— Muti ciet! — policijas komisārs uzbrēca. •— Runājiet tikai tad, kad jums ko jautā! Saprotat?
— Kā nu nesapratīšu, — Sveiks atbildēja. — Padevīgi ziņoju, ka saprotu un varu orientēties visā, ko jums labpatikās sacīt.
— Ar ko jūs saejaties?
— Ar savu kalponi, jūsu godība.
Vai jums nav kādas pazīšanās vietējās politiskās aprindas?
Kā nu ne, jūsu godība, es pērku pēcpusdienas avīzi «Ncirodni Politika», lā saucamo «kucīti»
— Alā! • kungs ar zvērisko izskatu uzbļāva.
— Ar labu nakti, jūsu godība! — Sveiks atsaucās, kad viņu veda laukā no kancelejas.
Atgriezies kamerā, Sveiks paziņoja citiem arestētajiem, ka tāda pratināšana esot jautrs gabals:
— Pakliedz, pakliedz tādu nieku un beigās izdzen laukā.
— Agrākos laikos, — viņš turpināja, — bija nesalīdzināmi sliktāk. Es lasīju kādā grāmatā, ka apsūdzētajiem nācies staigāt basām kājām pa nokaitētu dzelzi un dzert kausētu svinu, lai pierādītu savu nevainību. Un, kas nav gribējis atzīties, tam kājās uzvilkti spāniešu zābaki vai pats uzrauts pie kāķa, vai svilināti sāni ar ugunsdzēsēju lāpu, kā to darījuši ar svēto Janu Nepomuku. Tas, stāsta, esot tik briesmīgi brēcis kā uz iesma uzdurts un ātrāk nerimies, kamēr viņu iebāzuši maisā, kas nelaiž cauri ūdeni, un iemetuši upē no Elizabetes tilta. Tādu gadījumu bez sava gala, un tad vēl cilvēkus cirtuši četros gabalos vai uzsēdinājuši uz miela kaut kur muzeja tuvuma. Ja tādu noziedznieku iemetuši tikai bedrē, lai nomirst badā, tad viņš juties kā no jauna piedzimis. Ne, tagad sēdēt cietumā ir tīrais prieks, — Sveiks jūsmoja, — nekādas ciršanas gabalos, nekādu spāniešu zābaku. Lāviņas mums ir, galds ir, soli ir, vietas pietiek, zupa mums pienākas, maizi dod, ūdeni pienes, ateja tepat deguna galā. Visur redzams progress. Tiesa, līdz nopratināšanai patālāk jāiet — pa trim kāpnēm nākamā stāvā, toties kāpnēs spodrība un daudz publikas apgrozās. Vienu ved šurp, otru turp, — jaunus un vecus, vīriešus un sievietes. Taisni prieks, ka cilvēks nejūtas viens. Un katrs mierīgi iet savu ceļu bez kādām bailēm, ka viņam kancelejā pateiks: «Mēs nospriedām, ka rit pēc paša izvēles jus vai nu sacirtis gabalos, vai sadedzinās.» Ta būtu grūta izvēle, kungi, un es domāju, ka daudzi no mums tādā brīdī būtu pilnīgi kā bez galvas. Jā, tagad apstākļi mums par patikšanu stipri uzlabojušies.
Sveiks tikko kā bija beidzis savu aizstāvības runu mūsdienu cietumu labā, kad uzraugs atvēra durvis un sauca:
— Sveik, apģērbieties un nāciet uz nopratināšanu!
— Tūliņ apģērbšos, — Sveiks atsaucās, — pret to man nav nekādu iebildumu, tikai baidos, vai te nav kāds pārpratums, jo mani jau vienreiz izmeta ārā no nopratināšanas. Un lad es vēl baidos, ka tie pārējie kungi uz mani nenoskaišas, jo es eju uz nopratināšanu jau otro reizi, bet viņi šovakar vēl ne reizi nav saukti. Viņi var sākt mani apskaust.
— Nāciet ārā un negvelziet. niekus! — skanēja atbilde uz Sveika džentlmenisko aizrādījumu.
