Un mēs atzīmējām — izdzerot glāzes līdz dibenam.
Nākošajā dienā izkāpām krastā, un es piedāvāju seram Henrijam un kapteinim Gudam apmesties manā mājelē Bīrijē. Mājā ir tikai trīs istabas un virtuve; tā ir celta no nededzinātiem ķieģeļiem ar cinkota skārda jumtu. Toties dārzs man ir lielisks. Tanī aug vislabākās japāņu mušmulas koka šķirnes un vairāki skaisti mango kociņi, no kuriem es gaidu krietnu ražu. Kociņus man uzdāvināja Botāniskā dārza pārzinis. Dārzu uzrauga viens no maniem bijušajiem medniekiem, vārdā Džeks. Medībās Sikukunīsu zemē bifeļu māte tik briesmīgi sadragāja viņam kājas stilbu, ka nabaga Džeks bija spiests uz visu mūžu atteikties no medīšanas. Bet kaut kā pa- klibot un kopt dārzu viņš var, jo ir miermīlīgās grikvas cilts dēls; zulusu jūs nekad nepiespiedīsiet nodarboties ar dārzkopību. Tā ir mierīga nodarbošanās, bet zulusam tādas nav pa prātam.
Tā kā mājiņā bija pašauri, sers Henrijs un Guds pārnakšņoja teltī manā apelsīnu birzītē dārza galā. Koki bija ziedos un patīkami smaržoja, skatu priecēja košais zaļums un zeltainie augļi (tālab, ka pie mums Dērbanā kokos var redzēt vienlaikus gan ziedus, gan lapas, gan augļus). Man jāsaka, ka vieta gulēšanai ir jauka, vēl jo vairāk tāpēc, ka pie mums moskītu gandrīz nav, un, ja arī tie kādreiz parādās, tad tikai pēc stiprām lietavām.
Tomēr jāturpina stāsts, citādi tas tev, dēls, apniks, iekams mēs būsim sasnieguši Suleimana kalnus. Tātad, nolēmis piebiedroties seram Henrijam, es nekavējoties uzsāku nepieciešamos priekšdarbus. Vispirms saņēmu no sera Henrija dokumentu, kas nelaimes gadījumā nodrošināja mana dēla nākotni. So darījumu likumīgi nokārtot bija pagrūti: sers Henrijs nebija vietējais, un nauda, kuru vajadzētu saņemt, atradās aiz okeāna. Bet galu galā visu nokārtojām ar kāda advokāta palīdzību, kurš mums noplēsa nedzirdētu cenu — veselas divdesmit mārciņas sterliņu.
Ielicis kabatā čeku par piecsimt mārciņām un tādā veidā samaksājis meslus piesardzībai, es uz sera Henrija rēķina nopirku furgonu un lielisku vēršu pajūgu. Furgons bija divdesmit divas pēdas garš, dzelzs asīm, ļoti izturīgs un viegls, taisīts viscaur no smirdošā koka [19] . tas gan nebija pilnīgi jauns, jo reizi ar to jau bija braukts līdz Dimantu laukiem un atpakaļ, bet, manuprāt, tas bija vēl labāk, jo liecināja, ka rati darināti no sausa, labi izkaltēta koka. Ja furgons ir darināts slikti vai no zaļa koka, šie trūkumi liek sevi manīt jau pirmajā braucienā. Mūsu furgons bija tā saucamais pussegtais, proti, ratu aizmugures daļa divpadsmit pēdu garumā bija segta, turpretī priekšējā daļa bija paredzēta līdzņemamajai bagāžai un bija vaļēja. Aizmugures daļa bija iekārtota dzīvošanai — tur atradās guļvieta — zvērāda, uz kuras varēja gulēt divi cilvēki, plaukti ieročiem un vēl daudz citu mazu ērtību. Samaksāju par furgonu simt divdesmit piecas mārciņas un uzskatu, ka tas nebija dārgi.
