mais Džims bija to nozaudējis. Tāpēc, ņemdams vērā ziņas, ko bija ievācis no iezemiešiem, viņš gāja nevis Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, bet gan uz to kāpņveidīgo nogāzi, pa kuru mēs tikko bijām atnākuši. Tas, protams, bija labāks ceļš nekā tas, kas bija atzīmēts vecā da Silvestras kartē. Tuksnesī viņam ar Džimu klājās ļoti grūti, taču galu galā viņi sasniedza šo oāzi, kur Džordžu Kērtisu piemeklēja liela nelaime. Atnākšanas dienā viņš sēdējis strauta malā, bet Džims stāvējis augstajā klinšainajā krastā tieši virs viņa un ņēmis no savvaļas bišu ligzdām medu (šādas bites, bez dzeloņa, sastopamas tuksnesī). Rāpdamies pa klintīm, viņš izkustinājis lielu akmeni, kas nogāzies un briesmīgi savainojis Džordža Kērtisa labo kāju. No tā laika viņš sācis tik stipri klibot, ka nav spējis nekur aiziet un nolēmis labāk palikt un nomirt oāzē nekā droši iet bojā tuksnesī.
Pārtikas trūkumu viņi nav izjutuši, jo viņiem bijuši lieli patronu krājumi, bet uz oāzi, īpaši nakts stundās, pulkiem nākuši dzert dzīvnieki. Viņi šāvuši tos vai arī ķēruši lamatās, gaļu apēduši, bet ādas, kad viņu drānas bija novalkājušās, izmantojuši par apģērbu.
— Tādā veidā, — Džordžs Kērtiss nobeidza savu stāstu, — mēs dzīvojam šeit gandrīz vai divus gadus kā otrs Robinsons Krūzo ar savu Piektdieni, veltīgi cerēdami, ka pēkšņi oāzē ieklīdīs kādi iezemieši un palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet neviens nenāca. Beidzot vakar vakarā mēs ar Džimu nolēmām, ka viņš atstās mani un mēģinās sasniegt Sitandas krālu, lai atvestu palīgus. Rīt viņam vajadzēja doties projām, lai gan man bija maz cerību, ka redzēšu viņu atgriežamies. Bet tagad tu — no visiem cilvēkiem pasaulē tieši tu, kurš, kā es domāju, sen mani aizmirsis un vienā mierā dzīvo vecajā Anglijā, negaidot parādies un atrodi mani tur, kur vismazāk cerēji atrast. Tas ir pats dīvainākais notikums, kādu man jebkad nācies dzirdēt, un arī pats laimīgākais!
Tad sers Henrijs savukārt pastāstīja brālim mūsu piedzīvojumu galvenās epizodes, un, tā tērzēdami, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij.
— Nudien labi, — Džordžs Kērtiss sacīja, kad es viņam parādīju dažus dimantus, — jūs vismaz kaut ko esat atraduši par savām pūlēm, ja neskaita manu nevērtīgo personu.
Sers Henrijs iesmējās.
— Akmeņi pieder Kvotermeinam un Gudam. Līgumā bija paredzēts, ka viņi dalīs savā starpā visu guvumu, kāds mums ceļā varētu gadīties.
Sī piezīme lika man padomāt. Aprunājies ar Gudu, es pateicu seram Henrijam, ka mēs abi lūdzam viņu ņemt trešo daļu dimantu, bet, ja viņš to negribētu, tad viņa daļa pārietu Džordža Kērtisa rīcībā, — viņam šo dārgumu dēļ īsteni nācies ciest pat vairāk nekā mums. Ar lielām pūlēm mēs pierunājām viņu piekrist šim priekšlikumam, bet Džordžs Kērtiss par mūsu lēmumu uzzināja daudz vēlāk.
* *
*
Ar to tad es domāju beigt šo stāstu. Mūsu atpakaļceļš caur tuksnesi uz Sitandas krālu bija ārkārtīgi grūts, it īpaši tāpēc, ka mums vajadzēja balstīt Džordžu Kērtisu, jo viņa labā kāja bija stipri savainota un no tās laiku pa laikam iznāca sadragātā kaula šķembas. Bet tā vai citādi mēs tuksnesi pievarējām, un stāstīt visus šī ceļojuma sīkumus nozīmētu atkārtot daudz ko no tā, kas mums bija jāpārdzīvo iepriekšējo reizi.
Sešus mēnešus pēc mūsu atgriešanās Sitandas krālā, kur mēs atradām šautenes un pārējās atstātās mantības neskartas, lai gan vecais blēdis, kuram tās bijām uzticējuši, bija ļoti sarūgtināts par to, ka bijām palikuši dzīvi un atnākuši tām pakaļ, mēs visi sveiki un veseli vēlreiz sapulcējāmies manā mazajā namiņā Bīrijē, Dērbanas tuvumā, kur es pašreiz rakstu šīs rindas un kur es atsveicinājos no tiem, kas bija kopā ar mani šajā visneparastākajā ceļojumā, kāds man visā garajā un piedzīvojumiem bagātajā dzīvē jebkad bijis veicams.
Tikko biju uzrakstījis pēdējo vārdu, kad ieraudzīju kaferu, kas nāca no pasta pa manu apelsīnkoku aleju ar vēstuli iešķeltā nūjā. Sī vēstule bija no sera Henrija, un tālab ka tā runā pati par sevi, es citēju to šeit nesaīsinātu.
Breiliholla, Jorkšīra.
Dārgais Kvotermein!
Ar vienu no pēdējiem pasta tvaikoņiem aizsūtīju Jums dažas rindas, lai pastāstītu, ka mēs trīs — Džordžs, Guds un es — laimīgi sasniedzām Angliju. Izkāpām krastā Sauthemptonā un nekavējoties devāmies uz pilsētu. Jums vajadzēja redzēt, cik švītīgs mūsu Guds staigāja jau nākošajā dienā! Lieliski noskuvies, vizītsvārkos, kas piegulēja viņam kā cimds delnai, tikko pirktu monokli acī utt., utt. Gājām ar viņu pa parku, kur satikām dažus paziņas, un es
tūlīt pat pastāstīju tiem notikumu ar viņa «daiļajām, baltajām kājām».
Guds ir saniknots, vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds visai indīgs cilvēks dzirdēto nodrukāja vienā no augstākās sabiedrības avīzēm.
Bet tagad pie lietas. Lai uzzinātu dimantu vērtību, mēs ar Gudu, kā jau vienojāmies, griezāmies pie Strītera juvelierfirmas, un es vienkārši baidos sacīt Jums, cik ļoti augstu tie novērtēti. Novērtējums ir zināmā mērā aptuvens, jo viņi teicās nezinām gadījumu, ka jebkad tirgū būtu bijuši tādā daudzumā šādi akmeņi. Izrādās, ka, izņemot vienu vai divus no pašiem lielākajiem, akmeņi ir visdzidrākā mirdzuma un jebkurā nozīmē līdzvērtīgi vislabākajiem Brazīlijas dārgakmeņiem, Es pajautāju, vai firma tos pirks; tad viņi paskaidroja, ka šāds pirkums viņiem nav pa spēkam, un ieteica pārdot akmeņus pa daļām, lai nepārplūdinātu ar tiem tirgu. Un tomēr viņi piedāvā simt astoņdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu par visai nelielu daļu dārgakmeņu.