Šodien viņu pēcnācējs parāda jums šos gruvešus un saka: „Esiet sveicināti mūsu pils drupās!"
— Vai tad šī pils pēc Vinčentello Distrija nāves piederēja jūsu ģimenei? — es jautāju, atkal uzsākdams sarunu.
— Nē, bet pirms viņa dzimšanas tā bija visu mūsu ciltsmātes, slavenās Lisjēna Defranšī atraitnes Savilijas dzīvesvieta.
— Vai Filipīnī rakstos nav par šo sievieti kāds briesmīgs nostāsts?
— Jā… Ja austu rīts, jūs no šejienes pat varētu saskatīt Devalla pils drupas; tās pils, kur mita sinjors Džudis, — tikpat ienīsts, cik viņa bija visu mīlēta; tikpat neglīts, cik viņa bija skaista. Viņš viņā iemīlējās un tā kā viņa nesteidzās atbildēt tam ar pretmīlu pēc viņa iegribas, viņš brīdināja to, ka ja līdz zināmam laikam tā nebūs izšķīrusies kļūt par viņa sievu, viņš to aizvedīs ar varu. Savilija izlikās, ka piekristu tam un ielūdza viņu pusdienās. Džudis savā laimes reibumā pavisam aizmirsdams, ka šo glaimojošo ielūgumu viņš bija panācis tikai ar draudiem, paklausīja uzaicinājumam un ieradās tikai dažu kalpotāju pavadīts. Vārti aiz viņiem tūdaļ tika noslēgti un pēc piecām minūtēm Džudis kā cietumnieks bija ieslodzīts pazemē.
Es pagāju dažus soļus norādītajā virzienā un atrados pagalmam līdzīgā četrstūrī.
Pa plaisām, ko mūros bija izgrauzis laika zobs, mēnesnīca meta uz drupām piekaisīto klonu lielus, gaišus plankumus. Viss pārējais pagalms slēpās augsto mūru biezajā ēnā.
Lisjēns izvilka pulksteni.
— A, «— viņš teica, — mēs esam atnākuši divdesmit minūtes par agru. Piesēdīsim, jūs būsit piekusis.
Mēs apsēdāmies vai, pareizāk sakot, atgūlāmies uz zāļainas nogāzei iepretī lielai mūra spraugai.
— Bet man liekas, — es griezos pie sava biedra, — ka jūs vēl nepabeidzāt iesākto stāstu.
— Nē, — atteica Lisjēns. — Un tā, lūk, katru rītu un katru vakaru Savilija nokāpa pagrabā, kas atradās līdzās telpai, kur bija ieslodzīts Džudis, pie kam abas telpas šķīra vienīgi režģu starpsiena; še viņa izģērbās pilnīgi kaila un, demonstrēdama savu skaistumu, gūsteknim teica: „Saki man, Džudi, kā gan tik neglīts cilvēks kā tu, vispār varēji iedomāties šo visu reiz saukt par savu?" Šī mocība turpinājās trīs mēnešus, ik dienu atkārtodamās divas reizes.
Bet trešā mēneša beigās, pateicoties kādas istabmeitas palīdzībai, Džudim izdevās izbēgt. Viņš atgriezās ar visiem saviem vasaļiem, kuru tam bija vairāk nekā Savilijai, ieņēma pili un dabūjis savā varā Saviliju, lika to kailu ieslodzīt milzīgā dzelzs būrī, ko novietoja uz krustceļa Boka Dicilača mežā, pie kam viņš pašrocīgi piedāvāja būra atslēgu katram garāmgājējam, ko iekārdināja Savilijas skaistums: trīs dienas ilga šī publiskā prostitūcija, un tad Savilija bija mirusi.
— Nu, lūk, — es piebildu, — man liekas, ka jūsu senči prata lieliski atriebties un ka viņu pēcnācēji, kas savstarpēji nogalina vienkārši ar karabīnes šāvienu vai dunča dūrieniem, uzskatāmi jau par mazliet deģenerētiem.
— Drīz vien pienāks tas laiks, kad tie viens otru nemaz vairs nenogalinās. Bet, — piebilda jaunais cilvēks, — vismaz mūsu ģimenē tas tā nav noticis. Abi Savilijas dēli, kas atradās Ajačo pilsētā, viņu tēvoča apsardzībā tika uzaudzināti par īstiem korsikāņiem un turpināja cīņu ar Džudi dēliem. Šis karš vilkās četrus gadsimtus un izbeidzās tikai tad, kā jūs to redzējāt pēc atzīmes uz mana tēva un mātes karabīnēm, 1819.gada 21.septembrī pulkstens vienpadsmitos no rīta.
— Jā gan, es atceros šo uzrakstu, par kuru līdz šim vēl neesmu dabūjis jūsu paskaidrojumu, jo tiklīdz es to biju izlasījis, mums vajadzēja iet lejā vakariņās.
— Nu, redzat, no Džudi ģimenes 1819.gadā bija atlikuši vēl divi brāļi, turpretī no Defranšī ģimenes bija atlicis tikai mans tēvs, kurš apprecēja savu māsīcu. Trīs mēnešus pēc šīm laulībām Džudi nolēma dot mūsu ciltij pēdējo cirtienu. Viens no viņiem paslēpās uz Olmedo ceļa, lai sagaidītu manu tēvu, kas atgriezās no Sartēnas; tai pašā laikā otrs, izmantodams mana tēva prombūtni, grasījās uzbrukt mūsu mājai. Šis plāns arī tika īstenots, bet iznāca citādāk, nekā uzbrucēji bija domājuši.
Mans tēvs bija ticis brīdināts un bija par sevi nomodā. Arī manai mātei bija jau laikus paziņots: viņa tūdaļ sapulcēja mūsu ganus, un šā divkāršā uzbrukuma brīdī mēs bijām paspējuši sagatavoties uz aizstāvēšanos: mans tēvs kalnos un mana māte manā istabā. Un, lūk, pēc piecu minūšu ilgas cīņas abi brāļi Džudi krita: viens no mana tēva, bet otrs no manas mātes rokas.
Redzot krītam savu ienaidnieku, mans tēvs izvilka pulksteni, tas rādīja vienpadsmito stundu. Arī mana māte, nogāzusi savu pretinieku, palūkojās sienas pulkstenī, kas tāpat rādīja vienpadsmito stundu. Viss bija beidzies vienā un tai pašā minūtē; Džudi ģimenes vairs nebija un līdz ar to šī cilts bija iznīcināta.
Uzvarētāja Defranšī dzimta tagad varēja dzīvot mierīgi un tā kā godam bija izpildījusi savu uzdevumu šajā četrsimt gadu ilgajā karā, tā turpmāk neiejaucās vairs nekādos ķīviņos. Bet mans tēvs lika iegravēt šā savādā atgadījuma datumu un stundu uz karabīņu laidēm, ar kurām bija ticis šauts, un uzkāra tās katrā pusē pulkstenim tai pašā vietā, kur jūs tās redzējāt.
Septiņus mēnešus vēlāk mana māte dzemdēja dvīnīšus, no kuriem viens ir jūsu padevīgais kalps, korsikānis Lisjēns, bet otrs — filantrops Ludviķis, viņa brālis.
Šai brīdī uz kāda mēnesnīcas apgaismota laukuma pavīdēja cilvēka un suņa ēna.