svidušo rūti un sūdzas: «Velns lai parauj, es te nosprāgšu bez ūdens!» Sākām klauvēt pie durvīm, bet vecene kurla kā zivs — neko nedzird. Tad uzmodinājām arī pārējos un teicām: «Tam alum droši vien būs bijuši pipari un sinepes piebērtas — mutē akurāt tāda garša!» Bet viņi tikai sauc: «Beigas ir, mēs visi nomirsim bez ūdens!» Tai izmisuma pilnā brīdī es pamanīju, ka vecene istabu nav uzkopusi un bjodā vēl palikuši netīrumi, kurus mēs tur piemazgājām. Pamēģināju pirmais, lai drusku paskalotu kaklu, bet draugi man tūlīt sekoja. Tā līdz rītam mēs visus savus netīrumus no tas bļodas bijām izdzēruši.»
«Ar kādām ziepēm jūs toreiz mazgājāties,» iejautājās Sveiks. «Ar vienkāršām vai sasmaržotām?»
«Ar vienkāršām,» skumji atbildēja kaprālis.
«Nu, tad varēja dzert bez bēdu,» apstiprināja Sveiks. «No sasmaržotām gan var celties dažādas nepatikšanas. Rata- jos kādā viesnīcā pārnakšņoja skauti. Rita agrumā viņi sasmaržotām ziepēm nomazgājās pagalmā pie kādas siles, kurā saimnieks biia sagatavojis zirgiem dzērienu. Tā kā ūdeni no upes vajadzēja nest tālu gabalu, zirgi torīt palika nedzēruši, bet saimnieks pats tā saskaitās, ka vienu skautu turpat silē noslīcināja, otram ar desas luņķi izsita aci, par to viņu arī arestēja.»
«Vai tā bija Prāgas, vai ungāru desa?» ieinteresējās kaprālis, bet, atbildi nesagaidījis, pats vēl piemetināja: «Gabalu ungāru desas es tagad labprāt ēstu. Bet neatteiktos arī no Prāgas ražojuma.» Sos vārdus teikdams, viņš sev tik stipri saspieda nabu, ka viss vēders iekurkstējās.
Kolonna sāka stiepties garumā. Gūstekņi bieži pakrita, gūlās pie zemes, stenēja, izstiepa kājas. Kad sitieni vairs nelīdzēja, feldfēbelis izmisumā lauzīja rokas un, norādīdams uz mežmalu, pār kuru pašreiz grima no mākoņiem izlīdusi saule, komandēja:
«Dzeniet viņus tur, lai izguļas, lai izguļas un atpūšas. Velns zin, ko priekšniecība ar tiem domā iesākt. Nudien, viņi visi man te nosprāgs badā.»
Ceļmalā austrieši pakrita un tūlīt aizmiga kā miruši. Krievu zaldāti, uz šautenēm atspiedušies, stāvēja tiem apkārt un sarunājās: «Lūk, ko karš izdarījis! Tā viņš nokauj nabaga ļaudis. Smagi klājas mums šinī karā. Austrieši vai vācieši — cilvēki vien ir. Nosprāgs tāpat kā mēs.»
Viņi aizgāja uz ciemu, atnesa dažus klaipus maizes un pāris bulkas, bet gūstekņiem nedeva citādi, kā tikai apmaiņā pret gredzeniem vai pulksteņiem. Kaprālis pārdzīvoja smagu
iekšēju ciņu, kad krievu zaldāts tam piesolīja pusktikulf, lorā- dīdams uz viņa roku. Beidzot kaprālis tomēr novilka sev no pirksta zelta laulības gredzenu un murmināja, it kā atvainodamies: «Piedod man, Betiņ! Es citādi vairs nespēju. Nevar taču cilvēks mirt badā laulājamā gredzena deļ.»
Brašais kareivis Sveiks, drusku nosnaudies, sāka meklēt utis. Sai darbā viņam nevajadzēja daudz pū|u patērēt, jo rietošā saule medījumu bija izvilinājusi redzamās vietās. Sveika teicamai priekšzīmei radās vesels bars sekotāju; drīz viņu rokas bija raibas no asinīm. Tai laikā garām brauca automobilis ar krievu virsniekiem. Viņi pavēlēja pieturēt, izkāpa kāds ģenerālis, tam skriešus piesteidzās feldfēbelis.
«Kurp tu viņus ved?» jautāja ģenerālis.
«Uz etapu Kolonnajā. Tur viņi jānodod, jūsu…» feldfēbelis aiz bailēm aizrijās, tomēr nenocietās un vēl piemetināja: «Bet tik tālu viņi neaizies — jau divas dienas nav ēduši. Līdz etapam vēl 60 verstis.»
Ģenerālis sarauca pieri, bridi padomāja un tad, pret feldfēbeli pagriezies, stingri teica: «Aizved viņus līdz tuvākai sādžai, lai tur izguļas un kaut ko sadabū no iedzīvotājiem, bet šo nodod priekšniekam Kolonnajā.»
Adjutants kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas, ģenerālis to parakstīja un iedeva feldfēbelim. Automobilis aizbrauca. Sveiks to visu saprata tā, ka gūstekņi ģenerālim nav patikuši; viņš piegāja pie feldfēbeļa un teica: «Uzdrošinos jautāt — tas laikam bija kāds kārtīgs ģenerālis. Mums ari bija viens tāds — Radeckis. Lai gan bija feldmaršals — tomēr labs cilvēks.»
Kamēr Sveiks sarunājās ar feldfēbeli, ģenerālis teica adjutantam: «Velns viņu zin, kas te par kārtību! Katrs etapa punkts iesniedz intendantūrai milzīgus rēķinus par gūstekņu barošanu, bet viņi, nabagi, mirst badā. Mēs izdevām manifestu, uzaicinājām labprātīgi padoties, bet te viņus apzog līdz kreklam. Šausmas!»
«Taisni tā,» kā svece izstiepās adjutants — un ar to šī saruna izbeidzās.
Pēdējos spēkus patērēdami, gūstekņi aizvilkās līdz sādžai. Bet izrādījās, ka tur visu jau apēduši krievu zaldāti, uz fronti iedami. Zemnieki naidīgi un neuzticīgi raudzījās uz zilpelēko laužu masu, kas krēslā tuvojās viņu rijām. Viss bija jau noslēpts. Zemniece, kurai Sveiks palūdza pāris kartupeļus, viņam strupi atbildēja: «Nav, nekā vairs nav» un aizcirta būdas durvis.
Sveiks palika uz trepēm. Tur apsēdies, viņš mēģināja noteikt, cik cieši bads cilvēku var saspiest savās ķetnās. Vēderā kaut kas rūca, grauza, ņurdēja. Un Sveiks pie sevis domāja: Tik vieglus sapņus kā šonakt, es laikam gan nekad nebūšu redzējis…