G. Altovs
KLĪNIKA
,,DIŽAIS PIEKŪNS"
Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit minūtēm Jurijs Petro- vičs Vitovskis paziņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man tagad darīt. Viņš atbildēja: «Paņemiet papīru un aprakstiet lietas būtību. Galvenos faktus un domas. Visu, ko jūs domājat par gaidāmajiem notikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs
jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pareizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»
SV nemiers ir saprotams — man nav dub- lētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.
Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».
Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.
Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.
Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana atbilde ir noteikts «jā».
Vēl pirms mēneša es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir — pazinu iztālēm: kopš tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.
Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cenšas līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekoratīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar gluži dabisku inteliģenci. Droši vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz sešdesmit gadiem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).
Vladimirs Vladimirovičs Panarins ir cita stila cilvēks. Viņš cenšas līdzināties Vitovskim, bet tā ir maskēšanās. Labsirdīgi smaidīdams, viņš ierodas sanāksmēs, neuzkrītoši apsēžas kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasīšanā. Tā viņš nosēž stundām ilgi, šad un tad pamezdams skatienu uz runātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdošā balss. Tas līdzinās eksplozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trāpīga iesauka — SV [1] . Dažu minūšu laikā auditorijai uzgāžas tāds daudzums domāšanas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāksmju un konferenču. Tieši domāšanas produkcijas, bet nevis vienkārši domu. Pats interesantākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdomātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zinātnisks darbs — ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecinošiem faktiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.
Pirms mēneša es sastapu SV Harkovā rna- šīntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pārsteigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņādamies no žurnālistiem,' pienāca man klāti «Jūsu runas programmā nav, — viņš teica. — Ja neiebilstat, parunāsimies.»
Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pamanījis, ka viņš uztraucas, jau-] tāju:
— Vai kaut kas noticis?
— Jā, — atbildēja Panarins. — Pareizāk sakot, nē. Vienkārši jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.
— Bez … kā? — es pārvaicāju.
SV ar patiku aplūkoja mani. Viņš atguva parasto pašpaļāvību.
Es sākumā nesapratu Panarinu, lai gan paskaidrojumu viņš atkārtoja vismaz trīs reizes. Tā laikam ir nemirstības problēmas īpat-j nība. Viss ir ļoti vienkārši, kamēr runā vis-l pār, un viss bezgalīgi sarcžģās, tiklīdz sāc šo problēmu saistīt ar sevi. Panarins pateica, ka esot atrasta neierobežotas mūža pagarināšanas metode. Līdz šim izmēģinājumi izdarīti ar dzīvniekiem. («Ņemam vecu suni un divās nedēļās pārvēršam kucēnā.») Metodika ir droši pārbaudīta, nav nekāda riska. Jāsāk izmēģinājumi ar cilvēku. Saņemta atļauja pirmajam eksperimentam. Sākumā paredzēts padarīt cilvēku jaunāku par desmit gadiem. Izmēģinātājam (Panarins teica: «izmēģinātājs» un nevis «izmēģinājuma objekts»), protams, jābūt brīvprātīgam. Pirms gada viņi — Vitovskis un Panarins — izraudzījušies astoņus cilvēkus («Atlasījām jaunus zinātniekus. Viņu vidū — jūs.»). Taču dažādu iemeslu dēļ septiņas kandidatūras atkritušas.
— Kādēļ? — es jautāju.
Panarins pasmaidīja.
— Pamatots jautājums. Izmēģinātājam mēs uzstādām prasību kompleksu. Viņam jābūt jaunam, veselam, bez ģimenes. Jums ir trīsdesmit viens?
Es nepaguvu atbildēt.
— Tātad, trīsdesmit viens, — turpināja Panarins. — Bet pēc izmēģinājuma būs divdesmit viens. Tas, bez šaubām, sarežģītu jūsu attiecības ar sievu, ja jums tāda būtu. Un ar bērniem, ja jums tādi būtu. Mums vajadzīgi bāreņi. Talantīgi bāreņi ar noteiktu stāvokli zinātnē. Ar grādiem. Vai jūs domājat, ka ir vienkārši atrast astoņus talantīgus bāreņus ar grādiem? Mēs tomēr atradām. Bet pēc tam noskaidrojās, ka trijiem bāreņiem piemīt tikai šķietams talants. Mirāža. Tā tas ir. Divi citi bāreņi šobrīd vairs nav bāreņi. Ko lai dara! Toties ar pārējiem mēs droši rēķinājāmies. Absolūti bāreņi. Gaišas galvas. Zinātņu doktori. Bet pirms nedēļas viens aizlidoja darbā
uz Āfriku. Otrs vakar gandrīz vai lauza sprandu motosacīkstēs un patlaban guļ, rū-ļ pīgi iepakots ģipsī.
Es tomēr vēl nesapratu Panarinu. Kāpēc: gan izmēģinātājam noteikti jābūt jaunam zinātniekam? Kāpēc ar grādu? Un kāpēc, galu galā, par izmēģinātāju jābūt man?
— Pieņemsim, — teica Panarins, — ka iz-J mēģinājums ir noticis. Jūs esat kļuvis desmit i gadus jaunāks. Turklāt atmiņa, zināšanas un spējas nav zudušas. Viss ir kā pirms mēģinā-1 juma. Vai jūs piekristu? Un kā vēl piekristu! ļ Bet tagad pieņemsim, ka līdz ar desmit gadiem pazudīs arī viss, kas šai laikā izcīnīts. Trīsdesmitgadīgā zinātņu doktora vairs nav. ļ Ir divdesmit gadu vecs students, kam no jauna jāmeklē sava vieta zinātnē. Saprotat? !
Viņš turpināja:
— Tagad vēlreiz no sākuma. Ir trīs varianti. Pirmais: mūža ilguma tieša palielināšana. Praktiski tas nozīmē ilgu vecumu, jo mūžs pagarināsies galvenokārt uz šī perioda rēķina. Nav taču jēgas izstiept bērnību līdz simt gadiem. Dabisks garš mūžs — tas ir gars un možs vecums. Bet tas nav īstais atrisinājums! Otrais variants: mūžīga jaunība. Arī tas nav labi. Ne vienmēr cilvēki gadu gaitā kļūst gudrāki. Stulbenis, piemēram, visbie- j žak arī paliek stulbenis. Iedomājieties mūžam možu stulbeni, kas nekad nenoveco … Protams, ne jau stulbeņi izšķir jautājumu. Kad cilvēks ir izveidojies, tālāk turpinās galvenokārt kvantitatīva attīstība. Visdrošākais paņēmiens krasi palēnināt progresu — dāvāt visiem mūžīgu jaunību. Jums taču zināms, kā zinātnē dzenas pēc jauniem zinātniekiem. Pretstatā vecajiem jaunie spēj vieglāk izārdīt rūpīgi noslīpētas teorijas. Vecākas paaudzes zinātniekam grūti atteikties no izveidotam teorijām: viņš pats tās ir radījis, pats slīpējis. Uz ģēnijiem tas neattiecas. Ja gribat zināt, ģēnija būtība ir tā, ka viņš spēj (un ne reizi vien!) atmest ar roku ilgu gadu pūliņiem un sākt visu no jauna. Tātad paliks trešais nemirstības variants: jāatgūst jaunība un jāsāk viss no gala.