Jāpiekrīt, ka šajās dīvainībās, ko man nācās piedzīvot, bija pietiekami daudz materiāla visādām fantāzijām.
Bet manīdams, ka mana klusēšana top jau nepieklājīga, es pacēlu acis un papurināju galvu, it kā gribētu atkratīties no visām šīm domām.
Māte ar dēlu tūdaļ redzēja, ka es gribu iesākt sarunu.
— Un jūs esat nodomājis apceļot Korsiku? — ieprasījās Lisjēns, it kā atsākdams nule pārtraukto sarunu.
— Jā, kā redzat; jau ilgāku laiku es biju nodomājis to darīt un beidzot esmu ķēries pie šā plāna īstenošanas.
— Goda vārds, jūs esat labi darījis pasteigdamies, jo vēl pēc dažiem gadiem, ņemot vērā franču gaumes un tikumu iesakņošanos, tie, kas še ieradīsies, meklēdami Korsiku, to vairs neatradīs.
— Bet, — es piebildu, — ja arī senajām nacionālajām paražām kultūras priekšā vajadzētu atkāpties kādā salas nostūrī, tad katrā ziņā tā būtu Tavaro ieleja Sartēnas provincē.
— Jūs tā domājat? — smaidīdams jautāja jaunais cilvēks.
— Jā, man šķiet, ka tas viss, ko es pašreiz ap sevi redzu, ir skaista un ievērojama seno Korsikāņu tikumu ainava.
— Jā gan, un tomēr. Starp manu māti un mani, neskatoties uz četrsimt gadu tradīcijām, šinī pašā ar galeriju un šaujamām spraugām nocietinātā mājā franču gars ir uzmeklējis manu brāli, nolaupījis mums to un aizvedis uz Parīzi, no kurienes viņš atgriezīsies kā advokāts. Tai vietā, lai dzīvotu savās tēva mājās, viņš apmetīsies Ajačo un sāks praktizēt. Ja viņam būs talants, viņš tiks iecelts par karalisko prokuroru; tad viņš sāks vajāt tos nabaga velnus, kas, kā še mēdz teikt, ir pārorientējušies. Viņš samainīs slepkavu ar nogalinātāju, tāpat kā jūs to vēl nesen darījāt. Likuma vārdā viņš pieprasīs to galvas, kas būs darījuši to, ko viņu tēvi uzskatīja par goda lietu; Dieva tiesas vietā viņš nodibinās cilvēku tiesu un vakarā, kad viņš būs apgādājis bendēm atkal vienu galvu, viņš domās, ka ir izdarījis zemei pakalpojumu un pienesīs savu akmeni kultūras tempļa celšanai… kā mūsu prefekts saka… Ak, Dievs! Ak, Dievs!
Un jaunais cilvēks pacēla acis pret debesim, kā to varbūt darīja Hanibāls pēc Zarnas kaujas.
— Bet jums man jāpiekrīt, — es iebildu, — ka Dievs ir gribējis pretešķības līdzsvarot, jo, radīdams jūsu brāli kā jaunu principu piekritēju, viņš jūsos ir devis veco paražu aizstāvi.
— Jā, bet kas man teiks, vai mans brālis drīzāk nesekos sava krusttēva piemēram nekā manējam. Un es pats, vai es neļaujos pavedināt sevi uz tādām lietām, kas nav Defranšī vārda cienīgas.
— Jūs! — es izbrīnā iesaucos.
— Ak, Dievs! Nu, protams! Vai jūs gribat, lai es jums pasaku, ko jūs esat nācis meklēt Sartēnas provincē?
— Sakiet.
— Jūs esat nācis ar jūsu kultūras cilvēka ziņkāri, kā mākslinieks vai dzejnieks; es nezinu, kas jūs esat un jums to arī neprasu; ja gribēsit, jūs mums to pateiksit atvadoties, pretējā gadījumā kā mūsu viesis jūs varat arī klusēt, šai ziņā jums ir pilnīga brīvība… Nu, lūk, jūs esat ieradies tai cerībā atrast kādu ciemu, kur plosās vendeta un kuram būtu sakars ar kādu oriģinālu bandītu, kā to mums tēlo Merimē savā „Kolombā".
