— Ejam!
Lisjēns pirmais devās uz priekšu — cauri ozolu birzītei, un es viņam sekoju.
Soļus piecdesmit sešdesmit mums pa priekšu skrēja Dimants, apsirodams mežu drīz pa labi, drīz pa kreisi; tad atkal, izlēcis uz celiņa, viņš priecīgi vēdināja asti, it kā gribētu teikt, ka, uzticēdamies viņa instinktam, mēs bez kādām briesmām mierīgi varam turpināt ceļu.
Bija redzams, ka Dimants tikpat labi bija iedresēts medīt divkājainu, kā arī četrkājainu medījumu — gan bandītus, gan meža zvērus.
Lai parādītu Lisjēnam, ka korsikāņu tikumi man nav gluži sveši, es par šo savu novērojumu ieminējos Lisjēnam.
— Jūs maldāties, — viņš atteica. — Ir taisnība, ka Dimants dzen pēdas gan cilvēkam, gan zvēram, tikai cilvēki, ko viņš medī, nav viss bandīti, bet šādas trīs ļaužu sugas: žandarmi, volontieri un kumēdiņu rādītāji.
— Kā, — es jautāju, — vai tad Dimants ir bandītu suns?
— Tā ir, kā jūs sakāt. Dimants piederēja kādam Orlandi, kuram es dažreiz uz lauku aizsūtīju pulveri, lodes un vēl citas bandītam nepieciešamas lietas. Beidzot kāds Kolona to nogalināja un nākamajā rītā suns atskrēja pie manis, jo tas bija paradis nākt mūsu mājā, un drīz vien ar mani sadraudzējās. > L
— Bet man liekas, ka pa manas vai, pareizāk sakot, pa jūsu brāļa istabas logu es redzēju kādu citu suni.
— Ā, jā, tas ir Brisko; viņam ir tās pašas īpašības kā šim; tikai tas suns man ir no kāda Kolonas, ko nogalināja ķājds Orlandi. Un tā nu iznāk, ka, ejot sastapties ar kādu no Kolonām, es ņemu līdz Brisko, bet ja man ir darīšana ar Orlandi, es palaižu vaļā Dimantu. Ja nelaimīgā kārtā gadās tos palaist v^ļā abus reizē, tie ēd viens otru nost. Tā, lūk, — piebilda Lisjēns, rūgti smaidīdams, — cilvēki var saprasties, salīgt mieru, iet kopā pie dievgalda, bet šie suņi nekad neēdīs no viena trauka.
— Lieliski, — es piebildu smiedamies, — tie ir īsti korsikāņu suņi; bet man liekas, ka Dimants, kā visi kautrīgie, bēg no mūsu uzslavas: kamēr mēs par viņu esam sākuši runāt, es to vairs neesmu redzējis.
— Ā, — teica Lisjēns, — par to nebēdājiet, es zinu, kur viņš ir.
— Bet kur gan, ja atļauts vaicāt?
— Viņš ir pie Mučo.
Riskēdams apnikt ar pastāvīgo jautāšanu savam sarunu biedram, es jau gribēju griezties pie tā, kad pēkšņi atskanēja tik- garš un bezgala žēls kauciens, ka es nodrebēju un, uzlikdams roku manam biedram uz pleca, apstājos.
— Kas tas? — es jautāju.
— Nekas. Tas ir Dimants, kas tur raud.
— Un par ko?
— Par savu kungu… Vai jūs domājat, ka suņi ir cilvēki un spēj aizmirst tos, kas viņus mīlējuši.
Atkal atskanēja Dimanta gaudošana — vēl ilgāka un žēlāka nekā pirmo reizi.
— Pareizi, — es piebildu, — jūs man jau teicāt, ka viņa kungs ir nogalināts un tagad mēs tuvojamies vietai, kur tas ir noticis.
— Pilnīgi pareizi, un Dimants ir pametis mūs, lai aizskrietu pie Mučo.
— Ak, tam Mučo ir kaps?
