sirdis — kam tās nesalūza — kļuva par akmeni, un šie vīri, kas gāja pa Beigto Zirgu Taku, pārvērtās par zvēriem.
Tieši tur es sastapu cilvēku ar Kristus sirdi un pacie- tibu. Viņš bija īsts goda vīrs. Pusdienas atpūtas laikā viņš nocēla nastas zirgiem no muguras, lai arī tie varētu atpūsties. Viņš maksāja piecdesmit dolāru un vēl vairāk par centneru lopbarības. Kad zirgiem bija noberztas muguras, viņš tos apsedza ar segām no savas guļvietas. Dažu ceļotāju zirgiem segli izberza brūces un caurumus laba spaiņa lieluma. Kad nodila pakavi, dažs ļāva zirgiem nomīt nagus līdz asinīm. Bet viņš atdeva pēdējo dolāru par pakavu naglām. Es to zinu gaužām labi, jo mēs gulējām vienā guļvieta un ēdām no vienas bļodas, mēs kļuvām par asinsbrāļiem apstākļos, kur cilvēki zaudēja sajēgu un mira, dievu nolādēdami. Lai cik nogurušam, viņam tomēr nekad nebija par grūtu atlaist vaļīgāk kādu siksnu vai pievilkt seglu jostu, un bieži vien viņam acīs sariesās asaras, redzot bezgalīgo postu. Kādā kalnu pārejā, kur dzīvniekiem vajadzēja saslieties pakaļkājās un ieķerties ar priekškājām stavaja klintī gluži kā kaķiem, kas rāpjas augšup gar sienu, viss ceļš, kur zirgi bija krituši atmuguriski no klints, bija kā nosēts ar ģilteņiern. Tur, elles smirdoņā, viņš stāvēja un uzmundrināja dzīvniekus ar labu vārdu vai īstajā brīdī pielika roku, līdz visa karavāna laimīgi tika garam. Ja kāds zirgs paklupa, viņš nelaida uz priekšu tos, kas nāca aiz muguras, kamēr pakritušo piecēla, un nebija neviena, kas būtu iedrošinājies viņu šai brīdī aizkavēt.
Kad nonācām galā, kāds nešķīstenis, kas jau bija no- galējis piecdesmit zirgu, gribēja atpirkt mūsējos, bet mēs palūkojāmies vispirms uz viņu, tad uz saviem zirgiem — kalnu ponijiem no Austrumoregonas. Viņš sasolīja mums piecus tūkstošus, un mēs bijām pavisam tukšā, taču atcerējāmies indīgo zaļi Virsotnēs un Klinšu kalnus, un mans brālis nebilda ne vārda, bet sadalīja zirgus divās partijās — savējos vienā, manējos otra —, uzmeta man skatienu, un mēs sapratain viens otru bez vārdiem. Viņš padzina sānis mānus zirgus, es viņējos, un mēs nošāvām tos līdz pēdējam, bet nelietis, kas bija nomaitājis piecdesmit zirgu, lādēja mūs, līdz aizsmaka. Tas cilvēks, ar kuru es noslēdzu asinsbrālību ceļojumā pa Beigto Zirgu Taku…
— Skaidrs, tas vīrs bija Džons Rendolfs, — sāji iesmējās Laimīgais, pabeigdams iesākto teikumu.
Erijs palocīja galvu un noteica:
— Labi, ka sapratāt.
— Esmu gatavs, — Laimīgais sacīja, un viņa seja atkal bija kļuvusi drūma. — Rīkojieties, bet ātri.
Erijs Brems piecēlās.
— Es visu mūžu esmu ticējis dievam. Ticu, ka viņš ir taisnīgs. Ticu, ka šaja brīdī viņš noraugās uz mums un izšķir mūsu likteni. Ticu, ka viņš vēlas, lai mana labā roka piepilda viņa gribu. Mana ticība ir tik nešaubīga, ka gribu, lai mums cīņā būtu vienādi noteikumi un pats visuvarenais izspriestu taisnu tiesu.