— Jā, jā, bet man liekas, ka es tik aplam nebūšu maldījies, — es atbildēju, — vai nu es esmu slikti redzējis, vai arī jūsu māja visā ciemā ir vienīgā, kas nav nocietināta.
— Tas pierāda, ka arī es pats sāku izvirst: mans tēvs, mans vectēvs, mans vecvectēvs un ikviens no maniem senčiem būtu pieslējies vienai vai otrai pusei, kādās nu jau desmit gadus mūsu ciems ir sadalījies. Nu, lūk, vai jūs zināt, kāda loma ir man visā šai nažu un dunču dūrienu un šāvienu jūklī? Es esmu šķīrējtiesnesis. Jūs esat ieradies Sartēnas provincē, lai redzētu bandītus, vai ne tā? Labi, nāciet Šovakar man līdzi un es jums vienu tādu parādīšu.
— Kā! Jūs atļaujat man sevi pavadīt?
— Ak, Dievs! Nu, protams, ja jums tas sagādā prieku, tas viss ir atkarīgs vienīgi no jums.
— Ar lielāko patiku es pieņemu šo priekšlikumu.
— Bet kungs būs noguris, — ieminējās Defranšī kundze, uzmezdama dēlam skatienu, it kā gribētu dalīties ar viņu kaunā, ko tas juta, redzot izirstam korsikāņu tikumus.
— Nē, māt, nē, gluži otrādi, viņām jānāk, un kad kādā Parīzes salonā šā kunga klātbūtnē būs runa par briesmīgajām vendetām un nežēlīgajiem korsikāņu bandītiem, kas vēl tagad esot Ajačo un Bastijas mazo bērnu bubulis, tad vismaz viņš varēs paraustīt plecus un pastāstīt, kā tas patiesībā ir.
— Bet kas izsauca šo lielo ķīviņu, kurš pašreiz, cik es no jūsu vārdiem noprotu, grasās dzist.
— Ak, — teica Lisjēns, — šādās ķildās galvenā lieta nav iemesls, bet gan sekas. Ja garām lidojošā muša ir bijusi par cilvēka nāves cēloni, cilvēks tomēr ir un paliek beigts.
Es manīju, ka viņš pats vilcinājās man paskaidrot, kādi ir bijuši cēloņi šai nežēlīgai ķildai, kas nu jau desmit gadus bija Sulakaro ciema nelaime.
Pats par sevi saprotams, jo diskrētāks viņš likās, jo neatlaidīgāk es uzstājos.
— Un tomēr, — es teicu, — šai ķildai tomēr .vajadzēja savu iemeslu. Bet vai tas būtu noslēpums?
— Ak, Dievs, nē. Tas viss sākās starp Orlandi un Kolonas dzimtām.
— Kāda iemesla dēļ?
— Nu, lūk, no Orlandi putnu sētas bija izsprukusi kāda vista un pārlaidusies pie Kolonas vistām.
Orlandi atprasīja savu vistu, Kolonas apgalvoja, ka tā ir viņu. Orlandi piedraudēja iesūdzēt tos miertiesā un likt tiem zvērēt.
Tad vecāmāte, kas turēja vistu, apgrieza tai kaklu un iesvieda savai kaimiņienei sejā, teikdama: •
„Nu, labi, ja tā ir tava, tad ēd viņu!"
Kāds Orlandi, paņēmis vistu aiz kājām, gribēja ar to zvelt tai, kas vistu bija iesviedusi viņa māsai sejā. Bet taisni tai brīdī, kad viņš pacēla roku, kāds Kolona, kura bise par nelaimi bija pielādēta, izšāva un viņu nogalināja.