Brīvprātīgais apostīja sienu un teica: «Nudien, aiz tās ir šķiņķis. Varbūt arī tauki.» Skolotājs iebāza degunu pašā šķirbā un piemetināja: «Ja cilvēks būtu pele, viņš varētu tur iekļūt. Vai arī mēnesstars, kas iespīd pa logu.»
«Nemaz nevajaga būt mēnessērdzīgam,» Sveiks pretojās.. «Kārtīgs cilvēks tur iekļūs, arī pele nebūdams.»
«Jā gan — ja mums nebūtu fizikas likumu,» apvainojās, skolotājs.
«Tos cs nepazīstu,» Sveiks atbildēja. «Ar tādiem niekiem nenodarbojos. Tai istabā ir šķiņķis, un tagad mums jāatrod tāds likums, kā tur ietikt.»
«So šķiņķi apsargā likums,» ierunājās arī brīvprātīgais. «Es, kungi, esmu juridiskās fakultātes trešā semestrī un tādēļ zinu, ka privātīpašuma tiesības ir svētas. Par tām runā jau seno romiešu likumi. Vai pazīstat sodu likuma 171. paragrāfu un tā paša likuma 83. paragrāfu par zagšanu? Cietuma sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem.»
«Ar tādiem likumiem vēl neesmu iepazinies,» mierīgi atteica Sveiks. «Es zinu tikai to, ka esmu izsalcis, un tur tai istaba atrodas šķiņķis.»
Skolotājs nopūtās un nogūlās uz zirnājiem, bet brīvprātīgais joprojām skaidroja Sveikam dažādas tiesības un likumus: «Privātīpašuma tiesības spēkā uztur visa cilvēce; uz tām dibinās visas sabiedrības kultūra un laime.»
Sveiks klusēja; viņš kaut ko pārdomāja, kamēr brīvprātīgais beidzot aizmiga. Drīz krākt sāka arī skolotājs. Tad Sveiks klusi piecēlās, atkasīja no sienas salmus un izlīda pagalmā. Būdas durvis bija no ārpuses aizslēgtas, tātad iemītnieku nebija mājās. Tikpat klusi viņš ielīda atpakaļ šķūnī, nometās ceļos, paņēma kabatas nazi un dažas reizes ar to iedūra zemē; tad sāka atkasīt mālus, lai paraktos zem sienas. Tā viņš darīja -vairākas reizes, tad iebāza roku — tā izlīda pa baļķa apakšu otrajā pusē: istabā nebija grīdas. Pēc šī svarīgā atraduma viņš rakās vēl sparīgāk, sviedri viņam plūda pār seju un muguru, bet pēc stundas caurumā varēja iebāzt jau galvu, un drīz vien viss viņa ķermenis atradās otrajā pusē. Reizē ar to istabā iespīdēja mēnesstars un apgaismoja telpu ar visām tās bagātībām.
Daudz nekā tur nebija: trīs klaipi maizes, maiss miltu, gabals tauku, divi gabaliņi šķiņķa un desas luņķis. Sveiks visu to vērīgi apskatīja un novietoja savā maisiņā. Un pēkšņi viņš atrada vēl divus gabalus sviesta un kluci biezpiena. No sviesta viņš paņēma tikai vienu gabalu, bet vienu šķiņķi pakāra atpakaļ vecajā vietā. Tāpat atstāja divus maizes klaipus, teikdams: «Viņiem taču arī vajadzēs kaut ko ēst, kad atgriezīsies mājās.» Tad izlīda ar savu maisiņu atpakaļ šķūnī, caurumu rūpīgi aizpildīja, atgrieza sev biezu riku maizes, apsmērēja to ar sviestu un paēdis likās gulēt.
Rītā agri, kad biedri vēl gulēja, Sveiks sagrieza maizi, gaļu un desu gabaliņos, lai ēdot viss uzreiz nebūtu jāizņem, un sapakoja somā. Gabalu maizes ar sviestu un šķiņķi atstāja maisiņā.
