IV
Priekšlikums bija pārāk vilinošs, lai es to nepieņemtu, ja tas sakrita ar manu vēlēšanos salīdzināt abu brāļu istabas. Es pasteidzos sekot mājas saimniekam, kurš atdarījis kādas durvis un gāja pa priekšu, lai rādītu man ceļu.
Man šoreiz likās, ka es esmu iekļuvis īstā arsenālā.
Visa istabas iekārta bija XVI gadsimta stilā. Gulta, virs kuras pacēlās vijveida kolonnu atbalstīts baldahīns, bija aizsegta zaļa damasta aizkariem ar zelta puķēm, arī logu priekškari bija no tā paša auduma; sienas bija tapsētas ar spāņu ādu; kur vien acis metu, visur bija redzami vecvācu meistaru un arī moderni ieroči.
Nepalika vairs nekādu šaubu par šīs telpas iemītnieka raksturu un tieksmēm: tās bija tikpat kareiviskas, cik viņa brāļa daba bija miermīlīga.
— Lūk, — viņš teica, ieiedams savā ģērbistabā, — jūs atrodaties starp trim gadu simteņiem, apskatieties nu! Es, kā jau teicu, apģērbšos kalniešu tērpā, jo tūliņ pēc vakariņām man jāaiziet.
— Un kuri starp šiem zobeniem, kramenīcām un dunčiem būtu tie vēsturiskie ieroči, par kuriem jūs minējāt?
/ — Tādu ir pavisam trīs, bet ņemsim pēc kārtas. Palūkojiet manas gultas galvgalī kādu atsevišķu dunci ar rokturī iedarinātu zīmogu.
— Te tas ir, nu un tad?
— Tas ir Desampjetro ierocis.
— Tas būtu slavenais Desampjetro, Devanīnas slepkava.
— Slepkava! Nē — nogalinātājs.
— Man šķiet, ka tas ir viens un tas pats.
— Varbūt citur, bet tikai ne Korsikā.
— Un šis tiešām ir viņa duncis?
— Redzat! Tajā ir Desampjetro nozīmes, vienīgi Francijas lilijas še vēl trūkst; jūs zināt, ka Desampjetro tika atļauts uzņemt tās savas cilts vapenī tikai pēc Perpiņjānas ielenkšanas?
— Nē, to es nezināju. Bet kā šis duncis nokļuva jūsu rokās?
— O, tas pieder mūsu ģimenei jau trīssimt gadus, pats Desampjetro to uzdāvināja kādam Napoleonam Defranšī.
— Vai jums par šo gadījumu ir kas tuvāk zināms?
— Jā, Desampjetro un mans sencis reiz bija tikuši ievilināti dženoviešu izliktos slazdos; un viņi aizstāvējās kā lauvas; Desampjetro nokrita cepure un kāds dženoviešu jātnieks pašreiz jau pacēla pret viņu vāli, kad mans sencis ietrieca dunci viņa ķiveres spraugā; jātnieks, juzdams, ka ir ievainots, cirta zirgam piešus sānos un aizbēga ar visu Napoleona dunci, kas tik dziļi bija iespiedies brūcē, ka mans sencis to vairs nebija varējis izraut. Bet tā kā šis ierocis viņam, jādomā, bija tik miļš, un viņš pēc tā gauži žēlojās, Desampjetro viņam atdeva savējo. Tātad Napoleons nebija nekā zaudējis, jo šis te, kā jūs pats redzat, ir spāņu darbs un ar to vienā triecienā var izdurt cauri diviem piecfranku gabaliem.
— Vai es varētu pamēģināt?
— Lūdzu.
Es noliku uz parketa vienu uz otra divus piecfranku gabalus un atvēzējos spēcīgam cirtienam.
Lisjēns mani nebija maldinājis.
Kad es pacēlu dunci, abi caururbtie naudas gabali bija uzsprūduši dunča galā.
— Nu, skat, — es teicu, — tas patiesi ir Desampjetro duncis. Bet kas mani pārsteidz, ir tas, ka, turēdams rokās šādu ieroci, viņš savas sievas nogalināšanai ir izvēlējies auklu.
