Bondam vienmēr bija piemitis azartis- kums. Viņš milēja klausīties, kā krītot liegi noskan kārtis, un pāri zaļajiem galdiem vērot it kā bezkaislīgās sejas, kas tomēr slēpa satraukumu. Viņam patika eleganti atturīgais kāršu istabu un kazino zāļu komforts ar ērtajiem krēslu rokubalstiem, uz kuriem varēja novietot šampanieša vai viskija glāzi, mierīgais un prasmīgais viesmīļu darbs. Viņu uzjautrināja tas, ka ruletei un kārtīm bija savs lēmums, kam piešķirt, kam atņemt, - tie sprieda tiesu pēc saviem kritērijiem. Viņam tikās gan spēlēt, gan vērojot lemt, kā viņš būtu rīkojies citu spēlētāju vietā, tāpat ari pārdzīvot brīžus, kad jāsaka izšķirīgais "jā" vai "nē", apzinoties, ka parasti izredzes laimēt ir puse uz pusi.
Tomēr visvairāk viņam patika tieši tas, ka iznākumā katrs varēja vainot vienīgi pats sevi. Veiksme šeit bija vergs, nevis kungs. Veiksmi varēja palaist garām vai noķert aiz svārku maliņas. Šeit jāsaprot un jāiegaumē viens - vislielākais grēks būtu kādu tur, augšā, vainot par gājienu, kuru tu pats izdari šeit, apakšā. Sava veiksme katram jāmil tāpat kā cilvēks - ar visiem trūkumiem. Bonds veiksmi uztvēra kā sievieti, kuru var maigi pierunāt un nežēlīgi pakļaut, bet ne kā sabiedroto vai tiesnesi. Tomēr viņš bija pietiekami godigs pats pret sevi, lai atzītu, ka ne sievietes, ne veiksme viņam līdz šim nebija centušās nodarīt pāri, un nojauta, ka var pienākt brīdis, kad vai nu veiksme, vai arī sieviete viņu piespiedis nomesties ceļos. Kad tas notiks, viņa seja droši vien izskatīsies tikpat muļķīga, kā citiem, kurus viņš šeit neskaitāmas reizes bija vērojis, jo, tāpat kā tiem, viņam būs jāizšķiras, vai solīt maksu par to, ko jau pēc brīža var pazaudēt.
Tomēr šajā jūnija novakarē Bonds - vēl pilns pārliecības un priecīgu gaidu - cauri kasei iegāja šalle privēe un samainīja miljons franku pret piecdesmit tūkstošu čipiem, bet pēc tam apsēdās pie ruletes galda ar numuru 1 blakus chefcle partie.
Bonds paņēma no chef karti, uz kuras tas bija atzīmējis izspēlētos ciparus, un vēroja, kā ripo bumbiņa, jo spēles seanss bija sācies jau pulksten trijos. Viņš tā rīkojās vienmēr, lai gan no galvas zināja, kā tiks griezts rats un kā ripos bumbiņas, iekrizdamas kādā no numurētajām bedrītēm. Tomēr katra spēle bija unikāla, un katra no tām sākas 110 jauna, kad krupjē, labajā rokā paņēmis ziloņkaula bumbiņu, ar to pašu roku satvēris vienu no ruletes riteņa četriem spieķiem, iegrieza to pulksteņrādītāja virziena. Atlika vēl trešā kustība ar to pašu roku - raidīt bumbiņu pa ārējo josliņu pretēji pulksteņrādītāja virzienam un rata kustībai.
Neapšaubāmi, ka viss šis rituāls un visi mehāniskie sīkumi - pats rats, numurētās bedrītes un cilindrs - laika gaitā tika pārmantoti un uzlaboti tādā mērā, ka bumbiņas skrējienu nevarēja ietekmēt ne kāda īpašās prasmes, ne krupjē, ne arī rata slīpums. Tomēr, neskatoties uz to, spēlmaņu vidū bija saglabājies paradums - un ari Bonds to nelokāmi ievēroja - pierakstīt visu spēles gaitu un vadīties pēc novērotajām tendencēm. Viņš, piemēram, atzīmēja un par svarīgu uzskatīja sakritību, kad divos seansos atkārtojās viens un tas pats skaitlis vai arī vairāk nekā četri pāra cipari pēc kārtas.
Bonds tādēļ gan neaizstāvēja viedokli, ka regulāri būtu jātrenējas pie spēļu galdiem, bet turējās pie uzskata - jo vairāk pūļu un izdomas tiek ieguldīts spēlē, jo vairāk no tās var saņemt.
Pie minētā galdiņa gan triju stundu laikā, kopš bija sākusies spēle, nekādu ievērības cienīgu sakritību nevarēja saskatīt, ja nu vienīgi to, ka neviens nav licis uz beidzamo duci [22] . bonds parasti izvēlējās spēlēt pret pašu ruleti un spēlēt pretēji, nekā katrā no saviem iepriekšējiem gājieniem, kā ari sākt jaunu kursu tad, kad bija uzkritusi nulle. Un tā viņš nolēma izspēlēt vienu no saviem iecienītākajiem manevriem un likt maksimumu - simts tūkstošus franku - uz diviem pirmajiem dučiem. Tādējādi viņš bija noklājis divas trešdaļas no galda (bez nulles), un, tā kā duči dod izredzes ar divi pret viens, viņš varēja vinnēt simttūkstoš franku ikreiz, kad uzkrita skaitlis, kas ir mazāks par divdesmit pieci.
Viņš bija vinnējis sešos no septiņiem gājieniem un zaudēja, kad uzkrita trīsdesmit- nieks. Tīrā peļņa bija četrsimt tūkstoši franku. Astoto gājienu viņš izlaida. Uzkrita nulle. Bonds to uzskatīja par zīmi, ka var turpināt, un, pieņemdams skaitli trīsdesmit par ceļa rāditāju uz pēdējo duci, izlēma šoreiz likt uz pirmo un pēdējo, līdz bija divreiz vinnējis. Desmit metienu vēlāk divreiz uzkrita vidējais ducis, kas maksāja viņam četrsimt tūkstošus franku, tomēr no galda viņš piecēlās ar vienu miljonu franku kabatā.
Tūlīt pēc tam, kad Bonds bija sācis likt uz maksimumu, ap galdu sapulcējās par viņa spēli ieinteresējušies ļaudis. Tā kā tiem likās, ka veiksme šim vīram uzmetusies par sabiedroto, pāris citu cilvēku lika uz Bonda izvēli - gluži kā mazās loču zivis, kas seko plēsonīgai haizivij. Kāds, kurš sēdēja pretī un izskatijās pēc amerikāņa, izturējās neparasti draudzīgi un īpaši priecājās par Bonda veiksmēm. Viņš jau pāris reižu bija uzsmaidījis no pretējās puses un pārāk uzkritoši atdarināja Bonda darbības, uzlikdams divas desmit tūkstošus vērtas likmju kartītes tieši pretī Bonda lielākajām. Kad Bonds piecēlās, arī viņš atbīdīja savu krēslu un jautri uzsauca:
- Paldies par ceļa rādīšanu! Laikam esmu parādā vienu dzērienu. Vai varu uzaicināt piebiedroties man bārā?
Bonds nojauta, ka šis vīrs varētu būt no CIP. Viņš pasvieda vienu desmit tūkstošus vērto kartīti krupjē, bet otru zāles pārzinim un, tuvojoties bāram, bija jau gandrīz pārliecināts par sava pieņēmuma pareizību.