Par to tuvošanos ziņoja te no vienas, te no otras Spānijas pilsētas, beidzot arī no Francijas. Taču par jaunajiem lielgabaliem, kas pēc Ostroga pavēles bija izlieti un paslēpti pilsētā, Grehems neko neuzzināja, lai kā pūlējās, tāpat arī par kaujām pie aerodromiem. Strādnieku Sabiedrības sekcijas cita pēc citas ziņoja, ka dodas kaujā, un nozuda asiņainajos labirintos. Kas tur notika? Pat rosīgie rajonu vadoņi nezināja. Kaut gan klaudzēja durvis, nāca un gāja kurjeri, zvanīja un tarkšķēja aparāti, Grehems jutās vientuļš un nīka bezdarbībā.
Šī vientulība viņam likās savādākais un negaidītākais no visa, kas bija noticis pēc viņa atmodas. Tā līdzinājās pasīvajam stāvoklim, kādā cilvēku ieaijā miegs. Satraukums, grandiozā cīņa par pasauli starp Ostrogu un viņu — un šī mazā klusā istabiņa ar uztvērējiem, zvaniem un sasisto spoguli!
Aizvērās durvis, un Grehems ar Elenu palika divatā, šķietami atšķirti no šīs nepieredzētās pasaules vētras, kas strāvoja ārā, domādami tikai viens par otru. Tad atkal atvērās durvis, ielaizdamas kurjerus, vai skarbi noskanēja zvans, it kā viesuļvētra būtu atgrūdusi logu gaišā mājā. Steiga, nemiers un cīņas atmosfēra iedrāzās un pārņēma viņus. Viņi vairs nebija nekas cits kā notikumu vērotāji. Viņi kļuva nereāli pat paši sev, personības miniatūrā, neizsakāmi maziņi, un vienīgā realitāte bija pilsēta, kas tur drebēja un rēca, izmisīgi aizstāvēdamās, un bez tam vēl aeroplāni, kas viņiem nepielūdzami tuvojās pāri pasaules apaļajam plecam.
Piepeši ārpusē sacēlās troksnis, cilvēki skraidīja un kliedza. Meitene ieklausījās, nespēdama ticēt savām ausīm.
Metāliskas balsis kliedza: «Uzvara!» Jā, tā bija uzvara!
. Atrāvis portjeras, istabā iedrāzās cilvēks dzeltenā, izspūris, un satraukumā drebošs.
— Uzvara! — viņš sauca. — Uzvara! Tauta uzvar! Ostroga piekritēji ir sakauti.
Meitene piecēlās.
— Uzvara?
— Kas noticis? — jautāja Grehems. — Sakiet! Kas?
— Mēs padzinām viņus no apakšējām galerijām Norvudā, Strīthema deg pilnās liesmās, un Ro- hemptona ir mūsu. Mūsu Bez tam mēs sagrābām tur vienplāksni.
Atskanēja zvans. No rajonu vadītāju istabas iznāca satraukts sirms cilvēks.
— Viss pagalam! — viņš teica. — Kāda nozīme tam, ka Rohemptona ir mūsu rokās? Aeroplāni jau pie Buloņas!
— Lamanša kanāls… — teica cilvēks dzeltenā un ātri aplēsa.\uc1— Pēc pusstundas …
— Viņu rokās vēl ir trīs aerodromi, — teica sirmais.
— Bet lielgabali? — jautāja Grehems.
— Pusstundā mēs nevaram tos uzstādīt.
— Tātad tie ir atrasti?
— Par vēlu, — atteica sirmgalvis.
— Kaut mēs varētu aizkavēt viņus stundu! — iesaucās cilvēks dzeltenā.
— Tagad vairs nekas nespēj viņus aizkavēt, — sacīja vecais vīrs. — Pirmajā eskadriļā viņiem ir pie simts aeroplānu.
— Aizkavēt stundu? — Grehems pārjautāja.
— Padomā tik! — teica rajona vadītājs. — Tagad mēs esam dabūjuši lielgabalus. Padomā tik… Ja mēs varētu novietot tos uz jumtiem …
— Cik daudz laika tas prasītu? — iejautājās Grehems.
