- Jūs mani nemēģināsiet aizturēt?
- Nē, nē, čāpo vien droši, vecīt! Redzēsim, cik tu tālu viens pats Parīzē aiziesi.
- Parīzē?
- Taču ne jau Londonā vai Romā. Paskaties beidzot apkārt! vienaldzīgi pamāja Gildensterns, lejot no savas kurpes ārā ūdeni.
Es pielēcu kājās un apstulbu. Te nu tas bija! Parka labajā pusē. Visā savā godībā. Dzīvē gandrīz tāds pats kā skatu kartītēs. Eifeļa tornis Sēnas krastmalā! Sasodīts, tāpēc jau man šie parka apstādījumi un grantētie celiņi šķita tik savādi! Šī tiešām bija Parīze. Kad mamma vēl
bija dzīva, viņa mums ar tēti par šo pilsētu piežūžoja pilnas ausis.
- Kad tu izaugsi, mēs visi aizlidosim uz Parīzi, uzbrauksim Eifeļa tornī un dzersim tur šampanieti! viņa mēdza teikt. Mammai Parīze bija lielā mīlestība, viņa šeit nodzīvoja gadu, kad studēja universitātē. Bet varbūt tā nav nekāda Parīze un šie ķēmi mani ir vienkārši nohipnotizējuši?
- Esi sveicināts Marsa laukumā Parīzē, Kristofer! teica zirgastainais, kas sevi dēvēja par Rozenkrancu.
- Pilsēta ir īstāka par īstu, un nav te nekādas hipnozes!
Jāatzīst, ka labu brīdi es nevarēju izdabūt pat vārdu pāri lūpām. Es saberzēju acis, aizvēru tās, atvēru. Tad iekniebu sev kājā. Eifeļa tornis nekur nepazuda. Galvai izšāvās cauri viss, kas bija noticis pēdējo stundu laikā. Ordenis, kautiņš skolas garderobē, pavasara saulē sakarsušais Rīgas asfalts, pakaļdzīšanās, portāls. Varbūt tomēr tas bija sapnis un es nevaru pamosties?
- