Jā, to viņa bija izdarījusi. Bet šobrīd Koralīna bija pārliecināta šajā dzīvoklī būs vēl briesmīgāk.
Viņa nonāca nama pēdējā stāvā. Augšējā dzīvokļa vietā agrāk bija bēniņi, bet tas bija ļoti sen.
Koralīna piebungoja pie zaļi krāsotajām durvīm. Tās atvērās, un viņa iegāja iekšā.
Mums ir acis, un mums ir nervi, mums ir astes, un mums ir zobi, tu saņemsi to, ko pelnīji, kad iznāksim no pazemes,
čukstēja desmit sīku balstiņu tumšajā dzīvoklī, kur griesti slīpnēs bija tik zemi, ka Koralīna gandrīz vai varēja aizsniegt tos ar izstieptu roku.
Uz viņu glūnēja sarkanas ačeles. Mazas, rozīgas ķepiņas aizdipināja prom, kad viņa tuvojās. Tumšākas ēnas spiedās cauri šeit nolikto priekšmetu ēnām.
Tagad šeit oda daudz šķērmāk nekā īstā večuka miteklī. Sajā dzīvoklī oda pēc ēdieniem (negaršīgiem, kā Koralīna nosprieda, bet viņa arī zināja, ka tas ir gaumes jautājums: viņa necieta garšvielas un eksotiskus ēdienus). Šeit dvingoja tāda smaka, it kā būtu sapūdēti visi eksotiskie ēdieni pasaulē.
- Meitenīt, no vistālākās istabas atskanēja čerkstoša balss.
-Jā, Koralīna atsaucās. "Man it nemaz nav bail," viņa teica sev un, izteikusi šos vārdus, atskārta, ka tā ir patiesība. Šeit itin nekas viņu nebiedēja. Visas tās būtnes arī briesmonis pagrabā bija šķitumi, viņas citas mātes darinājumi, šaušalīga īstu cilvēku un īstu lietu parodija koridora otrā galā. Koralīna nosprieda, ka cita māte vispār neko nemāk radīt pa īstam. Viņa spēj tikai kopēt un izkropļot to, kas jau pastāv.
Un tad Koralīna iedomājās par stikla bumbu ar sniegu uz viesistabas kamīna dzegas. Kāpēc cita māte to bija tur nolikusi, ja Koralīnas pasaulē tā bija tukša?
Uzdevusi sev šo jautājumu, viņa aptvēra, ka uz to ir konkrēta atbilde.
Tad atkal atskanēja šī balss un Koralīnas domu pavediens tika pārtraukts.
- Nāc šurp, meitenīt. Es zinu, kas tev vajadzīgs. Tā bija sausa, sēcoša balss. Šī skaņa lika Koralīnai iztēloties milzīgu beigtu kukaini. Tas vispār bija muļķīgi, viņa to zināja. Kā gan beigtam radījumam, it sevišķi vēl beigtam kukainim, var būt balss?
Viņa izgāja cauri vairākām istabām ar zemiem, slīpiem griestiem, līdz nokļuva gala telpā. Tā bija guļamistaba, un cits dīvainais večuks sēdēja tās stūrī gandrīz tumsā, satuntuļojies mētelī un cepuri galvā. Kad Koralīna ienāca, viņš ierunājās.
- Nekas nav mainījies, meitenīt, viņš sacīja, un balss izklausījās kā sausu lapu čaboņa pa ietvi rudenī. Un kas notiks, ja tu izdarīsi visu, ko esi apņēmusies? Kas tad notiks? Nekas nemainīsies. Tu aiziesi mājās. Tev būs garlaicīgi. Par tevi neviens neliksies ne zinis. Neviens tevī neklausīsies tā pa īstam. Tu esi pārāk gudra un pārāk klusa, lai viņi tevi spētu saprast. Viņi pat tavu vārdu neizrunā pareizi.
- Paliec šeit kopā ar mums, teica balss no apveida istabas stūrī. Mēs klausīsimies tevī, spēlēsimies ar tevi un smiesimies kopā ar tevi. Cita māte izveidos veselas pasaules, ko tev pētīt, un katru nakti nojauks tās, kad būsi beigusi pētīšanu. Ikviena diena būs labāka un skaistāka par iepriekšējo. Atceries spēļmantiņu kasti? Cik daudz labāk ir uzcelt tai līdzīgu pasauli, kas domāta tikai tev, vai ne?
- Un vai būs pelēkas dienas, kad es nezināšu, ko darīt, un kad nav ko lasīt vai skatīties, kad nav uz kurieni aiziet un diena velkas veselu mūžību? Koralīna jautāja.
Večuks no ēnas nočērkstēja: Nekad.
- Un vai būs negaršīgi ēdieni, kas taisīti pēc smalkām receptēm ar ķiplokiem, estragonu un cūku pupām? Koralīna jautāja.
- Katra ēdienreize būs tīrākā svētlaime, svepstēja balss zem večuka cepures. Nekas tāds, kas tev nesagādā baudu, netiks pasniegts galdā.
- Un vai man būs Day-Glo firmas zaļie cimdiņi un dzeltenie Wellington firmas zābaciņi vardes formā? Koralīna jautāja.
