Pārējās apņēma viņas plecus.
— Es neko neesmu dzirdējis, — klusi teica Ernando.
— Karš! — jauneklis iekliedzās tā, it kā visi būtu kurli. — Klāt ir atomkarš, pasaules gals!
— Senjor, senjor … — sacīja Ernando..
— Pateicos, pateicos par jūsu labo sirdi, —- sacīja jauneklis. — Ardievu!
— Ardievu! — caur lietus aizsegu vairs nesaredzēdamas Ernando, sacīja meitenes.
Viņš stavēja, kamēr mašīna iekustināja savus vecos locekļus un grabēdama aizdūca pa ieleju. Beidzot tā bija projām — pēdējā mašīna ar jaunajām meičām, kas turēja virs galvas avīzes un ļāva tām plivināties vējā.
Ernando vēl ilgi stāvēja nekustēdamies. Ledainas strūklas tecēja lejup pa viņa vaigiem, pa pirkstiem, pa pašaustajām biksēm. Viņš stāvēja, elpu aizturējis, sasprindzis un gaidpilns.
Viņš nenovērsa acu -no šosejas, bet tā atkal bija bez dzīvības zīmēm. Ernando šaubījās, vai tagad tā vairs tik drīz atdzīvosies.
Lietus mitējās. Starp mākoņiem pavīdēja zila debess. Desmit minūtēs vētra bija pa- gaisusi kā nelāga elpa. Maigs vējš atskrēja pie viņa ar meža biezokņa smaržām. Varēja dzirdēt, kā mierīgi un brīvi tek upe. Mežs bija koši zaļš, viss dvesmoja spirgtumu. Ernando pārgāja pāri laukam pie savas būdas un pacēla arklu. Satvēris arkla balstus, viņš palūkojās debesīs, kur sāka svelmēt saule.
Sieva, darbu nepārtraukdama, uzsauca:
— Kas noticis, Ernando?
— It nekas, — viņš attrauca.
Viņš nostājās vagas galā un asi uzkliedza ēzelim:
— Bur-rro, aiziet!
Un abi sāka sojot pa lekno zemi; debesis virs viņu galvām kļuva aizvien skaidrākas, un viņi dzina vagu dziļas upes krastā iekoptajā tīrumā.
,— «Pasaules gals»? — Ernando skaļi prātoja. — Ko gan viņi ar to gribēja teikt?
NAKTS PIRMS PASAULES BOJĀ EJAS
— Ko tu darītu, ja zinātu, ka rīt pasaule ies bojā?
— Ko es darītu? Vai tu nejoko?
— It nemaz ne.
— Nezinu. Neesmu domājusi.
Viņš ielēja sev kafiju. Aizmugurē uz paklāja divas meitenes spuldžu zaļganajā gaismā rotaļājās ar klucīšiem. Viesistabā vakarīgi tīkami smaržoja tikko vārītā kafija.
— Tad padomā par to, — viņš sacīja.
— Tu runā nopietni?
Viņš pamāja ar galvu.
— Karš?
Viņš papurināja galvu.
—■ Taču ne ūdeņraža vai atoma bumba?
— Nē.
— Bakterioloģiskais karš?
— Ne viens, ne otrs, — viņš atbildēja, lēni maisīdams kafiju. ■— Vienkārši, kā lai to saka, laiks pielikt punktu.
— Nudien nesaprotu.
— Patiesību sakot, es arī nesaprotu. Man tikai ir tāda sajūta. Dažbrīd tā mani biedē, bet dažbrīd man nemaz nav bail un sirds ir mierīga.
Viņš palūkojās uz meitenēm, uz viņu zeltainajiem matiem, kas vizēja spuldžu gaismā.
— Es tev sākumā neteicu. Tas notika pirms četrām dienām.
— Kas?
— Es redzēju sapni. Balss man sapni teica, ka drīz visam būs gals; kāda pavisam sveša balss, vienkārši balss, un tā teica, ka zemes virsū visam būs beigas. Otrā rītā es to gandrīz jau biju piemirsis, aizeju uz darbu, skatos — Stens Villissx gaišā dienas laikā veras logā. Es viņam saku: «Ko tu tā aizdomājies, Sten?» — bet viņš atbild: «Es pagājušajā naktī redzēju sapni.» — Un viņš nepaguva izstāstīt līdz galam, kad es jau sapratu, kas tas bijis par sapni. Es pats būtu varējis pastāstīt viņam, bet viņš sāka stāstīt pirmais, un es klausījos.
— Tas bija tas pats sapnis?
