Gadu simteņiem ir pieņemts uzskatīt, ka vīrietis ir galvenais sievietes ciešanu vaininieks; tomēr šajā gadījumā vīrieši turēja mēli aiz zobiem un tikai rupji nolamājās par vienu no sava vidus, kurš bija projām, turpretī sievietes nepavisam necentās viņus šai ziņā pārspēt. Tālab Magdalēna uz karstām pēdām dabūja dzirdēt vistrakākos nostāstus par Kela Galbreita izdarībām, arī par kādu grieķu dejotāju, kas rotaļājoties ar vīriešiem gluži ka bērns ar ziepju burbuļiem. Magdalēna bija indiāniete, un bez tam viņai nebija nevienas draudzenes, pie kuras piestaigāt pēc gudra padoma. Tā viņa pārmaiņus te lūdza dievu, te kala plānus un, būdama apņēmīga sieviete ar strauju izrīcību, tai pašā naktī sajūdza suņus, un, stingri jo stingri piesaistījusi mazo Kelu pie nartām, zagšus aizbrauca.
Kaut gan Jukona vēl nebija aizsalusi, tomēr virpuļu ledus jau pletās platumā, un ar katru dienu upe kļuva arvien šaurāka, pārvērzdamās ar ledus putru pildītā strautiņā. Tikai tas, kas pats to izbaudījis, var iedomāties, ko Magdalēna izcietās, braukdama simt jūdzes pa malas ledu; tāpat neviens cits nespēj pat iztēloties, ar kādām grūtībām un pūlēm jālauž ceļš tās divsimt jūdzes pa iedus blīvām, kas paliek uz upes, kad tā ir aizsalusi pavisam. Bet Magdalēna bija indiāniete, tāpēc viņa to paveica, un kādu vakaru pie Meilmuta Kida būdiņas durvīm atskanēja klauvējiens. Pēc tam Meilmuts Kids pabaroja veselu aizjūgu izbadējušos suņu, nolika gulēt dūšīgu puisēnu un tad veltīja visu savu uzmanību pārgurušai sievietei. Klausīdamies sievietes stāstījumā, viņš novilka tās apledojušos mokasīnus un ar dunča smaili pabakstīja sievietes kājas, lai pārliecinātos, ciktāl tās apsaldētas.
Par spīti Meilmuta Kida vīrišķīgumam, viņa raksturā bija kādas sievišķīgi maigas stīgas, ar to arī izskaidrojams, kāpēc ņurdošs vilku suns viņam uzticīgi tuvojās un visstingrākā sirds atklāja savus noslēpumus. Viņš pats pēc tā nemaz netiecās. Sirdis atvērās viņa priekšā tikpat labprātīgi, kā ziedi atveras saulei. Bija taču zināms, ka pat priesteris — tēvs Rubo — sūdzējis viņam grēkus, un Ziemeļzemes vīrieši un sievietes allaž pieklauvēja pie viņa durvīm — šīm durvīm siksniņa aizšaujamās bultas pacelšanai arvien karājās ārpusē. Bet pēc Magdalēnas domām, Meilmuts Kids nekad nevarēja rīkoties aplam un nekad nekļūdījās. Viņa to pazina jau no tiem laikiem, kad sāka dzīvot sava tēva cilts cilvēku vidū, un viņas pusmežo- nes prātam šķita, ka šajā cilvēkā ir sakoncentrēta visu gadsimtu gudrība, ka viņa skatiens spēj iespiesties nākotnē.
Zemē valdīja aplami ideāli. Dausonas sabiedriskie ieskati nepavisam nesakrita ar iepriekš pastāvējušajiem, un Ziemeļzemes straujais briedums izraisīja daudz ko nevēlamu. Meilmutam Kidam tas bija labi zināms, un Kela Galbreita dzīvi viņš pazina visos sīkumos. Viņš zināja, ka pārsteidzīgs vārds ir daža laba ļaunuma tēvs; turklāt viņam būtu pa prātam dot Kelam Galbreitam pamatīgu mācību un likt šo vīru kaunā. Tāpēc viņš uzaicināja uz apspriedi nākamajā vakarā jauno raktuvju inženieri Stenliju Prinsu, kā arī Laimīgo Džeku Haring- tonu ar visu vijoli. Tai pašā vakarā Betlzs, kuram Meilmuts Kids savā laikā bija izdarījis neatsveramu pakalpojumu, aizjūdza Kela Galbreita suņus, piesaistīja Kelu Galbreitu, jaunāko, pie nartain un aizbrauca tumsā uz Stjūartas upes pusi.
— Tātad: viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. Tagad uz otru pusi! Nē, ne tā! Sāc no jauna, Džek! Skatieties — šitā! — Prinss izpildīja dejas tūri kā cilvēks, kurš radis vadīt kotiljonu.
— Tātad: viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. Uz otru pusi! Aha, nu jau iet labāk. Tagad vēlreiz. Es jums saku, nevajag skatīties uz kājām! Viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. īsākus so|us! Jūs taču tagad neskrienat ar suņu dzenamo nūju! Vēlreiz! Tā, tā! Tā ir pareizi. Viens — divi — trīs, viens — divi — trīs!
