KARŠ
I
Viņš bija jauns cilvēks — ne vecāks par divdesmit četriem divdesmit pieciem gadiem — un sēdētu zirgā ar jaunības bezrūpīgo grāciju, ja nebūtu tik tramīgs un sa- sprindzis. Viņa melnās acis šaudījās apkārt, tverdamas mazo putniņu sakustināto zaru kustības, vērīgi lūkodamās tālumā starp kokiem un krūmiem, atkal un atkal pie- vērsdamās pameža biežņai abpus ceļa. Tajā pašā laikā viņš arī uzmanīgi klausījās, kaut gan visapkārt valdīja klusums, kuru traucēja vienīgi smago lielgabalu dunoņa kaut kur tālu rietumos. Šie monotonie rībieni skanēja viņam ausīs jau stundām ilgi, un viņš pievērstu uzmanību šim troksnim tikai tad, ja tas apklustu. Tagad viņam vairāk bija prātā kaut kas cits. Pār seglu loku bija pārmesta karabīne.
Cilvēka nervi bija tā saspringti, ka paipalu bariņš, kas uzspurdza gaisā zirgam tieši zem kājām, satrūcināja jātnieku: viņš automātiski pievilka pavadu un piesvieda ka- rabīni gandrīz pie paša pleca. Viņš atjēdzās, kaunīgi pasmaidīja un jāja tālāk. Viņš bija tā sasprindzis, tā aizņemts ar domām par veicamo uzdevumu, ka nenoslaucīja sviedrus, kas koda acīs un, noritējuši pa degunu, pilēja uz seglu priekšējā loka. Kavalērista cepures lente bija slapja kā mārks no sviedriem. Tikpat slapjš bija arī sal- nais zirgs. Saule stāvēja zenītā, bija tik karsta diena, ka trūka elpas. Pat putni un vāveres neuzdrošinājās rādīties saulē, tie slēpās koku paēnā.
Gan jātnieku, gan zirgu klāja lapas un dzelteni putek- šņi, tāpēc ka atklātās vietās cilvēks izjāja tikai nepieciešamības gadījumā. Viņš turējās krūmu un koku aizsegā, un ikreiz, kad bija jāšķērso izdegusi klajotne vai kaila kalnu ganību nogāze, jauneklis vispirms apturēja zirgu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Viņš visu laiku virzījās uz ziemeļiem, kaut gan reizēm nogriezās sāņus, un varēja manīt, ka tieši no ziemeļiem viņam visvairāk draud briesmas. Viņš nebija bailulis, bet, apveltīts ar civilizēta cilvēka drosmi, gribēja dzīvot, nevis mirt.
Jājot augšā pa ganu taku, viņš iekļuva tādos brikšņos, ka bija spiests kāpt zemē un vest zirgu pie rokas. Bet, kad taka pagriezās uz rietumiem, viņš nogriezās no takas un gar ozoliem apauguša kalna kori jāja atkal uz ziemeļiem.
Aiz kores sākās stāva piegāze — tik stāva, ka jauneklis jāja līčločiem, slīdēdams un klupdams uz nobirušajām lapām un vīteņaugu mudžekļiem un visu laiku uzmanīdamies, lai zirgs no aizmugures neuzgāztos viņam virsū. Sviedri plūda aumaļām, un ziedputekšņi, līzdami mutē un nāsīs, padarīja viņa slāpes vēl neizturainākas. Lai cik klusu jaunais cilvēks centās iet, tomēr tas neizdevās un viņš bieži apstājās, smagi ieelpodams karsto sauso gaisu un ieklausīdamies, vai priekšā nedraud kādas briesmas.
Nokāpis lejā, viņš izgāja līdzenumā, kas bija apaudzis ar tik biezu mežu, ka nebija iespējams noteikt, kur tas beidzas. Te koki bija citādi un viņš varēja atkal kāpt zirgā. Klajumā vairs nebija sastopami mezglainie kalnu ozoli: te, mitrajā, treknajā zemē, auga stalti, kupli koki resniem stumbriem. Tikai vietumis pagadījās krūmi, kuriem bija viegli apjāt apkārt pa līkumainajām šķīrām kā parkā — pirms kara te bija ganījušies lopi.
