Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!
Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus,] kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas] viss noticis.
Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. * *.
Mani uzmodināja Panarins.
— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš] teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko j nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».
«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju i pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska ] kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, ] kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.
Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas ! arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».
— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbildēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, j Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies j citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams «svētais gars».
«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņin- gradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:
— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.
Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mūžs varētu ietvert sevī simtiem dažādu mūžu. Vismaz simtiem intelektuālu mūžu. Taču diezin vai izdosies šo ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.
Paziņoja, ka sākusies iekāpšana lidmašīnā, un saruna pārtrūka. Mēs vairs neatgriezā- mies pie šī temata. Tāpēc viss, ko man parādīja klīnikā, mani ārkārtīgi pārsteidza.
Plašajā laboratorijā uz paaugstinājuma stāvēja masīvs koka atzveltnes krēsls, līdzīgs butaforiskam tronim, un parasts rakstāmgalds ar diviem magnetofoniem. Mazliet patālāk bija piekārts liels pārvietojams televizora ekrāns.
Panarins pazuda (es tobrīd runāju ar Vitovski) un atgriezās pēc apmēram desmit minūtēm plastmasas ķiverē, no kuras nokarājās dažādu krāsu vadi. Pie sienas iedegās uzraksts: «Pirmais gatavs». Es gribēju kaut ko pasacīt par «svēto garu», bet iedegās arī citi uzraksti: par gatavību ziņoja vēl trīs posteņi. Vitovskis aizgāja auditorijas stūrī pie osci- loskopu bloka. Panarins veikli pievienoja vadus, pārbaudīja magnetofonu, uzstādīja uz galda vadības pulti. Pēc tam viņš klusi sacīja: «Sākam.»
Uz ekrāna parādījās noskaņošanas tabula un tūlīt pēc tam — teksts no žurnāla. Tas bija raksts par matemātisko loģiku. Es paguvu izlasīt tikai līdz pusei, kad parādījās jauna lappuse. Mani pārsteidza ātrums, kādā lasīja Panarins. Es sākumā nesapratu, kas te notiek, un nezin kāpēc nolēmu, ka eksperiments saistīts ar Vitovska un Panarina darbu redzes bioķīmijā.
Lasīšanas ātrums aizvien palielinājās. Panarins pats to regulēja, piespiezdams pults pogas. No četrdesmit trīs rindiņām es sākumā paguvu izlasīt divdesmit, pēc tam piecpadsmit un beigās tikai sešas vai septiņas, turklāt neiedziļinoties to jēgā. Un, lūk, tieši tad, kad lasīšanas ātrums kļuva fantastiski liels, uz ekrāna vienlaicīgi parādījās divi tek-
Mi. Otra teksta attēls (ja nemaldos, tā bija informācija par jaunām encefalogrāfijas metodēm), kas bija lielāks un pa pusei caurspīdīgs, jau no paša sākuma mainījās tada ātrumā, ka es tikko spēju pamanīt atsevišķus vārdus …
Piecpadsmit minūtes pēc eksperimenta sākuma Panarins ieslēdza magnetofonu. Es izdzirdēju vārdus: «Spāņu valoda. Vienpadsmitā stunda» — un atcerējos sarunu Ļeņin- gradā. Atzīstos, ja šeit nebūtu Vitovska, es domātu, ka tas ir joks. Nu jau veselu mēnesi gandrīz katru dienu es vēroju šos eksperimentus, tomēr līdz šim neesmu vēl pie tiem pieradis. Bet toreiz es biju vienkārši pārsteigts. Ka, kādā veidā Panarins uzņēma sevī šo milzīgo informācijas straumi? Tas bija neticami, bet es pats redzēju, ka tas notiek!
Panarins ieslēdza otru magnetofonu. Spāņu frāzes mijās ar monotonu vēsturnieka rečita- tivu, kas stāstīja par Bizantijas impērijas norietu. Bet uz ekrāna (es nemanīju, kad tas sākās) divu tekstu vietā jau bija redzami veseli trīs. Tajos es vairs nespēju atšķirt nevienu vārdu; attēls atgādināja skrejošas ēnas …
Daudzu dažādu atmiņu līdzāspastāvēšana absolūti nesaskan ar Scillarda hipotēzi par parakonstitutīvajām sistēmām neironā. Panaj rins nevēlējās runāt par līdzāspastāvēšanas mehānismu. («Kam tas vajadzīgs? Paskaidrojums ir sarežģīts un garš, bet jūs pēc tam — pēc sava eksperimenta — visu laimīgi aizmirsīsit. Tad, kad kļūsit jaunāks, laipni lūdzu …») Panarins un Vitovskis acīmredzot pamatojās uz otru atmiņas teoriju, pēc kuras nervu šūnās nonākušie impulsi maina RNS [3] struktūru. Ja RNS spēj noskaņoties uz dažādām frekvencēm, tad … tad iegūst jēgu analoģija ar vairāku informāciju vienlaicīgu pārraidīšanu pa vienu vadu.
