Vecākais ārsts bezcerīgi atmeta ar roku un sacīja sanitāriem, norādot uz Sveiku:
— Atdodiet šim vīram drēbes un aizvediet uz 111 nodaļu pirmajā gaitenī! Pēc tam lai kāds no jums aiznes viņa dokumentus uz kanceleju. Un pasakiet tur, lai taisās labi ātri no viņa_ vaļā, citādi viņš vēl ilgi sēdēs mums uz kakla!
Ārsti vēlreiz uzmeta niknu skatienu Sveikam, kas, ievērodams pieklājību, atmuguriski kāpās uz durvju pusi. Kad sani- tars aizrādīja, lai nedzenot velnu, Sveiks atbildēja:
1 «Kur mana dzimtene» — čechu himna, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru» — Austrijas liimna, «Vindišgrecs» un «Kas negrib, lai netic. . .» — vecas kareivju dziesmas, «Mes sveicam tevi tūkstoškārt» —- baznīcas dziesma.
Es taču neesmu apģērbies, es esmu pavisam pliks, tāpēc negribu pagriezt kungiem pretim to, kas viņiem liktu domāt, ka esmu bezkaunīgs vai nepieklājīgs.
Kopš tā brīža, kad sanitari saņēma rīkojumu atdot Sveikam drēbes, tie nemaz vairs nerūpējās par viņu, lika saģērbties un aizveda uz 111 nodalu, kur Sveiku noturēja vairākas dienas, kamēr kancelejā noformēja viņa izrakstīšanos no vājprātīgo nama, tāpēc Sveikam bija iespēja arī 1JI nodaļā turpināt savus interesantos novērojumus. Pieviltie ārsti izrakstīja viņam apliecību, ka viņš esot «plānprātīgs simulants». Tā kā izrakstīšana no vājprātīgo nama notika pirms pusdienām, tad izcēlās neliela sadursme. Sveiks uzstāja, lai viņam izsniedzot pusdienas, jo ari no vājprātīgo nama nedrīkstot sviest ārā neēdušu.
Sadursmi likvidēja vārtsarga atsauktais policists, kaš aizveda Sveiku uz policijas komisariatu Salmovas ielā.
V
Sveiks policijas komisariata salmovas iela
Pēc jaukajām laimes dienām vājprātīgo namā Sveiku piemeklēja grūti brīži. Policijas inspektors Brauns bija aranžējis sastapšanos ar Sveiku Romas asinskārīgā ķeizara Nerona laiku garā. Un tikpat nelokāmā bardzībā, kā Romas valdnieki mēdza teikt: «Metiet šo nelieša kristīgo lauvām priekšā!» — inspektors Brauns noteica:
— Aiz restem!
Ne vārda vairāk, ne vārda mazāk. Tikai policijas inspektora kunga acis iemirdzējās īpašā sadistiskā priekā.
Sveiks palocījās un ar cieņu sacīja:
— Esmu gatavs, kungi. Domāju, ka «aiz restēm» nozīmē to pašu, ko viennīca, un tas nemaz nav tik slikti.
Nesāc nu izrunāties! —- policists aizrādīja, viy. ko Sveiks atbildēja:
— Es esmu pieticīgs cilvēks un būšu pateicīgs par visu, ko jus manā labā darīsiet.
Kamerā uz lāviņas sēdēja domās iegrimis vīrietis. Viņa seja pauda pilnīgu apatiju. Redzams, viņam prātā nenāca, ka durvis atver tāpēc, lai izlaistu viņu brīvībā.
— Esiet sveicināts, jusu godība! — Sveiks uzrunāja viņu, atsēzdamies līdzās uz lāviņas. — Cik tagad varētu būt pulkstenis?
- Pulkstenis man bijis nebijis, atbildēja domās iegrimušais vīrs.
— Te nemaz nav tik slikti, — Sveiks mēģināja izraisīt sarunu. — Lāviņa ir no ēvelēta koka.
Nopietnais vīrs neatbildēja, piecēlās un sāka ašiem soļiem staigāt pa šauro telpu starp durvīm un lāviņu, il ka steigdamies kaut ko saglābt.
Tikmēr Sveiks ziņkāri pētīja sienās ieskrāpētos ierakstus. Kādā ierakstā nezināms arestants pieteica policijai karu uz dzīvību un nāvi. Teksts skanēja: «Jūs paši to putru dabūsiet izstrēbt!» Kāds cits bija ieskrāpējis: «Atslaukiet man dibenu, gaiļa astes!» Trešais vienkārši konstatēja faktu: «Sēdēju te 1913. gada 5. jūnijā, un pret mani izturējās pieklājīgi. Jozefs Marečeks, Vršovices bodnieks.» Bija arī kāds ieraksts, kas satricināja ar savu dziļdomību: «Kungs, esi man žēlīgs!» — bet zem tā: «lepūtiet man d . . .» Vēlāk gan «d» bi ja pārsvītrots un blakus iekasīts milzu burtiem: «SVĀRKU ĻIPĀ.» Turpat līdzās kāda dzejiski noskaņota dvēsele bija uzrakstījusi pantiņu:
Strauta malā skumju prātu sēžu, Saulīte aiz kalniem lejup slid; Ac:u no tās vietas nenovelšu, Kur var manu mīļo saskatīt.
Kungs, kas skraidīja starp durvīm un lāviņu, it kā sacenzdamies maratona skrējienā, apstājās, aizelsies apsēdās vecajā vietā, iespieda galvu rokās un pēkšņi ieaurojās:
— Laidiet mani ārā!
— Nē, viņi mani nelaidīs, — viņš pēc mirkļa sacīja, — neparko nelaidīs. Es te jau sēžu no pulksten sešiem rītā.
Viņam uznāca runāšanas lēkme, viņš piecēlās un vaicāja Sveikam:
— Vai jums gadījumā nav siksna pie rokas, lai vienreiz būtu beigas?
— Ar to es jums mīļuprāt varu pakalpot, — Sveiks atbildēja, noraisīdams siksnu. — Es vēl nekad neesmu redzējis, kā cilvēki viennīcā pakaras siksnā.
— Vienīgā ķibele, — viņš, apkārt apskatījies, turpināja, — ka te nav neviena kāša. Loga rokturis jūs nenoturēs. Jums atliek tikai nomesties ceļos un pakārties pie lāvas, kā darījis tas jaunais Emausas klostera muks, kas pakāries pie krucifiksa kādas jaunas ebrejiete? dēļ. Man pašnāvnieki ļoti patīk, tāpēc laipni lūdzu.
Drūmais kungs paskatījās uz siksnu, ko Sveiks bija viņam iespiedis rokā, iemeta to kaktā un sāka elsot, iztriepdams asa ras ar netīrajām rokām pa visu seju un vaimanādams:
— Man ir bērni, un es esmu te iesēdināts par žūpošanu un netikumīgu dzīvi, Jēzus Marija, mana nabaga sieva, ko par mani teiks darbā! Man ir bērniņi, un es te sēžu par žūpošanu un netiklu dzīvi!
Tā viņš brēca bez sava gala.
Beidzot viņš mazliet, aprima, piegāja pie durvīm un sāka iās velēt ar rokām un kājām. Aiz durvīm atskanēja soļi un balss:
— Ko jūs gribat?
laidiet mani ārā! — viņš izrunāja tādā balsī, it kā zaudējis pēdējās cerības uz dzīvi.
Uz kurieni? — otrpus durvīm iejautājās.
Uz. darbu, — atbildēja nelaimīgais tēvs, vīrs, ierēdnis, dzērājs un netiklis.