— Jā, tas ir monuments, ko garāmgājēji ceļ uz katra nogalināta atdusas vietas, uzmezdami tai akmeni vai kādu koka zaru. Un tā, lūk, iznāk, ka tai vietā, lai zem lielā izlīdzinātāja — laika — soļiem pamazām saplaktu, kā tas parasti notiek ar citu kapiem, upura kapa kopa aug arvien lielāka un top par mūžīgu atriebības simbolu, kas nemitīgi runā ar tuvāko piederīgo sirdīm.
Vēl trešo reizi atskanēja suņa gaudošana,' bet šoreiz tik tuvu, ka man gribot negribot bija jānodreb, kaut gan es tagad zināju tās iemeslu.
Un patiesi — kājceliņa pagriezienā soļus divdesmit mums priekšā balti spīdēja četras piecas pēdas augsta, no akmeņiem sakrauta piramīda. Tā bija Mučo.
Šā savādā monumenta piekājē sēdēja Dimants ar izstieptu kaklu un atvērtu rīkli. Lisjēns dabūja akmeni un, cepuri noņēmis, tuvojās akmeņu kaudzei.
Es darīju tāpat, visos sīkumos sekodams viņa priekšzīmei.
Nonācis pie piramīdas, viņš nolauza zaļu ozola zaru, uzmeta vispirms akmeni, tad zaru un ar īkšķi ātri pārmeta sev krusta zīmi, kā tas korsikāņiem parasts un kā to kritiskos apstākļos mēdza darīt arī Napoleons.
Es imitēju katru viņa kustību. Tad mēs klusi un domīgi turpinājām ceļu.
Dimants palika aiz mums.
Pēc apmēram desmit minūtēm mēs dzirdējām vēl vienu pēdējo kaucienu un nu drīz vien Dimants, asti iemiedzis un ar purnu zemi ošņādams, paskrēja mums garām un simts soļus tālāk metās sānis, uzņemdamies no jauna savus izlūka pienākumus.
VII
Pamazām mēs virzījāmies uz priekšu un, kā jau man Lisjēns bija aizrādījis, kalnu taka kļuva arvien stāvāka.
Redzēdams, ka labāk būs paturēt abas rokas brīvas, es uzmetu bisi uz pleca. Mans pavadonis turpināja ceļu savā nodabā un likās nemaz nemanīja, kādas grūtības mums nākas pārvarēt.
Tā kādu laiku kāpdami pa klintīm un tverdamies pie saknēm un vītenājiem, mēs beidzot nonācām uz kāda paaugstinājuma, virs kura pacēlās vecu mūru drupas. Tās bija mūsu ceļa mērķis — Vičentello Distrija pils drupas.
Tad vēl pēc piecu minūšu ilga kāpiena, kas bija vēl grūtāks un stāvāks nekā pirmais, Lisjēns sasniedza pēdējo terasi un, pastiepis roku, uzvilka mani pie sevis.
— Nu, lūk, — viņš teica, — tas ir vairāk nekā no jums kā no parīzieša varēja sagaidīt.
— Tas rodas no tā, ka šis parīzietis, pirms veikt pēdējo distanci, ir jau veicis vairākas šāda veida ekskursijas.
— Tas taisnība, — teica Lisjēns smiedamies, — jums taču Parīzes tuvumā ir kalnājs, ko sauc par Monmartru.
— Jā, bet, izņemot Monmartru, kuru es nemaz negribu noklusēt, es esmu kāpis arī vēl citos kalnos: Rigi, Faulhornā, Gemmi, Vezuvā, Etnā un Stromboli.
— Nu, lūk, tagad jūs esat tas, kas savukārt mani noniecināt, ka es nekur citur neesmu kāpis kā tikai Rotondas kalnā. Bet lai nu kā — mēs esam galā. Pirms četriem gadu simteņiem mani senči būtu atvēruši jums pils vārtus un teikuši: „Esiet sveicināti mūsu pilī."