— Tad viņam dunča vairs nebija, — atteica Lisjēns, — viņš to bija atdevis manam sencim.
— Pareizi.
— Desampjetro bija jau pāri sešdesmit, kad viņš no Konstantinopoles ieradās Eksā ar to vienīgo nolūku, lai dotu pasaulei lielo pamācību, ka sievietēm nepiederas iejaukties valsts lietās.
Es palocījos, piekrizdams viņam, un noliku dunci atpakaļ.
— Un tagad, — es teicu Lisjēnam, kurš arvien vēl ģērbās — kad Desampjetro duncis ir atkal pakārts uz naglas, mēs varam ķerties pie pārējiem.
— Vai jūs redzat divus līdzās novietotus portretus?
— Jā, tie ir Paoli un Napoleons.
— Nu, lūk, blakus Paoli ģīmetnei karājas zobens.
— Tā ir. 5fV
— Tas ir viņa zobens.
— Paoli zobens! Un tikpat neapšaubāms kā Desampjetro duncis?
— Vismaz tikpat, jo tas ir ticis uzdāvināts gan ne tieši kādam manam sencim, bet manai vecmāmiņai.
— Jūsu vecmāmiņai?, i,
— Jā. Varbūt jums, ir gadījies dzirdēt par to sievieti, kas brīvības kara laikā kāda jauna cilvēka pavadībā ieradās pie Sulakaro torņa.
— Nē, ļaujiet man dzirdēt šo stāstu.
— O, tas ir visai ī^s.,
:.tS jtMKi .rnibimfiiH
— Mums nav vaļas ilgi pļāpāt.
— Es klausos.
— Nu, lūk, šī sieviete kopā ar jauno cilvēku ieradās pie Sulakaro torņa un palūdza pieteikt to Paoli. Bet tā kā Paoli pašreiz bija aizņemts ar vēstuļu rakstīšanu, viņa pie tā netika pielaista, un tā kā sieviete turpināja uzstāties, sardze to noraidīja. Tad Paoli, kurš bija dzirdējis troksni, atvēra durvis un prasīja pēc šā trokšņa cēloņiem.
— Tā esmu es, — teica sieviete, — jo gribu ar tevi runāt.
— Un kas tev būtu man ko teikt?
— Es teikšu tev, ka man ir divi dēli. Vakar es dabūju zināt, ka viens ir kritis cīņā par tēviju, un es nācu divdesmit jūdzes, lai tev atvestu savu otru dēlu.
— Bet tas, ko jūs stāstāt, atgādina Spartu.
— Jā, patiesi še ir daudz līdzības.
— Un kas tā bija par sievieti?
— Mana vecmāmiņa. Paoli atjoza savu zobenu un pasniedza to viņai.
— Lūk, šāda veida atvainošanās sievietei man patīk.
— Viņa bija cienīga saņemt kā vienu, tā otru — vai ne tā?
— Bet nu — šis zobens?
— Ir tas pats, ko Napoleons nesa kaujā pie Piramīdām.
— Bez šaubām, jūsu ģimene to būs ieguvusi tādā pašā ceļā kā dunci un Paolo zobenu?
— Gluži pareizi. Pēc kaujas Bonaparts pavēlēja manam vectēvam, ierindas virsniekam, ar piecdesmit vīriem uzbrukt kādam mameluku pūlim, kas bija salasījies ap savu ievainoto virsnieku. Mans vectēvs izpildīja doto pavēli, izkliedēja mamelukus un atveda virsnieku pie pirmā konsula. Bet kad viņš gribēja savu zobenu iebāzt atpakaļ makstī, tā asmenis, izrādījās, bija lielā mērā sakapāts no mameluku tērauda, ka nekādi vairs nevarēja iekļauties savā gultnē. Tad mans vectēvs aizsvieda maksti ar visu zobenu, kas bija kļuvis cīņai nederīgs. To redzēdams, Bonaparts viņam pasniedza savējo.