- Vardes, pīles, degunradži, astoņkāji viss, ko tu vēlēsies. Pasaule katru rītu tiks uzcelta tev no jauna. Ja paliksi šeit, tev būs itin viss, ko vien gribēsi.
Koralīna nopūtās: Tu tā arī neko neesi sapratis! Es nemaz pa īstam negribu visu to, ko man sagribas. Neviens negrib. Kāds gan prieks varētu būt dzīvē, ja es tiešām dabūtu visu, ko sagribas? Vienkārši tāpat dabūtu, un viss. Kas tad notiktu?
- Es nesaprotu, teica čērkstošā balss.
- Nu, protams, tu nesaproti, meitene turpināja, pieliekot pie acs akmeni ar caurumu vidū. Tu vienkārši esi slikta karikatūra, ko viņa uztaisījusi īstajam savādajam večukam no pēdējā stāva.
- Un vairs pat ne tas, izdvesa nedzīvā balss. No večuka lietusmēteļa nāca spīdums aptuveni krūšu augstumā. Pa caurumu akmenī bija redzams, ka spīdums zaigo zili balts kā zvaigzne. Koralīna nožēloja, ka nav nūjas, lai pabakstītu citu večuku: viņai ļoti negribējās iet vēl tuvāk spokainajai būtnei istabas kaktā.
Tomēr Koralīna paspēra soli uz priekšu, un večuks sabira gabalos. No mēteļa piedurknēm un stērbelēm, un cepures izlēca kādas divdesmit žurkas, pustumsā zibinot sarkanas ačeles. Tās noķiķināja un muka prom.
Mētelis nokrita uz grīdas. Cepure ieripoja istabas otrā kaktā.
Koralīna pastiepa roku un pavēra mēteli. Tas bija tukšs un pieskārienā taukains. Nebija ne zīmes no pēdējās stikla lodītes. Viņa pārmeklēja istabu, skatoties pa caurumu akmenī, un pamanīja mirgojošu vizmu uz grīdas pie durvīm. To savās ķepās nesa prom lielākā melnā žurka. Kamēr viņa skatījās, lodīte pazuda.
Pārējās žurkas glūņāja no istabas kaktiem, kad meitene metās pakaļ lodītei.
Protams, žurkas skrien ātrāk par cilvēkiem, it sevišķi īsās distancēs. Bet branga žurka, kas priekšķepās tur stikla lodīti, nevar sacensties ar apņēmīgu meiteni (pat ja viņa ir pārāk maza savam vecumam). Mazākās žurkas skraidelēja viņai ceļā, mēģinot traucēt, bet Koralīna neņēma tās vērā, paturot acīs prāvo eksemplāru ar lodīti, kas traucās tieši uz ārdurvīm ārā no dzīvokļa.
Viņi nonāca pie pakāpieniem nama ārpusē.
Koralīna paspēja ievērot, ka nams turpina mainīties, apveidā kļūdams aizvien neskaidrāks un saplakdams, pat kamēr viņa lēkšoja lejā pa kāpnēm. Tas viņai atgādināja nama fotoattēlu, nevis pašu namu. Un tad jau viņa traucās lejup, vajājot bēgli, un apziņā izzuda viss pārējais, kad bija gandrīz to panākusi. Viņa skrēja ātri pārāk ātri, jo, nonākot pie viena kāpņu laukumiņa, paslīdēja kāja un viņa nogāzās uz cementa grīdas.
Kreisajam ceļgalam bija nobrāzta āda, un plaukstas virspuse, ar ko Koralīna bija centusies mazināt kritiena spēku, bija saskrāpēta līdz asinīm un nosmērēta. Tā šobrīd nedaudz sūrstēja, bet meitene zināja, ka drīz vien sāpes kļūs stiprākas. Cik ātri vien spēdama, viņa notīrīja savainoto roku un piecēlās kājās, tomēr, apzinoties, ka ir zaudējusi un ka tagad jau ir par vēlu, nosteberēja lejā pa kāpnēm.
Koralīna apskatījās visriņķī pēc žurkas, bet tā bija pazudusi kopā ar stikla lodīti.
Roka smeldza, un pa saplēsto pidžamas staru lēnām sūcās asinis. Tas bija tikpat sāpīgi kā toreiz, kad māte noņēma viņas velosipēdam mācību riteņus; bet tad viņai, par spīti visiem nobrāzumiem (ceļgali bija vienos skrāpējumos), bija sasnieguma apziņa viņa taču mācījās darīt to, ko pirms tam neprata. Bet šobrīd bija tikai salta zaudējuma apziņa. Viņa bija zaudējusi bērnus-rēgus. Viņa bija zaudējusi savus vecākus. Viņa bija zaudējusi pati sevi, zaudējusi visu.
Koralīna aizmiedza acis un vēlējās iegrimt zemē.
Tad tuvumā kāds nokremšļojās.
Viņa atvēra acis un ieraudzīja žurku. Tā gulēja uz ķieģeļiem izliktā celiņa kāpņu apakšā ar pārsteiguma izteiksmi purnā, un tās galva gulēja pusmetra attālumā no pārējā ķermeņa. Žurkas ūsas bija stīvas, acis plati ieplestas, zobi atņirgti, dzelteni un asi. Ap kaklu mirguļoja svaigu asiņu apmale.