Sveiks atkal nokļuva pie kunga ar noziedznieka seju, kurš viņam bez kādiem aplinkiem stingri un nelokāmi noprasīja:
— Vai atzīstaties visos noziegumos?
Sveiks pievērsa nepielūdzamajam vīram savas labsirdīgās, zilās acis un lēnīgi atbildēja:
— Ja jūs vēlaties, lai es atzītos, jūsu godība, tad es atzīšos, man tas neko nekaitēs. Bet, ja jūs man teiksiet: «Šveik, neatzīstieties neparko!» — tad es visādi mēģināšu izlocīties, kaut vai pēdējā stundiņa klāt.
Bargais kungs kaut ko ierakstīja aktos un, pasniegdams Sveikam spalvu, lika viņam parakstīties.
Un Sveiks parakstījās zem Bretšneidera ziņojuma un šāda papildinājuma:
«Visi pret mani celtie apvainojumi atbilst patiesībai.
Jozcfs Sveiks.»
Parakstījies viņš uzrunāja bargo kungu:
— Vai vēl kas jāparaksta? Jeb vai man jāierodas no rīta?
— Rīt jūs aizvedīs uz krimināltiesu, — skanēja atbilde.
— Kādā laikā, jūsu godība? Lai es neaizguļos, dievs pa- sarg!
— Ara! — jau otro reizi viņpus galda atskanēja rēciens.
Atgriezies atpakaļ savā aizrestotajā mājoklī, Sveiks sacīja
uzraugam:
— Viss iet kā smērēts.
Tikko aizcirtās durvis, kameras kaimiņi apbēra Sveiku ar dažādiem jautājumiem, uz kuriem Sveiks skaidri un gaiši atbildēja:
—Nupat atzinos, ka laikam es bušu nonāvējis erchercogu Ferdinandu.
Seši vīri šausmās noslēpās zem utainajām segām, tikai bos- nietis noteica:
— Labu laimi!
Likdamies gulēt, Sveiks piebilda:
— Muļķīgi gan, ka mums nav modinātāja pulksteņa.
No rīta viņu pamodināja bez kāda pulksteņa un aizveda «zaļajā Antonā» uz apgabala krimināltiesu.
— Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu, — Sveiks sacīja saviem ceļabiedriem, kad «zaļais Antons» izbrauca pa policijas pārvaldes vārtiem.
III
SVEIKS TIESAS ĀRSTU PRIEKŠĀ
Apgabala krimināltiesās lirās, mājīgās istabiņas radīja Sveikam vislabvēlīgāko iespaidu: izbalsinātas sienas, melni nospodrinātas restes un resnais Demarlīni kungs — izmeklēšanas nodaļas vecākais uzraugs ar mēļām zlmotnēm un meļu formas cepures apmali. Mēļa krāsa likumā paredzēta ne tikai šeit, bet ari baznīcas ceremonijās Pelnu dienā un Lielajā piektdienā.
Nu atkārtojās tas pats slavenais notikums kā romiešu kundzības laikā Jeruzalemē. Arestētos izveda ārā un nogādāja lejā pagrabā 1914. gada Pilātu tiesas priekšā, un izmeklēšanas tiesneši, šolaiku Pilati, nemazgāja vis godīgi rokas nevainībā, bet lika sev atnest no Teisiga restorānā guiašu ar turku
pipariem un Plzenas alu un sūtīja uz valsts prokuraturu vienu apsūdzību pēc otras.
Te lielāko tiesu izgaisa jebkura loģika un uzvarēja pāragrais, žņaudza paragrafs, gvelza muļķības paragrafs, sprauslāja paragrafs, ņirgājās paragrafs, draudēja paragrafs, nonāvēja paragrafs un nekad nepiedeva. Te mājoja likuma žonglieri, nedzīvā likuma burta augstie priesteri, cilvēkēdāji, Austrijas džungļu tīģeri, kas aprēķināja savu lēcienu uz apsūdzēto saskaņā ar paragrafa skaitli.