— Tas pats. Es* sacīju Stenam, ka esmu redzējis to pašu sapni. Viņš nelikās izbrīnējies. Pat kļuva tā kā mierīgāks. Tad mēs izstaigājām visu kantori, jupis to rāvis. Tā nebija domāts. Mēs neteicām: «Iesim mazliet pastaigāt.» Gājām tikai un redzējām, ka visur cilvēki aplūko vai nu savu galdu, vai rokas, vai arī skatās pa logu. Ar dažiem es aprunājos. Stens tāpat.
— Un visi bija redzējuši to pašu sapni?
— Visi kā viens. Uz mata to pašu.
— Un tu tam tici?
— Ticu. Esmu pārliecināts vairāk ka jebkad.
— Un kad tas notiks? Kad pasaule ies bojā?
— Cikos, nezinu, bet mums — šonakt, pēc tam ari citās pasaules daļās, kad tur pienāks nakts. Divdesmit četrās stundās visam būs beigas.
Kādu laiku viņi sēdēja, nepieskardamies kafijai. Tad viņi lēni pacēla tasītes pie lūpām un dzēra, lūkodamies viens uz otru.
—■ Ar ko mēs esam to izpelnījušies? — viņa vaicāja.
— Nav svarīgi, esam vai neesam izpelnījušies. Vienkārši nekas nav iznācis. Es skatos, tu ir nedomā strīdēties. Kādēļ tā?
— Laikam ir savs iemesls, — viņa atbildēja.
— Tas pats, kas visiem kantorī?
Viņa viegli pielieca galvu.
— Es negribēju tev neko teikt. Tas notika pagājušajā naktī. Un mūsu kvartāla sievietes spriedelēja par to visu dienu. Viņas redzējušas to sapni. Es domāju, ka tā ir sagadīšanās.
Viņa paņēma vakara avīzi
— Te nekas nav rakstīts.
— Nav nekāda vajadzība, visi tik un tā zina.
Viņš atlaidās krēslā, vērīgi raudzīdamies uz sievu.
— Tev bail?
• — Nē. Es Vienmēr domāju, ka būs. bail, bet nav vis.
— Kur nu paliek pašaizsardzības instinkts, par kuru tik daudz runā?
— Nezinu. Saprotot, ķa viss ir pareizi, cilvēks pārāk neuztraucas. Ja labi padomā, kā esam dzīvojuši, tā varētu notikt.
— Vai tad mēs esam bijuši tik slikti?
— Nē, bet arī ne pārāk labi. Manuprāt, tur jau ir tā nelaime — nekā sevišķa mūsos nav bijis, kamēr ļoti daudzi pasaulē darījuši diezin kādas briesmu lietas.
Viesistaba smējās meitenes.
— Man vienmēr ir licies, ka tādā brīdī cilvēki vaimanādami izskries ielās.
— Es tā nedomāju. Ko līdz vaimanāt, ja nekas nav vairs grozāms.
— Zini, man žēl šķirties vienīgi no tevis un mazajām. Savu mūžu man nav patikusi ne pilsēta, ne mans darbs, nekas, vienīgi jūs trīs esmu mīlējis. Un es neko nenožēlotu, varbūt tikai vēlētos pieredzēt kaut vienu jauku , dieniņu, iedzert malku ledaini auksta ūdens un iemigt. Kā mēs varam tā sēdēt un runāt par to?
— Tāpēc, ka nav nekā cita ko darīt.
— Jā, patiešām. Ja būtu, tad mēs darītu. Es domāju, ka tas ir pirmais gadījums pasaules vēsturē, kad katrs skaidri zina, ko darīs nākamnakt.
— Bet interesanti, ko kurais darīs tagad, šovakar, tuvāko stundu laikā.
— Ies uz kino, klausīsies radio, skatīsies televizoru, spēlēs kārtis, liks gulēt bērnus, ies gulēt paši — kā vienmēr.
— Droši vien ar to var lepoties — ka viss ir kā vienmēr.
Viņi brīdi pasēdēja, tad ielēja vēl kafiju.
— Kādēļ tu domā, ka tieši šonakt?
— Tādēļ.
— Kādēļ ne kādu citu nakti pagājušajā gadsimtā vai pirms piecsimt vai tūkstoš gadiem?
— Varbūt tādēļ, ka nekad agrāk nav bijis tāda datuma — 1969. gada 19. oktobra, bet tagad tas ir pienācis, un cauri; tādēļ, ka šis datums nozīmē vairāk nekā jebkurš cits kādreiz ir nozīmējis; tādēļ, ka šai gadā pasaulē viss ir tā un ne citādi, tādēļ arī visam ir beigas.