Laimīgajam sirds priekā salēcās. Viņam nebija nekādas lielās jēgas par Erija dievu, bet viņš ticēja Nejaušībai, un Nejaušība bija viņam labvēlīga kopš tā vakara, kad viņš bēga gar krastmalu un pa sniega klajumu.
— Bet mums ir tikai viens ierocis, — viņš iebilda.
— Šausim pēc kārtas, — Erijs atbildēja un tūliņ izvilka un pārbaudīja La Perla kolta veltni.
— Kuram jāšauj pirmajam, to lai izšķir kārtis!
Laimīgajam asinīs jau kaisa spēlmaņa prieks, un, kad
Erijs pamāja, viņš nekavējoties izvilka no kabatas kāršu kavu. Šoreiz Nejaušība viņu nepametīs kaunā! Domādams par laimes atgriešanos, viņš izmeta kārtis, lai redzētu, kam jādala, un nodrebēja priekā, ieraudzīdams, ka jādala viņam. Viņš sajauca un izdalīja kārtis. Erijs atklāja pīķa kalpu. Viņi sāka spēlēt. Erijam nebija neviena trumpja, bet Laimīgajam — dūzis un divnieks. Lielā dzīve viņam atkal šķita ļoti tuvu, kad viņi nomēroja piecdesmit soļus.
— Ja dievs novērsīs savu vaigu un jūs mani nošausiet, suņi un viss pārējais pieder jums. Manā kabatā jūs atradīsiet parakstītu pardošanas apliecinājumu, — Erijs sacīja, nostājies nomērotās takas galā, un, pavērsis platās krūtis pret pretinieku, raudzījās tam tieši acīs.
Laimīgais atvairīja vīziju par saules apmirdzētu okeānu un notēmēja. Viņš to darīja ļoti rūpīgi. Divas reizes viņš nolaida roku, kad pavasara vēja brāzma sašūpoja priedes. Bet trešo reizi viņš nolaidās uz ceļgala, satvēra revolveri cieši abās rokās un izšāva.
Erijs pasviedās sānis, pameta rokas gaisā, mirkli grīļojās, tad sabruka sniegā. Bet Laimīgais saprata, ka aizšāvis garām sirdij, citādi pretinieks nebūtu ne soli paspēris.
Kad Erijs, pārvarējis sāpes, grīļojoties piecēlās kājās un prasīja revolveri, Laimīgajam prāts nesās izšaut vēlreiz. Taču viņš šo domu tūliņ atmeta. Nejaušība viņam līdz šim bija labvēlīga, un, ja viņš tagad mēģinās blēdīties, pašam vēlāk vajadzēs dārgi samaksāt. Nē, viņš spēlēs godīgi. Turklāt Erijs ir tā ievainots, ka nespēs noturēt smago koltu pietiekami ilgi, lai pamatīgi notēmētu.
— Kur nu ir jūsu dievs? — viņš zobgalīgi noprasīja, pasniegdams ievainotajam ieroci.
Erijs atbildēja:
— Dievs vēl nav runājis. Sagatavojieties dzirdēt viņa balsi.
Laimīgais gan nostājās ar seju pret Eriju, tomēr pagrieza krūtis sānis, lai būtu mazāk vietas, kur tēmēt. Erijs grīļojās kā piedzēris, taču ari pagaidīja, līdz vēj- pūta pierimstas. Revolveris bija ļoti smags, un viņš, tāpat kā Laimīgais, šaubījās, vai spēs to noturēt. Bet viņš tomēr turēja to virs galvas paceltā rokā, tad lēnām laida roku uz priekšu lejup. Mirklī, kad revolvera grauds atradās vienā augstumā ar Laimīgā krūšu kreiso pusi, viņš nospieda gaili. Laimīgais nesakustējās, bet sapnis par brīnišķīgo Sanfrancisko izgaisa un saira, un, kad saules apmirdzētais sniegs acīs satumsa aizvien melnāks, viņš izdvesa pēdējo lāstu Nejaušībai, kas arī šoreiz viņu bija pievīlusi.