Tagad, nokļuvis ielejā, viņš jāja daudz ātrāk un pēc pusstundas atdūrās pret vecu žogu, aiz kura sākās izcirtums. Viņš negribēja rādīties atklātā vietā, tomēr ceļš veda pāri izcirtumam uz mežu, gar kuru tecēja upīte. Līdz mežmalai nebija vairāk par ceturtdaļjūdzi, bet nepatīkamu sajūtu radīja jau pati doma, ka būs jāiet ārā no koku aizsega. Tur, pie upītes, varēja slēpties desmitiem, tūkstošiem šauteņu.
Divas reizes jātnieks sakustējās un divas reizes apstājās. Viņu nomāca vientulība. Rietumos notiekošā kara pulss atgādināja tūkstošiem cilvēku, kas cīnījās plecu pie pleca, bet te bija kapa klusums, viņš un iespējamās lodes, kuras varēja nest nāvi no bezgala daudzām paslēptuvēm. Un tomēr jaunajam cilvēkam bija jāatrod tas, ko viņš baidījās atrast. Vajadzēja jāt aizvien tālāk un tālāk, kamēr viņš kaut kur kaut kad satiks cilvēku no otras puses, kurš, tāpat kā viņš, izjājis izlūkos un kuram, tāpat kā viņam, jāziņo par saskari ar ienaidnieku.
Pārdomājis viņš kādu laiku jāja apkārt, tad atkal palūkojās laukā no meža. Šoreiz viņš izcirtuma vidū ieraudzīja nelielu fermu. Tā izskatījās kā izmirusi. Skurstenis nekūpēja, pa pagalmu klukstēdamas nestaigāja vistas. Virtuves durvis bija vaļā, un jauneklis tik ilgi skatījās to melnajā ailē, ka gandrīz vai sāka likties — kuru katru mirkli tajā parādīsies saimniece.
Viņš aplaizīja ar ziedputekšņiem un putekļiem klātās lūpas un, viss sasprindzis, izjāja saules pielietajā klajumā. Nedzirdēja ne mazākā troksnīša. Viņš pajāja garām mājai un tuvojās upītes malā augošajiem kokiem un krūmiem. Kāda uzmācīga doma darīja viņu vai traku — doma par lodi, kas zibenīgi ieurbjas viņa ķermenī. Sajā brīdī viņš jutās vājš un neaizsargāts un noliecās tuvāk pie segliem.
Piesējis zirgu mežmalā pie koka, viņš nogāja simt jardu, līdz nonāca pie upītes. Tā bija pēdas divdesmit plata, rāma, un vēsais ūdens vilināt vilināja izslāpušo ceļinieku. Taču viņš, lapotnes aizklāja sargāts, uzmanīgi ielūkojās zaru biežņā upītes otrā krastā. Lai būtu vieglāk gaidīt, viņš apsēdās un nolika karabīni uz ceļiem. Ritēja minūte pēc minūtes, un sasprindzinājums pamazām atslāba. Beidzot jauneklis-nosprieda, ka briesmas vairs nedraud, bet, tiklīdz viņš grasījās pašķirt zarus un noliekties pie ūdens, kaut kāda kustība pretējā krasta krūmos piesaistīja viņa uzmanību.
Tas varēja būt putns. Taču viņš gaidīja. Tad krūmi atkal sakustējās — un tik pēkšņi, ka jauneklis gandrīz vai iekliedzās, starp zariem parādījās cilvēka seja. To klāja vairākas nedēļas neskūta ruda bārda. Acis cilvēkam bija zilas, atstatu stāvošas, smieklu krunciņas paslēpušās kaktiņos, lai gan vispār sejas izteiksme bija gurda un satraukta.