- Paskat, Skaida, cik tas īru bomzis lecīgs! saka Elvis. Pat nesveicinās! Laikam lepns palicis.
Jaņķelis pieskrien man klāt un iebelž kārtīgu dunku pa plecu. Šampinjons!
Viņa dūre trāpījusi man pa muskuli, tas neciešami smeldz. Mēs, klases puikas, šo sitienu saucam par stīvo, jo roka pēc tam kādu bridi negrib kustēties. Ja es viņam tagad atbildētu, trijatā viņi mani pārvērstu par kotleti. Paņemu rokā audekla maisiņu ar treniņtērpu, sporta kurpēm, neizdzertu minerālūdens pudeli un turpinu klusēt. Tāpat jau piekaus trīs pret vienu. Man nav izredžu, bet es viņiem vismaz nedošu to prieku sevi izprovocēt.
Elvis mani pagrūž tā, ka sāpīgi atsitos ar muguru pret skapīšu rindas durvīm. Skapīši žēli nograb. Tāda sajūta, ka metāla durvis no mana svara ieliecas.
- Ei tu, sīkais bomzi, kāpēc ar maniem draugiem nesveicinies? Tev ko, skolā nemāca, ka, ieraugot vecākus onkuļus, jāsaka labdien? Pastūmis malā savus pakalpiņus, uz notikumu skatuves, dūres vīstīdams, iznāk Skaida.
Viņš tūlīt sitīs!
To, kas notiek tālāk, grūti izskaidrot.
Kā no malas dzirdu balsis. Vienu, tad otru. Pirmā ir sveša, bet kaut kur dzirdēta.
- Lai satriektu jārīkojas spēji! tā saka.
Otra balss. Laikam taču tā ir mana, bet ļoti lecīga. Tā atcērt Skaidam, ka netaisos sveicināt visus šīs skolas pumpainos stulbeņus.
Skaida apmulsumā izbola acis, bet tas ir tikai uz brīdi, jo jau nākamajā mirklī viņš gāž man ar dūri.
Es daļēji izvairos no sitiena. Viņa dūre man pārsit apakšlūpu, un mutē ieplūst asiņu garša. Ar labo roku milzu dusmās triecu viņam sejā savu sporta tērpa maisiņu. Aiz audekla rokturiem sakampts, tas šņācot apraksta gaisā slaidu loku un smagi atsitas (tajā iekšā taču ir gandrīz pilna stikla minerālūdens pudele!) pret Skaidas piņņaino fizionomiju. Noskan dobjš būkšķis un izmisīgs Skaidas brēciens. Pēc mirkļa lielais lamzaks vārtās pa grīdu, asiņaino seju saķēris.
- Mans deguns! viņš auro.
Jaņķelis un Elvis, redzot savu bosu šādā stāvoklī, metas mukt. Elvi es panāku un no sirds speru viņam ar kāju pa pēcpusi. Pakalpiņš ar būkšķi ielido garderobes
skapīšos. Jaņķelis ir izveicīgāks. Viņš pamanās izsprukt pa durvīm, pirms tiek panākts.
- Kas tur lejā, garderobē, notiek? dzirdu skaļu skolas apsarga balsi un straujus soļus uz kāpnēm.
Man nav ne mazākās vēlmes ar viņu tagad izskaidroties!
Uzmetu savas mantiņas uz atvērtā puspagrabstāva loga augstās palodzes, palecos, pievelkos un izlienu skolas pagalmā. Palodze ir pamatīgi noputējusi, bet man nav laika tīrīties. Skrienu, cik jaudas, ārā uz ielas. Asiņains, pārsistu lūpu, netīrām drēbēm. Līdz luksoforam, pāri ielai, lai ātrāk nozustu šķērsielā, no kurienes nav redzama skolas ēka.
Šķērsiela pēcpusdienas tveicē ir gandrīz tukša. Gājējus uz tās nemana. Arī automašīnu tikpat kā nav. Vien gabalu uz priekšu piestājis dzeltens Volkswagen busiņš ar košu uzrakstu Ziedi un krāšņu augi. Burts m droši vien atlupis un pazudis. Ap busiņu līkņā divi paveci vīri vienādi brūnos darba kombinezonos.
Aizelsies straujiem soļiem eju augšup pa uzkalnā vedošo ielu. Domas manā galvā izmisīgi šaudās. Esmu pamatīgā ķezā! Kautiņš garderobē man noteikti nepaies secen. Liecinieku nav. Skaida droši vien nosūdzēs sencim, ka esmu pirmais sācis un viņu piekāvis. Jaņķelis ar Elvi sacīs to, ko liks Skaida. Galu galā pa ādu dabūšu es, nevis viņš ar savu bagāto papucīti. Sasodītas ziepes! Un tas viss priekšpēdējā skolas dienā!
Esmu nonācis blakus dzeltenajam Volkswagen busiņam. Līkņājošie vīri savā starpā kaut ko runā, bet viņu saruna līdz manai apziņai nenonāk, jo esmu pārāk satraukts.
