— Nāciet palīgā, mister Iks, — Erijs sacīja, kad kafija bija padzerta, — mums jāsagatavojas viesu uzņemšanai.
Laimīgais nopurpināja saimniekam savu vārdu un lietpratīgi ķērās pie darba. Guļamā lāva bija ierīkota pie sienas būdas galā. Tā bija visai primitīva — gultas pamatnei izmantoti baļķi, kas pārklāti ar sūnām. Kājgalī baļķu gali bija nevienāda garuma. Erijs atrausa no slenmaļa sūnas un izvilka trīs baļķus. Tiem viņš nozāģēja galus, kurus atlika atpakaļ vietā, tā ka kājgalī rinda palika robaina, kā bijusi.
Laimīgais atstiepa no pieliekamā vairākus maisus miltu un sakrāva izbrīvētajā vietā zem lāvas. Uz tiem Erijs uzsedza divus garus jūrnieku maisus, pārklājā tos ar sūnu kārtu un segām. Tur nu Laimīgais varēja gulēt zem zvērādām, kas bija pārsegtas pār visu lāvu, un nevienam pat prātā neienāktu, ka tur kāds slēpjas.
Turpmākajās nedējās tika izdarītas vairākkārtējas pārbaudes, nepārmeklēta Nomā nepalika neviena būda, neviena telts, bet Laimīgais droši gulēja savā slēptuvē. Jāteic, ka Erija Brerna būdai neviens sevišķu uzmanību nepievērsa, jo tā bija pēdējā vieta pasaulē, kur domāja slēpjamies Džona Rendolfa slepkavu. Kad šādi iebrukumi vairs nedraudēja, Laimīgais slaistījās pa būdu, lika pasjansu, izsmēķēja neskaitāmas cigaretes. Kaut arī viņa gaisīgajai dabai tīkama bija jautrība, tērgāšana un smiekli, viņš tomēr drīz vien pieskaņojās Erija mazrunī- bai. Viņu vienīgās sarunas risinājās par vajātāju darbību un plāniem, ceļu stāvokli un suņu cenām; arī šie jautājumi tika pārrunāti reti un īsos vārdos.
Tad Laimīgais sāka izstrādāt sistēmu laimēšanai kāršu spēlē — diendienā stundām ilgi viņš jauca un dalīja kārtis, jauca un dalīja, garās kolonnās pierakstīja kāršu kombinācijas un atkal jauca un dalīja. Beigu beigās viņam apnika arī šī izklaide, un tad, galvu pret galdu atbalstījis, viņš nodevās nomoda sapņiem par Nomas spēju namiem, kur krupjē un uzraugi strādāja maiņās augu diennakti un ruletes bumbiņa ripoja bez mitas. Tādos brīžos viņš tik sāpīgi izjuta savu vientulību un sakāvi, ka stundām nosēdēja, no vietas neizkustēdamies, blenzdams vienā punktā. Citās reizēs ilgi krātais rūgtums izlauzās kaislas dusmu lēkmēs; dzīve viņu nebija glaudījusi pa spalvai, un viņam tās pieskārieni prieku nedarīja.
— Dzīve ir netīra spēle, — viņam allaž patika atkārtot, un šis teikums kalpoja par pamatu visām žēlabām. — Nekad man nav dota pat niecīgākā izdevība, — viņš gaudās. — Esmu piekrāpts jau piedzimstot un pievilts pat ar mātes pienu. Viņu piešmauca spēlē ar iezīmētām kārtīm, un es piedzimu par apliecinājumu viņas zaudējumam.
Taču viņa nedrīkstēja mani par to vainot un uzlūkot kā pārkautu kārti; un tomēr viņa to darīja, ak, tikai to vien darīja. Kādēļ viņa man nepašķīra ceļu dzīvē? Kādēļ to nedarīja pati dzīve? Kādēļ es cietu neveiksmi Sietlā? Ko es meklēju kuģa starpklājā un kādēļ dzīvoju Nomā kā pēdīgais cūka? Kālab gāju uz «Eldorado»? Gribēju taču aiziet pie Lielā Pīta, man tikai bija ievajadzējies sērkociņu. Kāpēc man mājās nebija sērkociņu? Kādēļ iegribējās uzsmēķēt? Jūs redzat? Viss izgudrots un iz
strādāts līdz pēdējam sīkumam, kārtis saderīgi gulst cita pie citas. Skaidrs, ka viss bija izdomāts jau pirms manas piedzimšanas. Esmu ar mieru saderēt uz zelta maišeli, kuru droši vien nekad neiegūšu, ka viss bija skaidrs jau pirms manas piedzimšanas. Lūk, kāpēc! Lūk, kāpēc Džons Rendolfs vienā laikā noteica likmi un pārbīdīja žetonus. Lai viņš nolādēts! Dabūja, ko bija pelnījis! Kāpēc neturēja mēli aiz zobiem un nedeva iespēju man? Viņš zināja, ka arī es varēju paņemt banku. Bet kāpēc es nenovaldiju roku? Kāpēc? Kāpēc? Ak kāpēc?
Un La Perls Laimīgais vārtījās pa klonu, veltīgi apsūdzēdams likteni.
