Kāpēc es par to ierunājos? Tāpēc, ka pašlaik ir atpeldējušas sarunas par to, ka lauksaimnieki ir palikuši bez pārstrādes. Tas pats par cukurfabrikām, par graudiem. Faktiski tā pārstrāde pirmsprivatizācijas brīdī bija nonākusi bankrota stadijā, un iemesls tam bija lauksaimnieku vēlēšanās saņemt lielāku samaksu par savu produkciju, bet pārstrāde nespēja pārdot savu produkciju tirgū par tādu cenu, lai nodrošinātu šo samaksu.
– Un tas viss?
– Mēs izlaidām vienu starpposmu šajā stāstā, kas it kā tieši nesaistās ar privatizāciju, bet tas bija absolūtais priekšnoteikums tam, lai vispār varētu runāt par privāto uzņēmumu darbību, — tas ir cenu brīvlaišanas process. Un šajā procesā, lai saglabātu kaut kādu ekonomisko dzīvotspēju lauksaimniecības daļai, bija izveidotas tā sauktās cenu komitejas, kurās toni noteica lauksaimnieki. Nu, tur valsts bija deleģējusi, ievēlējusi, noteikusi un tā tālāk. Un tagad pilnīgi loģiski, ja es neatbildu... nu, tas klasiskais stāsts par to, ka nepietiek ar akcionēšanu, ka jāiedod gan akcijas, gan tiesības, gan iniciatīva, gan pienākumi.
Šiem komitejas locekļiem bija tiesības, bet nebija pienākumu pret uzņēmumu. Ja man ir tiesības izēst skābu kāpostu mucu, bet man nav pienākuma šo mucu piepildīt, tad dabiska ir cilvēka reakcija, ka viņš ēd to mucu tukšu un nemaz nedomā par to, vai kāds atliks atpakaļ, cik daudz, kādā veidā un kvalitātē. Un šā procesa rezultātā, īpaši graudu sektorā, bet vairākos novados arī piena sektorā šie uzņēmumi bija nonākuši pirms-bankrota un bankrota stāvoklī.
Meklējot risinājumus, izkristalizējās tās cilvēku grupas, kuras bija ieinteresētas šā biznesa attīstībā, un tās cilvēku grupas, kurām bija vienalga, kas tur notiek. Tie, kam bija vienalga, izmantoja pirmās iespējas tikt no savām akcijām vaļā, savukārt tie, kam nebija vienalga, meklēja visus iespējamos veidus, kā tikt pie tām akcijām klāt. Daži varētu teikt, ka tā bija nelikumība, daži, ka izkrāpšana, bet tā bija vienkārša cilvēku reakcija — ko saprata par akcijām, ko saprata par akciju vērtību un kādas bija intereses nākotnē. Un galu galā valsts uzdevums nebija un arī tagad nebūtu rūpēties par to, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Galu galā cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams.
Bet man šķiet, ka tā arī bija pareiza privatizācijas ideja: saskaņā ar ekonomikas un sabiedrības priekšstatiem tiek sadalītas tiesības ar līdzi aizejošiem, likumdošanā noteiktiem pienākumiem un tirgus diktētajiem pienākumiem, bet tālāk dabiskā ceļā... Kāpēc arī tas process tika darīts, lai šie privātie lēmumu pieņēmēji atbilstīgi savām prasmēm, spējām un iespējām šīs tiesības vai nu stiprinātu, vai atmestu.
– Un Saeimā izgāja cauri tas variants, ko jūs piedāvājāt?
– Tāpēc, ka cita jau tur faktiski nebija. Maizei bija tas pats, kas pienam, tikai tur nebija šī kooperatīva daļa. Tur bija kontrolpakete, kontrolpaketes izsole, tas pat, varētu teikt, bija pionierisms vispār Latvijas privatizācijas shēmā, jo Latvijā līdz tam nebija pat ideju par šādām paketēm, kas iedotu kādam īpašniekam vadības tiesības. Un konkurss uz šo paketi bija, ja ir vairāki pieteicēji. Un tas bija nosacīti jauns gan mūsu valstī, gan citās.
– Un kas noteica to, ka pirmpirkuma tiesības iegādāties uzņēmumu ir zemes īpašniekam?
– Tas bija vispārējais privatizācijas pamatprincips, laikam tā viņš arī saucās, tas Augstākās padomes lēmums par valsts īpašuma privatizācijas pamatprincipiem.
– Tad, kad jūs strādājāt pie šiem likumiem, varēja nojaust, ka Šķēlem ir kaut kāda sava interese?