Tikko saule bija uzlēkusi, gūstekņus piecēla un dzina tālāk, apsolot pusdienas nākamā etapā, ko vajadzēja sasniegt pievakarē. Bads turpinājās, un, kaut arī gūstekņi bija jau tālu no frontes, tie vēl arvien līdzinājās zvēriem, kas gatavi cits citu aprīt. Ap pusdienu viņi apstājās kādā pļavā, kur brīvprātīgais aiz brīnumiem atplēta muti, ieraudzīdams, ka Sveiks atsien maisiņu, izņem no tā maizi, sviestu un šķiņķi, noliek tos sev uz ceļgaliem un tad mīlīgi saka: «Uz maizi un šķiņķi balstās visa sabiedrība; tie ir cilvēku kultūras un laimes pamati.» Brīvprā- ilgajam āciš iemirdzējās asaras, skolotājs skaļi nošņaucās, bet' Sveika mīkstā sirds neizturēja. Viņš iedeva katram gabalu un teica: «Nu, lūk, draugi — jūsu izglītība jums maz noder, ja baidāties zagt un iet pa grēka ērkšķaino ceļu. Cik labi, ka es. neesmu izglītots …!»
Solīto etapu viņi sasniedza vēlu vakarā; pusdienas tur solīja tikai nākamajā dienā. Sveiks ar biedriem ielīda kādā pussagruvušā šķūnī. Rītā viņš pamodās pirmais un tvēra pēc sava maisiņa, ko'bija piestiprinājis uz vēdera. Maisiņš bija gan joprojām aizsiets, bet — tukšs; sānos ar nazi tam bija izgriezts liels caurums. Sveiks paskatījās uz kaimiņiem: brīvprātīgajarra zods spīdēja kā nolakots, bet skolotājam bārdā bija ieķērusies., šķiņķa piciņa. Mierīgi un apmierināti viņi tagad gulēja; neviens; vaibsts viņu sejās neliecināja par sirdsapziņas pārmetumiem'.
Tad brašais kareivis Sveiks izgāja no šķūņa, pacēla rokas pret debesīm un teica: «Kungs, piedodi tiem, jo tie nezin, ko tie dara — un nezina arī to, ka somā man vēl solīda rezerve.. Apgaismo viņu prātus tā, lai skolotājs atceras fizikas likumus un brīvprātīgajam atgādina, ka ļaudis zog pat pēc trešā semestra, pat ar solīdām romiešu un austriešu likumu zināšanām. Tagad es redžu, ka visi viņi — arī tie izglītotie ir tādi paši. zagli kā es.»
Sveiku šī lūgšana aizgrāba līdz sirds dziļumiem. Izdzirdīs šķūnī klepošanu, viņš atgriezās atpakaļ. No durvīm ātri atlēca* skolotājs, — viņš tur bija uzmanījis, bet no Sveika somas tikpat ātri atrāvās brīvprātīgais, kas bija jau sācis atsiet siksnas. Sveiks piegāja pie viņa, iesita knipi pa tā pakausi un pavēloši teica: «Fizikas likumi un visi sodu likuma paragrāfi kārtīgam kareivim ir tīrais nieks. Bet šis likums nozīmē kultūras aizsargāšanu, un tādēļ zodz citur, bet ne manā somā.»
Brīdi vēlāk viņi, ceļos nometušies, draudzīgi tupēja ap savu: kāpostu bļodiņu un grauza cietus, sapelējušus maizes gabalus,^ kurus krievi sauca par sausiņiem. Tad zilpelēkās rindas vilkās', atkal tālāk Krievijas dziļumos iekšā. Sī zeme atklājās viņu' priekšā kā milzīgi, neizpētīti klajumi, kuros vietām viļņoja kviešu lauki, vietām zaļas pļavas, baltas birztalas, ganāmpulki, un sādžas, pār kurām gaisos sviedās spokaini vējdzirnavU spārni.