- Vai šis zellis ar asiņaino lūpu nav tas pats, kuru mums šodien pasūtīja Dornbušs? Noskenē!
- Kas tur ko skenēt, te jau pa gabalu redzams, ka ir īstais. Tikai sīkais laikam ar kādu saplūcies. Grāb tik ciet!
Manu elkoni sažņaudz pēkšņs un dzelžains rokas tvēriens, mutei priekšā aizšaujas stipra un pēc tabakas smirdoša plauksta. Grabēdamas atveras bīdāmās sāndurvis, un es, izmisīgi spirinādamies, jūtu, ka mani tūdaļ ievilks dzeltenajā busiņā. Vīri vienādi brūnajos kombinezonos nav nekādi skolas garderobes vārguļi, kas spārda mazos zēnus un iedomājas sevi par baigajiem varoņiem. Nespēju izrauties no viņu tvēriena!
Tajā brīdī, kaucot riepām, manā acu priekšā iznirst vēl viens busiņš tizli gaišzils Ford Transit. Tas nebremzējot traucas virsū dzeltenajam Volkswagen busiņam. Atskan pamatīgs blīkšķis, šķind stikli, lūst plastmasa, žēli čīkstot, liecas dzelži. No trieciena dzeltenais busiņš pamatīgi palecas, tā priekšdurvis atsprāgst vaļā un kārtīgi iebliež tiem, kas mani sagrābuši. Viņi abi noveļas uz trotuāra, bet es esmu brīvs.
Apjukumā stāvu, muti atpletis, un redzu, kā atveras arī gaišzilā Ford Transit durvis. Pa tām izlec tas pats dīvainais tips hūtītē ar zirgasti un plarzīgo šalli, kurš man no rita piesējās autobusā. Padusē viņam pasists šujmašīnas korpuss. Tas pats, kas no rīta.
- Ko stāvi kā miets, vai neredzi, ka tagad ir īstais brīdis mukt! viņš uzsauc man. Skrienam, kamēr tie abi lempji vēl nav atžilbuši.
No rīta autobusā man šis tips šķita pilnīgs pakaļa, bet tagad saprotu, ka prātīgākais būtu viņam paklausīt. Mēs skrienam augšup pa Stabu ielu gar alus brūža sētu
apmēram puskvartālu, un tad mums blakus nočīkst bremzes un parādās vēl viens tarkšķošs Ford busiņš. lā krāsu es neievēroju, bet kāda gan tam jēga? Pie stūres sēž kārns ūsainis ar smieklīgu un vecmodīgu cepuri galvā kā Čārlijam Čaplinam. To laikam sauc par katliņu, vismaz Freimaņkungs man reiz tā stāstīja.
- Kāpiet iekšā! Ātrāk! Arī Dombuša aģenti jau ir nozaguši no stāvvietas auto un tūdaļ būs mums uz pēdām. To padzirdējis, zirgastainais tips hūtītē atrauj durvis un elsdams ielec busiņā gaisā nopland viņa plarzīgā šalle.
- Cik ilgi tu stāvēsi?! viņš man uzbļauj. Es zinu, ka tikai muļķa puikas kāpj svešos auto pie svešiem onkuļiem! Pats šo briesmu stāstu savulaik izdomāju, bet, tici man, ja nonāksi Dombuša nagos, tu vēlēsies, lai tevi labāk desmitreiz piekautu Skaida skolas garderobē visu klases meiteņu klātbūtnē! Un galu galā tu taču reizi par visām reizēm gribēsi uzzināt, kādās nepatikšanās esi iekūlies.
Viņa vārdi mani negaidot pārliecina. Un neizbrīna. Tobrīd mani vairs nekas nespēj izbrīnīt. Es izdaru kaut ko tādu, ko neviens normāls skolas bērns nekad nedarītu. Iemetos svešajā busiņā. Zirgastainais aizcērt durvis, un auto, riepām kaucot, uzņem ātrumu.
- Piesprādzējieties! sauc garais ūsainais pie busiņā stūres. Šī nav veco ļaužu pansionāta pastaiga pie botāniskā dārza puķu dobēm!
Nesamazinot ātrumu un signalizējot, busiņš pie sarkanās gaismas šķērso Skolas ielas krustojumu. Dzirdu, kā kauc bremzes tiem, kam esam izskrējuši priekšā un aizšķērsojuši ceļu. Tik vien pagūstu kā piesprādzēties pie sēdekļa, kad līdzīgā stilā šķērsojam arī Baznīcas ielu.
- Velns lai parauj, viņi jau mums seko! Skaties, tas melnais Mercedes taksometrs! Tie noteikti ir abi Dornbuša kranči, veroties busiņa aizmugures stiklā, satraucies saka no rīta satiktais zirgastes īpašnieks. Tev jānogriežas uz Brīvības ielu, Juglas virzienā. Tā ir gandrīz vienīgā kaut cik platā Rīgas centra iela, kur bez grūtībām varu atvērt avārijas portālu.