Pēc šiem vārdiem skolotājam alus pēkšņi kļuvis rūgts. Viņš piecēlies un devies uz savu seno mājiņu. Bet skatās: tās vietā tagad paceļas liels, plašs nams, un pārdotavas durvīs stāv viņa māsa. Brāli ieraudzījusi, tā tūlīt saka:
«Cik žēl, ka man pašreiz nav nekā, ar ko tevi pacienāt. Maizes cepiens neizdevās, un govs ir ālavā. Vai paliksi līdz rītam jeb šodien jau brauksi atpakaļ? Mums tiešām nav telpas, kur tevi pa nakti novietot. Nams vēl jauns un mitrs. Vai bērnu tev nav? Nu, tas ir labi. Tad vairāk varēsi sakrāt. Pavisam nepatīkami, ka mana vīra nav mājās. Viņš jau taisījās tev rakstīt un lūgt mums atsūtīt kādus sešus simtniekus. Mums jāpērk govs, zirgs un rati. Vai tu nevarētu palīdzēt? Vakariņas tev ieteicu paēst restorānā; tas, ko mājās gatavoju, tev jau laikam lāgā negaršos. Ja domā tur ilgāk uzkavēties, tad paaicini arī manu vīru: viņš pēc tam vienmēr ar pateicību atcerēsies savu bagāto svaini, kas to laipni pacienājis.»
Sis skolotājs atbēga atpakaļ Prāgā jau tai pašā vakarā un veselu mēnesi pēc tam nostaigāja uz acu klīniku, jo no raudāšanas, atpakaļ braucot, tam abas acis bija krietni vien iekaisušas.»
Kijevai viņi tuvojās svētdienas rītā. Ārpus pilsētas gūstekņus apstādināja kādā garā sādžā un krietni tur visus sabaroja. Turpat viņiem arī ļāva pārnakšņot, bet nākamā rītā agri piecēla un dzina pilsētā iekšā.
Tik plašu lielpilsētu kā šī Ukrainas pērle Sveiks vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. No pulkstens septiņiem rītā līdz trijiem pēc pusdienas viņi nemitīgi gāja pa karaspēka rindu ielenktām ielām un vēl arvien netika laukā no šis pilsētas. Milzīgi ļaužu pūļi tos ziņkārīgi apskatīja no laukumiem un trotuāriem. Visur bija dzirdamas priecīgas sarunas:
«Lūk, atkal ved gūstekņus! Krietni daudz mūsējie saņēmuši .. .»
Gorodovoji, kas konvojus papildināja, šīs domas vēlīgi apstiprināja: «Jā, ļoti daudz! Jau drīz vien karš beigsies. Mēs ienaidnieku uzvarēsim.»
Gūstekņi jau tā daudz brīnījās par Krievijas lauku, mežu un stepju plašumu, bet Kijevas milzīgums tos pavisam pārsteidza. Ļaudis, kuri bija iedomājušies, ka par Krieviju tiem ir kaut kādas ģeogrāfijas zināšanas, tagad apstulba un palika kā mēmi. Kad nāca jau vienpadsmitā stunda, skolotājs beidzot ierunājās:
«Tas ir kas nepiedzīvots! Kijevā taču pavisam tikai 800 000 iedzīvotāju, bet pa šo laiku mēs būtu pat 7 miljonu Londonai cauri izgājuši. Vai tad šajā pilsētā ir tikai viena bezgalīga iela?»
«Pa šo vienu ceļu mēs esam jau divas reizes izstaigājuši,» kāds viņam aiz muguras atbildēja. «Es ievēroju izkārtni. Tur bija krievu un franču uzraksts. Laikam kāda Francijas firma.»
«Vai tik tā nebija otra nodaļa citā kvartālā?» iejautājās brīvprātīgais.
«Zēni!» šai brīdī iesaucās arī Sveiks. «Vienam laukumam mēs esam jau piecas reizes gājuši pāri. Tas ir tas pats, kam vidū uzcelts piemineklis. Bet katru reizi mēs tur nonākam no citas puses, pa citu ielu. Kas to lai zin, cik ilgi vēl viņi mūs tā vadās, lai ļaudis priecātos!»
Sveiks nebija maldījies. Katru reizi, kad frontē gāja kļūmīgi, krievu ģenerālštābs, lai nomierinātu iedzīvotājus, pavēlēja vadāt apkārt lielus gūstekņu barus, kuriem vajadzēja liecināt par varenām sekmēm un uzvarām.
Štābi un informāciju biroji visās valstīs darbojas vienādi. Austrijā bieži vien īsi un sausi paziņoja: «Mūsu pulki ienaidnieka pārspēka spiediena rezultātā atgāja uz iepriekš jau sagatavotām pozīcijām.» Tās karalietu speciālisti turpat atzina par nepieejamām. Taču pēc pāris dienām no šīm nepieejamām pozīcijām kareivji bēga tālāk kā aitu bars, bet laikraksti svinīgi vēstīja: «Vada komandieris Vaclavs Krupitčka saņēma gūsta sešus sīvu pretestību izrādošus krievus, kas liecina par_ austriešu kareivju varonību un stingru apņemšanos nepiekāpties ienaidnieka priekšā.»
Krievijā šī «zaldātu-varoņu» sistēma jau bija atmesta pēc kara ar japāņiem. Leģendas mēģināja radīt tikai par dažu ka- zaķu drošsirdību un patriotismu. Toties frontē kļūmīgos brīžos no pilsētas uz pilsētu vadāja garus vilcienus, pilnus ar gūstekņiem, un lika viņiem staigāt no rīta līdz vakaram iedzīvotājiem par prieku un apmierinājumu. Ja kāds būtu franču, angļu, krievu un vācu laikrakstos saskaitījis, cik īsti gūstekņu jau saņēmušas viņu armijas, tad kopā iznāktu tik milzīgi skaitļi, kurus pat gudrākie astronomi neprastu aptvert.
«Mēs jau atkal ejam pa to pašu laukumu!» iesaucās torīt Kijevā viens gūsteknis pēc otra, jo ilgo apkārtvadāšanu pa pilsētu drīz vien bija pamanījuši vai visās rindās. «Cik ilgi mūs tā vadās?»
Šveiks šoreiz pavisam domīgi atbildēja:
«Tik ilgi, kamēr beidzot apniks. Ja viņi ir mūs sagūstījuši,, tad tiem arī tiesības mūs parādīt. Es pazīstu kādu miesnieku Gurķu. Tam kabatās nebija ne plika graša, bet uz krūtīm somiņā viņš vienmēr sev līdzi nesa simts kronas, kuras nekad nemainīja. Kādreiz krogā viņš izdzēra krūzi alus, apēda desiņas un tad pasauca sulaini: «Es gribu samaksāt!» To teicis, viņš izvelk tās simts kronas un liek uz galda, bet kolīdz sulainis izstiepj roku, šis paķer simtnieku atpakaļ un saka: «Pagaidiet, es aizmirsu, ka man ir arī sīknauda.» Un noliek uz galda trīs puskronu gabalus. Es šo vīru pazinu jau piecus gadus un. gluži labi zināju, ka visiem saviem paziņām viņš ir parādā. Bet simtskronu gabals tomēr palika neizmainīts. Ļaudis jau palaikam mīl palepoties — šoreiz mēs esam tā lielā nauda. Izlietosim labāk šo reto izdevību pēc iespējas lietderīgi un centīsimies iepazīties ar pilsētu. Kas zin, vai vēl kādreiz būs šāds karš un vai mums radīsies izdevība bez kara šeit atkļūt.»