Kaislību princese
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Sestais sējums
KAISLĪBU PRINCESE
Priekšvārds
Mūsu lasītāji varbūt vēl atceras romānā „Trīs musketieri" publicētos „Monako princeses memuārus", kā ari to, cik dīvainā veidā un pilnīgi negaidot tie bija nonākuši manās rokās.
Tā kā es ar šāda veida publicējumiem nemēdzu nodarboties, tad nodevu tos pārskatīt kādai man pazīstamai dāmai, ļoti gudrai sievietei. Šai manai draudzenei bija tikai viena kļūda, kas tagadējos apstākļos tomēr bija drīzāk saucama par priekšrocību, proti: viņa iedomājās sevi par vecu, jo, lasīdama v hronikas un aizvadīto gadsimtu memuārus, viņa iedomājās, ka ir personīgi pazīstama ar cilvēkiem, kuri pieminēti Šajos memuāros.
Viņas rediģētie „Monako piinceses memuāri", kurus es publicēju romānā „Trīs musketieri", guva vislielāko piekrišanu.
Sekas bija tās, ka viņa nekavējoties lūdza mani sameklēt vēl kādus jaunus memuārus.
Es atcerējos, ka reiz, braucot cauri N pilsētai, biju spiests gaidīt tur apmēram piecas stundas un, nezinādams, kā šo laiku pavadīt, biju aizgājis apciemot kādu draugu, kurš strādāja šis pilsētas bibliotēkā.
Zinādams manu kaislību uz veciem rokrakstiem, viņš nolika man priekšā savus visvērtīgākos eksemplārus un ar pie šādiem pētījumiem pieraduša cilvēka nojautu es gandrīz pēc pirmā ķēriena apstājos pie kāda manuskripta ar virsrakstu: „Žannas Dalbēras no Deluinas, grāfienes Deverī, tā sauktās Kaislību princeses memuāri".
Par nelaimi es varēju izlasīt tikai pirmo sējumu, bet jau ar šo sējumu pietika, lai atstātu uz mani dziļu iespaidu.
Tādēļ, lūk, kad mana draudzene atkal apvaicājās pēc kādiem memuāriem, kas būtu pārskatāmi, kā viņa to bija darījusi ar Monako princeses piezīmēm, es atcerējos grāfienes Deverī memuārus.
Es zināju, ka pēc pilsētas valdes lēmuma neviens manuskripts nevarēja tikt izdots no bibliotēkas un tāpēc aizrakstīju manam paziņam bibliotekāram un lūdzu viņu memuārus nokopēt.
Šis manuskripts patiesi bija atradums! Grāfiene Deverī reiz bija spēlējusi lielu lomu tiklab Savojas, kā arī Francijas galmā.
Viņa bija pieredzējusi astoņus pāvestus: Klementu X, Inocentu XI, Aleksandru VIII, Klementu XI, Inocentu XIII, Benediktu XIII un Klementu XII; trīs ķeizarus: Leopoldu I, Jāzepu I un Kārli VI; divus Francijas karaļus: Ludviķi XIV un Ludviķi XV; divus Spānijas karaļus: Kārli II un Filipu V; četrus Anglijas karaļus: Kārli II, Jēkabu II, Vilhelmu III un Džordžu I.
Viņa bija pazinusi Vandomas hercogu, Vileroā, Katinā, princi Eiženu, Voltēru, Marivo, reģentu Mainas hercogu, visu to, kas bija dižciltīgs, ģeniāls un ievērības cienīgs Francijā.
Desmit vai divpadsmit gadus viņa bija Viktora Amedes galvenā mīļākā.
Pēc bēgšanas no Pjemonta viņa joprojām saglabāja savus vecos sakarus ar Turīnu un nodibināja vēl jaunus — ar Spāniju.
Viņas dzīvē bija kaut kas īsti romantisks, kas brīnišķīgi labi iekļāvās tai sacerējumu žanrā, par kādu jūsmoja mana vecā draudzene.
Pēc trim nedēļām manuskripts bija man rokā.
Pa to laiku, lai pārbaudītu savu pacietību, es ieskatījos savā Sensimonā.
Es atcerējos, ka grāfienei Deverī viņš bija veltījis veselu sleju, gandrīz vai veselu nodaļu. Pārlasīju, ko viņš par to bija rakstījis, un, tā kā tas, cik atcerējos, gandrīz vai pilnīgi saskanēja ar manuskriptu, es izplēsu no Sensimonā trīs vai četras lappuses, kur ir runa par šo dāmu un aizsūtīju tās kā priekšvārdu manai draudzenei, kas to saturu jau zināja tikpat labi kā es, vai pat vēl labāk.
Lūk, šis saturs:
„No tik daudziem svarīgiem apstākļiem, kas turpmāk bija par cēloni lieliem notikumiem, radās arī kāds tik īpats, ka viņa savdabības dēļ ir vērts pie tā īsumā pakavēties.
Jau vairākus gadus grāfiene Deverī dzīvoja T urīnā kā Savojas Majestātes mīļākā. Viņa bija Deluinas hercoga meita no tā otrās laulības ar slaveno hercogieni Deševrē, kura bija arī viņas krustmāte.
Tā kā Deluinas hercogs nebija bagāts, šo otrajā laulībā dzimušo bērnu pulciņš spieda viņu pēc iespējas drīzāk atsvabināties no meitām. Vairums no tām bija skartas, bet šī jo sevišķi. 1683.gadā viņa vēl gluži jauna tika aizprecēta uz Pjemontu un toreiz viņai nebija vēl ne četrpadsmit gadu.
Viņas vīramāte bija Savojas hercogienes galma dāma, ļoti cienījama atraitne. Grāfs Deverī bija vēl pavisam jauniņš, glīts, stalti noaudzis, bagāts, ar gaišu prātu un ļoti krietns cilvēks.
Arī viņa bija visai apdāvināta, konsekventa raksturā, vispusīgi spējīga, ar iedzimtām valdīšanas tieksmēm. Viņi viens otru ļoti mīlēja un pavadīja dažus laimīgus kopdzīves gadus. Savojas valdnieks, kurš arī bija jauns, grāfienes vīramātes pienākumu dēļ galmā bieži redzēja jauno Deverī un atrada to pa savai gaumei. Arī viņa hercogu ievēroja un pastāstīja par viņu savam vīram un vīramātei, kuri apmierinājās ar to, ka viņu vēl paslavēja un nepiegrieza viņam vairs nekādu vērību.
Savojas valdnieks divkāršoja savas pūles un, gluži pretēji savai dabai un paražām, lika sarīkot dažādas izpriecas. Jaunā Deverī nojauta, ka viss tas notiek viņas dēļ, un darīja visu, ko spēja, lai uz tām neierastos. Bet vecā par to pukojās, viņu bāra, ka viņa gribot piešķiri tam sevišķu nozīmi un ka tas viss esot tikai viņas patmīlības radītās' iedomas.
Viņas vīrs, kaut gan izturējās saudzīgāk, ari vēlējās, lai viņa apmeklētu šīs izpriecas, apgalvodams, ka pilnīgi uzticoties tai, kaut arī pats Savojas valdnieks būtu viņā iemīlējies, un ka ne pēc sava stāvokļa, ne ari pēc savas bagātības tas nevarot pieļaut, ka viņai kaut kas trūktu.