Pēc tam es nopirku pirmklasīgu pajūgu, kas sastāvēja no divdesmit iebrauktiem zulusu vēršiem, ko biju noskatījis jau pirms kādiem pāris gadiem. Parasts aizjūgs sastāv no sešpadsmit vēršiem, bet es drošības labad nopirku vēl četrus. Zulusu vērši ir mazi un jestri, gandrīz uz pusi mazāki par afrikanderu [20] vēršiem, kurus mēdz izmantot smagu kravu pārvešanai. Toties viņi spēj dzīvot tādos apstākļos, kur afrikanderu lopi būtu nobeigušies; ar ne visai smagu nastu mugurā tie vieglāk noies piecas jūdzes dienā, jo iet ar naskāku soli nekā afrikanderu vērši, turklāt kājas tiem nav tik vārīgas pret noberzumiem. Bez tam šie lopi bija labi norūdījušies, jo bija pārstaigājuši krustām šķērsām visu Dienvidāfriku, un tālab mūsu aizjūgs zināmā mērā bija nodrošināts pret asinskaiti, kas tik bieži iznīcina veselus vēršu barus, tiem nonākot neparastajās veidu [21] ganībās.
Pret plaušu kaiti — tā ir kāda briesmīga pneimonijas forma —, kas šeit ir ļoti izplatīta, viņi bija saņēmuši poti. Sim nolūkam vērša astē, apmēram vienu pēdu no saknes, izdara iegriezumu; iegriezumam uzsien gabaliņu no šai sērgā bojā gājuša dzīvnieka plaušas. Pēc kāda laika vērsis saslimst ar plaušu kaiti vieglā formā, viņa aste atmirst un griezuma vietā nokrīt, bet lopiņš pats kļūst pret šo briesmīgo slimību neuzņēmīgs. Protams, ir cietsirdīgi laupīt dzīvniekam asti, it īpaši zemē, kur tik daudz mušu, bet labāk gan upurēt asti nekā zaudēt ir asti, ir vērsi. Aste bez vērša nav nekur derīga, ja nu vien putekļu slaucīšanai. Taču ir diezgan jocīgi braukt ar vēršiem un astu vietā savā priekšā redzēt divdesmit stum- benīšus. Tā vien liekas, ka daba būs mazliet kaut ko sajaukusi un vēršiem pielikusi godalgotu buldogu pakaļdaļas rotājumus.
Tagad vajadzēja padomāt par pārtiku un zālēm. Sis jautājums bija jāapsver ārkārtīgi rūpīgi. Nedrīkstējām pārslogot furgonu, taču vienlaikus vajadzēja paņemt visu nepieciešamo. Par laimi, izrādījās, ka Guds ir tāds kā pusdakteris. Pirms savām jūrnieka gaitām viņš reiz bija noklausījies medicīnas un ķirurģijas kursu un šīs zināšanas laiku pa laikam bija atsvaidzinājis. Kapteinim, pro
tams, nebija ārsta grāda, bet, kā mēs vēlāk pārliecinājāmies, viņš dziedniecībā sajēdza krietni vairāk nekā daudzi no tiem, kuri drīkst rakstīt pēc sava uzvārda burtus M. D. [22] viņam bija teicama ceļojuma aptieciņa un ķirurģisko instrumentu komplekts. Kad mēs vēl bijām Dērbanā, viņš kādam kaferam nogrieza kājas lielo pirkstu tik veikli, ka bija prieks skatīties. Taču kapteinis bija galīgi mēms, kad kafers, kas tik flegmātiski bija vērojis operāciju, palūdza pielikt viņam jaunu pirkstu, piebilstot, ka ļaunākajā gadījumā viņš esot mierā arī ar baltu.
Kad šie jautājumi bija veiksmīgi nokārtoti, tālāk bija jādomā par tādām svarīgām lietām kā par ieročiem un kalpotājiem. Lai uzskaitītu ieročus, es labāk pievienošu ieroču sarakstu. Tajā atzīmēts, kādus ieročus pēdīgi izvēlējāmies no bagātā krājuma, kuru sers Henrijs bija atvedis līdz no Anglijas, kā arī no maniem ieročiem. Es ņemu to no savas piezīmju grāmatiņas, kur toreiz visu pierakstīju.