… Katra novilcināta stunda …
Stundas sakrājas no minūtēm, bet minūtes tādos gadījumos joņo kā neprātīgas. Nometu Doderleinu un skrēju atpakaļ uz slimnīcu.
Tur jau viss bija sakārtots. Feldšeris stāvēja pie galdiņa, sagatavodams uz tā masku un pudeli ar hloroformu. Dzemdētāja jau atradās uz operāciju galda. Slimnīcā atbalsojās nepārtraukti vaidi.
— Pacieties, pacieties, — Pelageja Ivanovna laipni murmināja, noliekusies pie sievietes, — dakteris tev tūliņ palīdzēs …
— V-vai! Nav,., spēka.,. Nav man vairs spēka!… Neizturēšu!
— Gan jau… gan… — vecmāte murmināja, — izturēsi! Tūliņ dosim tev paostīt… Nekā pat nemanīsi.
No krāniem burzguļodams sāka tecēt ūdens, un mēs ar Annu Nikolajevnu sākām berzt un mazgāt līdz elkoņiem kailās rokas. Skanot kunkstiem un vaimanām, Anna Niko- lajevna man stāstīja, kā mans priekštecis, pieredzējis ķirurgs, izdarījis bērna pagriešanu. Es kāri klausījos viņā, cenzdamies nepalaist garām ne vārda. Un šīs desmit minūtes man deva vairāk nekā viss, ko biju dzemdniecībā izlasījis pirms valsts eksāmeniem, kuros taisni šajā priekšmetā dabūju atzīmi «ļoti labi». No saraustītiem vārdiem, nepabeigtām frāzēm, starp citu izteiktiem mājieniem uzzināju pašu vajadzīgāko, kas nav atrodams nekādās grāmatās. Un, kad sāku ideāli tīrās un baltās rokas slaucīt sterilā marlē, man radās apņēmība un galvā bija pilnīgi skaidrs un noteikts plāns. Vai izdarīšu kombinēto vai nekombinēto pagriezienu, par to tagad nemaz nav jādomā.
Visi šie gudrie vārdi pašlaik izrādījās gluži lieki. Svarīgs bija vienīgi tas: man vajadzēja vienu roku ievadīt dzemdē, ar otru no ārpuses palīdzēt bērnu pagriezt un, paļaujoties nevis uz grāmatām, bet uz mēra izjūtu, bez kuras ārsts nav ārsts, piesardzīgi, taču noteikti satvert vienu kājiņu un aiz tās mazuli izvilkt.
Man jābūt mierīgam un piesardzīgam, un tai pašā laikā ārkārtīgi noteiktam un drošam.
— Dodiet, — pavēlēju feldšerim un sāku ziest pirkstus ar jodu.
Pelageja Ivanovna tūliņ salika dzemdētājas rokas un feldšeris ar masku aizsedza izmocīto seju. No tumšdzel- tenās pudeles lēnām sāka pilēt hloroforms. Telpā izplatījās saldena, šķebīga smaka. Feldšera un vecmāšu sejas kjuva svinīgas, it kā apgarotas …
— Ha-a! A! — sieviete piepeši iekliedzās. Dažas sekundes viņa krampjaini raustījās, pūlēdamās nogrūst masku.
— Turiet!
Pelageja Ivanovna satvēra sievietes rokas, salika uz krūtīm un piespieda. Sieviete vēl vairākkārt iekliedzās, griezdama seju prom no maskas. Tad jau retāk… retāk … Ving, sāka klusi murmināt:
— Ha-a… laid!… A!…
Tad balss kļuva arvien vājaka un vājāka. Baltajā telpā iestājās klusums. Caurspīdīgie pilieni joprojām krita un krita uz baltās marles.
— Pelageja Ivanovna, pulss?
— Labs.
Pelageja Ivanovna mazliet pacēla sievietes roku un atlaida — tā bez dzīvības ļengani nokrita uz palaga. Feldšeris, atbīdījis masku, pārbaudīja redzokļus.