– No šā skatpunkta es principā negribētu uz šo jautājumu skatīties. Tad mēs nonāktu jau atsevišķos personību lietu apskatos, jo man ir sava versija par Šķēli, jo es tomēr visnotaļ viņu pazīstu. Es negribētu šo jautājumu aizskart, man nav pieņemama šī intonācija. Es zinu, ka tāda eksistē — ka Šķēle gribēja to visu paņemt, tāpēc viņš uzrakstīja likumus tādus, kādi ir. Es tam nevaru piekrist un nevaru pievienoties. Es tam nevaru piekrist tāpēc, ka es viņus rakstīju, man bija partnerība ar Šķēli, un Šķēle man nekādus uzstādījumus, ka — man vajag tā un ne citādāk, ar visu atbildību es to saku, — viņš to neteica. Nedz viņš, nedz kāds cits. Mums bija diskusijas arī ar viņu, jo viņš bija lauksaimniecības ministra vietnieks, tā bija viņa atbildība, lai šie procesi notiktu, viņš bija par to atbildīgs tieši un konkrēti Godmanim un Tautas frontei, bet principā uzstādījuma, lai būtu tieši šāda tipa, — nē. Kategoriski un viennozīmīgi.
– Starp citu, kā jūs ar Šķēli vispār iepazināties?
– Es nezinu, kā mēs ar viņu iepazināmies. Kā mēs atkal iepazināmies...
– Kā — atkal? Jūs kopā studējāt?
– Formāli vēsturiski es viņu pazinu no skolas laikiem, viņš mani mazāk, tāpēc ka es biju jaunāks, bet es viņu ļoti labi atcerējos no vidusskolas laikiem.
– Kāds viņš bija vidusskolā?
– Tāds pats kā tagad. Gudrs.
– Gudrais puisis?
– Viņš ir sakarīgs, gudrais puisis.
– Bet nebija tāds īpatnis?
– Nu, ko nozīmē "īpatnis"? Viņš nekad nav piederējis pie to kategorijas, ko varētu saukt par zubrilku. Viņš bija patiešām gudrais puisis. Viņam ir dabas dots talants un spējas, un to viņam vienkārši nevar atņemt. Viņam var ierobežot iespējas un tiesības to izmantot, bet viņam vienkārši viņas ir!
– Tāds draudzīgs bija ar pārējiem?
– Stop! Prasiet viņa skolas biedriem, es saku, mēs bijām divas paaudzes skolā, viņš — vidusskola, es — pamatskola, es nevaru teikt, kādas viņam bija attiecības vidusskolā… es zinu to, ka es viņu skolā biju ievērojis, tas jau kaut ko nozīmē, jo pamatskolnieks neievēro visus vidusskolniekus. Un turklāt biju ievērojis drīzāk pozitīvi, nekā negatīvi, kas arī kaut ko nozīmē...
Es labi neatceros, kā tas bija, bet kaut kur tajā diskusiju procesā, laikam par to pašu lauksaimniecības uzņēmumu privatizāciju tas, kas mūs laikam saveda kopā, bija tas, ka ne viens, ne otrs no mums nebaidījās pastāvēt par savu viedokli.
– Viņam patīk ar gudriem cilvēkiem...?
– Jo... es nekad neesmu par šiem likumiem diskutējis ministrijā, jo ministrija negribēja ar mani diskutēt, vismaz sākotnējā procesā un arī valdībā ne. Bet, tā kā es sadarbojos tieši un nepastarpināti ar Augstākās padomes Lauksaimniecības komisiju, kuru vadīja toreiz sākotnēji Guntis Grūbe...
– Nevis Kinna?
– Kinna nē, Kinna, starp citu, nekad nav vadījis Lauksaimniecības komisiju. Un tas, ko atkal piedēvē Kinnam, ka viņš tur to un šito, tas ir muļķības. Tā nav taisnība. Jā, zemes likumdošana bija viņa lauks, viņš bija Zemes komisijas vadītājs, bet viņš nekad nav bijis... Viņš bija Tautas frontes līderis, viens no līderiem, bet viņš nekad nav bijis Lauksaimniecības komisijas vadītājs. Ja es kaut ko nejaucu. Toreiz bija divi citi partneri, atbildīgie deputāti, kas visvairāk iedziļinājās šajos jautājumos, — tie bija Andris Apinītis un Raimonds Krūmiņš. Jā, jā, jā, jā, jā! Īstenībā ekselenti cilvēki tajos laikos, īstenībā neko sliktu par viņiem es arī tagad nevaru teikt. Andris ir, ja nemaldos, Gulbenes hipenes1 vadītājs, Raimonds, es pat nezinu, Rīgas domē bija, tur viņu izmeta āra, kā jau tur tie cīniņi... un Guntis Grūbe kā komisijas vadītājs.