— Ne mazāk kā stundu.
— Par vēlu, — atkārtoja sirmgalvis, — par vēlu.
— Vai tiešām par vēlu? — jautāja Grehems. — Vēl tagad … Vienu stundu!
Piepeši viņam uzausa doma. Viņš centās runāt mierīgi, taču seja viņam bija bāla.
— Ir vēl viena iespēja. Jūs teicāt, ka ir sagrābts vienplāksnis?
— Rohemptonas aerodromā, ser.
— Bojāts?
— Nē. Stāv šķērsam uz sliedēm. To varētu nostādīt, kā vajag, pavisam viegli, bet mums nav aeronauta … /
Grehems paskatījās uz abiem vīriešiem, tad uz meiteni un pēc garākas pauzes ierunājās:
— Mums nav aeronauta?
— Neviena.
Viņš apsviedās pret Elenu. Viņš bija izlēmis.
— Tas jādara man.
— Kas?
— Jāiet uz aerodromu, pie vienplākšņa.
— Ko jūs gribat darīt?
— Es esmu aeronauts. Galu galā šo laiku es neesmu zaudējis veltīgi.
Viņš pagriezās pret veco vīru dzeltenā.
— Sakiet, lai nostāda vienplāksni.
Sirmgalvis vilcinājās.
— Kas jums prātā? — izsaucās Elena.
— Šis vienplāksnis … tā ir izdevība . ..
— Vai tiešām jūs gribat…?
— Cīnīties, jā. Cīnīties gaisā. Es par to esmu jau domājis. Liels aeroplāns ir neveikls. Drosmīgs cilvēks …
— Bet nekas tamlīdzīgs līdz šim … — iesāka cilvēks dzeltenā.
— Līdz šim nebija vajadzības. Tagad ir radusies izdevība. Sakiet viņiem … nododiet viņiem manu pavēli: lai nostāda vienplāksni uz sliedēm. Es zinu, kas man jādara. Tagad es saprotu, kādēļ esmu te!
Vecais vīrs jautājoši palūkojās uz cilvēku dzeltenā, pamāja ar galvu un izsteidzās ārā.
Elena pienāca Grehemam klāt. Viņas vaigs bija bāls.
— Ser… Ķā jūs viens cīnīsieties? Jūs taču nogalinās!
— Varbūt. Bet, ja to nedarīs… vai spiedīs darīt kādu citu … \par— Jūs nogaliriās, — meitene atkārtoja.
— Es savu vārcļu esmu teicis! Vai tad jūs nesaprotat, ka tas vari izglābt Londonu?
Grehems apklusa, nespēdams runāt tālāk, tad enerģiski novēcināja roku.
Viņi klusēdami raudzījās vieņs otrā. Viņi neap- kampās un neteica atvadu vārdus. Domu par mīlestību bija nostūmusi malā nepieciešamība rīkoties. Meitenes seja pauda izbailes un piekrišanu. Tikko uztverama rokas kustība apstiprināja Grehema izvēli.
Viņš pagriezās pret cilvēku dzeltenā.
— Esmu gatavs, — viņš teica.
25
AEROPLĀNI IR KLĀT
Divi vīri gaiši zilās formās gulēja ieņemtā Ro- hemptonas aerodroma drupās, turēdami karabīnes un ielūkodamies tālumā tumstošajā aerodromā, ko sauca par Vimbldonas parku. Šad un tad viņi pārmija pa vārdam. Viņi runāja savas šķiras un laikmeta izkropļotajā angļu valodā. Ostrogiešu uguns bija noklususi un izbeigusies pavisam, un ienaidnieks reti kad parādījās. Tomēr dažbrīd varēja dzirdēt, kā turpinās kauja dziļi lejā, aerodroma pazemes galerijās, cīņas troksnis jaucās ar revolucionāru ne- , kārtīgo šaudīšanos. Viens no vīriem stāstīja otram, ka, slēpdamies aiz sijām, zadzies k^ds cilvēks un viņš to ar trāpīgu šāvienu noguldījis.