— Guļ.
Asiņu peļķe. Manas rokas līdz elkoņiem sarkanas. Asiņu traipi uz palagiem. Sarkanas gļotas" un marles kumšķi. Bet Pelageja Ivanovna jau krata un pliķē mazuli. Aksiņja šķindina'spaiņus, liedama ūdeni mazgājamās bļodās. Mazulis tiek mērkts te aukstā, te karstā ūdenī. Viņš klusē, un galva, kā diedziņā pakārta, bez dzīvības zvalstās no vienas puses uz otru. Bet pēkšņi atskan kaut kas pīkstienam vai nopūtai līdzīgs, un tam vārgs un piesmacis seko pirmais brēciens.
— Dzīvs… dzīvs… — Pelageja Ivanovna bubina un nogulda mazuli uz spilvena.
Arī māte ir dzīva. Par laimi, nekas briesmīgs nav noticis. Lūk, es pats pārbaudu pulsu. Jā, tas ir vienmērīgs un noteikts, un feldšeris viegli purina sievieti aiz pleca un runā:
— Nu, sievišķi, mosties, mosties!
Asiņainie palagi tiek nomesti sāņus, māte steigšus pārsegta ar tīru pārklāju, un feldšeris un Aksiņja aiznes viņu uz palātu. Autiņos ievīstītais mazulis aizbrauc uz spilvena. No baltas apmales laukā raugās krunkaina, brūngana sejiņa, un neapklust smalka, brēkulīga pīkstoņa.
Ūdens plūst no krāniem izlietnēs. Anna Nikolajevna kāri sūc papirosu, dūmos miedz acis, klepo.
— Jūs, dakter, pagriezienu izdarījāt labi, turklāt tik droši.
Es cītīgi beržu rokas ar suku un iesāņus paskatos viņā: vai tikai nezobojas? Tomēr vecmātes seja patiesi pauž lepnu labpatiku. Man sirds pilna prieka. Skatos uz asiņaino un balto jucekli visapkārt, uz sarkano ūdeni mazgājamā bļodā un jūtos kā uzvarētājs. Taču kaut kur dziļumā graužas šaubu tārps.
— Paskatīsimies vēl, kā būs tālāk, — es saku.
Anna Nikolajevna uzmet man pārsteigtu skatienu.
— Kas tad var būt? Viss taču kārtībā!
Par atbildi nomurminu kaut ko nenoteiktu. īstenībā man gribas" teikt to: kas zina, vai ar māti viss labi, vai neesmu viņai operācijas laikā nodarījis ko ļaunu… Šī doma neskaidri nomāc sirdi. Manas zināšanas dzemdniecībā ir tik miglainas, pa drumslai no grāmatām savāktas. Plīsums? Kā gan tam jāizpaužas? Un kad tas liks sevi manīt — tūliņ vai varbūt vēlāk? … Nē, par to labāk nerunāt.
— Nu, kas var zināt, — es saku, — nav taču izslēgta infekcija, — atkārtoju kādā mācību grāmatā lasītu frāzi, pirmo, kas ienāk prātā.
— Ak tā-a! — mierīgi novelk Anna Nikolajevna. — Nu, gan dievs dos, nekas negadīsies. Un no kurienes tad? Viss sterils, tīrs.
*
Bija pāri vieniem, kad atgriezos savā dzīvoklī. Lampas apgaismotajā laukumā uz kabineta galda rāmi gulēja Do- derleins, atšķirts lappusē «Pagrieziena komplikācijas». Nosēdēju pie tā .vēl kādu stundu, dzerdams atdzisušu tēju un šķirstīdams lapas. Un atklājās kaut kas interesants: visas pirmīt nesaprotamās vietas bija kļuvušas pilnīgi skaidras, pār tām it kā ataususi gaisma, un te, šai nomales kaktā, nakti pie lampas sēdēdams, es sapratu, ko nozīmē īstas zināšanas.