Eksperiments ilga četras stundas.
Nē, vārds «eksperiments» šeit noteikti neder. Gan tajā dienā, gan nākamajās Panarins cītīgi piepildīja savu otro, trešo un pārējās atmiņas (būs jāpierod pie tādas terminoloģijas!). Pavisam to ir deviņas, bez pirmās, parastās. Eksperiments, kā es tagad saprotu, īsti sāksies tad, kad visas deviņas atmiņas būs tādā līmenī, kāds nepieciešams patstāvīgam zinātniskam darbam, un droši vien nonāks savstarpējā mijiedarbībā.
*
Jā, tagad es atceros pavisam skaidri: tieši toreiz es pirmo reizi sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Manā eksperimentā.
Diezin vai man izdosies secīgi un sakarīgi izklāstīt, kā no šās pirmās nenoteiktās domas izveidojās skaidra mana eksperimenta nepieciešamības izpratne. Bet kāda gan tam nozīme? Daudz svarīgāk ir pierakstīt domas, kuras es vēlāk varu aizmirst.
Man radās lieliska ideja — skaitļošanas' mašīnās izmantot atmiņu līdzāspastāvēšanas principu. Ķīmiotroni [4] , piemēram, droši vien var strādāt vienlaicīgi vairākos režīmos. Man las ir noteikti jāatceras — pēc tam, pēc eksperimenta.
Jāatceras pēc tam.
Ko es vispār pēc eksperimenta atcerēšos?
Vitovskis sacīja tā:
Atjaunināšanas distance — desmit gadi. Fiziskā atjaunināšanās būs cik vien iespējams precīza — uzreiz par visu termiņu. Bet atmiņa ir tikai jāizkustina. Tam, kas ir uzkrāts desmit gados un iegūlies atmiņā uz ilgiem laikiem, atkal jāpārvēršas operatīvajai atmiņai līdzīga stāvoklī. Pēc atjaunināšanas cilvēks vairāku mēnešu laikā varēs nostiprināt kādu noteiktu šās izkustinātās atmiņas daļu. Notiks, ka mēdz sacīt, konsolidācijas process. Pārējais pakāpeniski aizmirsīsies. Tomēr tas viss ir mūsu darba gala mērķis — gan vēl pilnībā nesasniegts. Pagaidām mēs nespējam nodrošināt harmonisku fizisko at- jaunināšanos. Piemēram, atjaunināšanās procesam nekādi nepakļaujas acs kristāliņš. Un lomēr stāvoklis te ir samērā labs. Sliktāk ir ar atmiņu: jūsu izmēģinājums ir pirmais. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi turpināsies atmiņas konsolidācijas process. Nav izslēgts, ka tas ilgs tikai dažas stundas. Šajā laikā jūs nespēsit nostiprināt gandrīz neko. Viss izkustinātās atmiņas apjoms atri izgaisis (bet mēs izkustināsim visu, ko jūs esat uzkrājis atmiņā pēdējos deviņos desmit gados). Citiem vārdiem runājot, šajā gadījumā jūs atgriezīsities par desmit gadiem atpakaļ ne vien fiziski, bet ari garīgi. Iespējams ari pretējs variants: konsolidācija ilgs vairākus gadus. Tad jūs kļūsit jaunāks fiziski, bet saglabāsit to, kas patlaban uzkrāts jūsu atmiņa. Optimālā gadījumā konsolidācija ilgs divus trīs gadus. Un te nu daudz kas ir atkarīgs no jums. No prāta disciplīnas. Tieši tādēļ izmēģinātājam noteikti jābūt zinātniekam. Ļoti svarīgs ir zināšanu sākotnējais apjoms un prasme pēc'; tam, konsolidācijas procesā, atlasīt un no-; stiprināt atmiņā to, kas nepieciešams. Jumi pašam būs jāizlemj, ko vajag no jauna atcerēties. Un realizēt objektīvu paškontroli un pašanalīzi. Ja veiksies labi, mēs iegūsim maksimālu informāciju, kas aizstās veselu eksperimentu sēriju.