Šādu lēkmju laikā Erijs nebilda ne pušplēsta vārda, nelikās tās ne redzam, ne dzirdam, tikai viņa pelēkajās acīs iegula trula, vienaldzīga izteiksme, it kā notiekošais viņu nepavisam neinteresētu.
Abiem šiem cilvēkiem nebija nekā kopīga, un tieši tādēļ Laimīgais brīžiem nevarēja vien nobrīnīties, kādēļ Erijs viņu izglābis.
Taču reiz arī bezgalīgajai gaidīšanai pienāca beigas. Cilvēku kāre pēc zelta ir pat spēcīgāka par asinskāri. Džona Rendolfa noslepkavošana jau bija kļuvusi par lappusi nometnes hronikā un tur arī palika uz visiem laikiem. Ja slepkava būtu atrasts, tad Nomas iedzīvotāji droši vien būtu savās gaitās aizkavējušies, lai redzētu, kā tiek nospriesta taisna tiesa, bet La Perla Laimīgā meklēšana viņiem vairs nešķita diezin cik svarīga problēma. Strautu gultnēs un rūsganajās piekrastes smiltīs slēpās zelts, un, tiklīdz jūra būs vaļā, vīri piebāzīs pamatīgus maisus un dosies projām uz turieni, kur visi pasaules jaukumi dabūjami tikpat kā par velti.
Kādu vakaru Laimīgais palīdzēja Erijam Bremam iejūgt suņus un sasiet kamanas kopā, un viņi pa ledus ceļu devās uz dienvidiem. īstenībā ne tieši uz dienvidiem, jo aiz Sentmaiklas viņi no piekrastes pagriezās uz rītiem, šķērsoja ūdensšķirtni un pie Anvikas sasniedza Jukonu simtiem jūdžu no grīvas. Tālāk viņi devās uz ziemeļrītiem garām Kojukukai, Tananai un Minukai, līdz apbrauca apkārt Lielajam Pagriezienam pie Jukonas forta, divreiz šķērsoja Polāro loku un tikai tad pa līdzenumiem devās uz dienvidiem. Ceļojums bija grūts un nogurdinošs, un Laimīgais nebūtu sapratis, kādēļ Erijs ņēmis viņu līdzi, ja tas nebūtu paskaidrojis, ka īglā tam piederot zemes gabali un tur strādājot ļaudis. īgla atradās pašā pierobežā; tikai dažas jūdzes tālāk virs Kjudalhi forta bara- kam plīvoja Britānijas karogs. Tālāk uz priekšu atradās Dausona, Pellija, Vindiarma, Karibu krustceles, Lindcr- mana, Cilkuta un Daija.
Tikuši garām īglai, viņi nākamajā rītā pieceļas agri. Šī bija viņu pēdējā kopīgā nometne, drīz viņi šķirsies. Laimīgajam kļuva viegli ap sirdi. Visapkārt juta pavasara tuvošanos, dienas stiepās aizvien garākas. Turpmāk ceļš vedīs pa Kanādas teritoriju. Brīvība tikpat kā ar roku aizsniedzama, saule atgriezās, ik diena veda viņu tuvāk Lielajai Dzīvei. Pasaule bija liela, un nākotne atkal atmirdzēja jo krāšņa. Brokastu laika viņš jautri svilpoja un, kamēr Erijs sajūdza suņus un savāca mantas, dungoja vieglu dziesmiņu fragmentus. Taču, kad viss bija sagatavots un Laimīgajam kājas niezēt niezeja doties ceļā, Erijs pievilka pie ugunskura pārpalikušu baļķēnu un apsēdās.
— Vai esat kādreiz dzirdējis kaut ko par Beigto Zirgu Taku?
Viņš domīgi paskatījās uz Laimīgo, kas papurināja galvu, klusībā skaizdamies par nevajadzīgo kavēšanos.
— Reizēm gadās sastapšanās tādos apstākļos, ko nav iespējams aizmirst, — Erijs turpināja klusā balsī, ļoti lēni izrunādams vārdus, — un tādos apstākļos es sastapu kādu cilvēku Beigto Zirgu Takā. Daža laba vīra sirds neizturēja kravas nogādāšanu pār Sniega Pāreju deviņdesmit septītajā gadā, jo takai nosaukums nepavisam nebija dots velti. Jau pirmajā salā zirgi krita kā mušas, un no Skagvejas līdz Beneta ezeram tie trūdēja veselām grēdām. Zirgi gāja bojā Klinšu kalnos, tika saindēti Virsotnēs, nobeidzās aiz bada pie Ezeriem; tie nomaldījās no takas, kas gandrīz nebija saredzama, vai arī iestiga; noslīka upē ar visu kravu vai tika satriekti pret lielajiem akmeņiem straumē; tie sakropļoja kājas pret klinšu radzēm un salauza mugurkaulu, krītot atmuguriski ar smagajām nastām; dumbrājos tie nogrima turpat cilvēku acu priekša vai aizrijās dūņās; dūksnājā iestigušie koku stumbeņi pāršķēla tiem vēderus; īpašnieki zirgus sita un nodzina līdz pēdīgajam un, kad tie bija pagalam, atgriezās piekrastē un pirka citus. Dažs pat neuzskatīja par vajadzīgu zirgu nošaut — noraisīja tikai seglus, norāva pakavus un pameta dzīvnieku, kur tas bija nokritis. Viņu