Prinss un Magdalēna griezās un griezās bezgalīgā valsī. Galds un krēsli bija nobīdīti pie sienas, lai telpu padarītu plašāku. Meilmuts Kids sēdēja guļamlažā, zodu atbalstījis uz ceļiem, un skatījās ar lielu interesi. Džeks Haringtons sēdēja viņam blakus un visā sparā čīgāja vijoli, cenzdamies pieskaņoties dejotājiem.
Tā tiešām bija vienreizēji neparasta situācija! Visaizkustinošākais laikam gan bija tieši lietišķums, ar kādu darbojās šie trīs vīri un sieviete. Neviens atlēts paredzētajām sacīkstēm nebūs ticis trenēts prasīgāk, ne arī kāds vilku suns apmācīts aizjūgam cītīgāk, kā tagad trenēja šo sievieti. Bet treneriem bija labs materiāls, jo Magdalēna pretēji lielākajai tiesai savas cilts sieviešu bērnībā nebija dabūjusi stiept smagās nastas un nebija pieredzējusi sniega ceļa grūtības. Bez tam viņa bija labi noaugusi, lokana kā vītols un ļoti gracioza, ko līdz šim nekad nebija varējusi parādīt. Tieši šo grāciju vīrieši nu pūlējās atbrīvot un izveidot.
— Nelaime tā, ka viņa iemācījusies dejot galīgi aplam, — Prinss pameta piezīmi uz lažas pusi, nosēdinājis savu aizelsušos skolnieci uz galda. — Viņa ļoti ātri visu uztver, bet man būtu daudz vieglāk, ja viņa vēl nebūtu spērusi nevienu dejas soli. Bet paskaidro, Kid, šo te es nesaprotu. — Prinss atdarināja īpatnējo plecu un galvas kustību, kas bija raksturīga Magdalēnai.
— Viņas laime, ka uzaudzināta misijā, — Meilmuts Kids atbildēja. — Tas no nastu nešanas uz muguras, ap- metot ap galvu nesamo siksnu. Citām indiāņu sievietēm tas jūtams daudz vairāk, bet viņa nav nesusi nastas līdz pat kāzām un arī pēc tam tikai pirmajā laikā. Grūtus brīžus viņa ar savu vīriņu pārlaidusi. Viņi tak abi kopa bija Četrdesmitajā Jūdzē tai bada laikā.
— Bet vai mēs varam viņu atradināt no šīs kustības?
— Nezinu. Varbūt ilgākas pastaigas kopā ar treneriem palīdzētu tikt tam pāri. 5ā vai tā, mazliet tak nāktu par labu, vai ne, Magdalēn?
Jaunā sieviete piekrizdama pamāja ar galvu. Ja jau Meilmuts Kids, kas zina visu, tā saka, nu, tad tā ari ir. Vairāk te nav ko teikt.
Viņa atkal bija pienākusi draugiem klāt, vēlēdamās mācīšanos turpināt. Haringtons vērigi nopētīja viņu no galvas līdz kājām — gandrīz tā, kā apskata zirgus, vērtējot to īpašības. Acīm redzot, apskate nebija viņu pievīlusi, jo viņš ar negaidītu interesi apjautājās: — Cik tad tas jūsu diedelnieks onkulis par jums vispār dabūja?
— Vienu šauteni, vienu segu, divdesmit pudeles viskija. Šautene salauzta. — Pēdējos vārdus viņa piebilda ar aizvainojumu, it kā sarūgtināta par to, cik zemu tikusi novērtēta viņas jaunavība.
Magdalēna angliski runāja tīri pareizi, bija pārņēmusi daudzas īpatnības no sava vīra izrunas, tomēr vel varēja samanīt akcentu, indiāņiem tik raksturīgās rīkles skaņas. Arī šai ziņā viņas skolotāji bija šo to darījuši un, jāsaka, ne bez panākumiem.
Nākamajā pauzē Prinss bija atklājis vēl vienu kļūmīgu apstākli.
— Es tev saku, Kid, — viņš teica, — mēs darām aplam, galīgi aplam. Viņa taču nevar iemācīties dejot mokasīnos. Uzaujiet viņai balles kurpītes un tad palaidiet uz vaskota parketa.
Magdalēna pastiepa kāju un šaubīdamās aplūkoja savus bezveidīgos majas mokasīnus. Iepriekšējās ziemās gan Sērklsitijā, gan Četrdesmitajā Jūdzē viņa ar šādiem pašiem apaviem bija nodejojusi ne vienu vien vakaru, un viss taču bija kārtībā. Bet tagad … nu, ja te kaut kas nav pareizi, tad Meilmutam Kidam jāzina, kā līdzams.
Meilmuts Kids zināja, un viņam bija labs acumērs, tāpēc viņš uzlika cepuri, uzvilka dūraiņus un devās lejup pa nokalni apciemot misis Epingvelu, kuras vīrs Klouvs Epingvels, viens no augstakajiern valdības ieceltajiem ierēdņiem, bija plaši pazīstams sabiedrība. Kids kādu vakaru ballē pie gubernatora bija ievērojis, cik misis Eping- vclai maza, slaida pēdiņa. Un, tā kā viņš zināja, ka šī dāma ir tikpat gudra, cik skaista, nebija grūti palūgt viņu izdarīt mazu pakalpojumu.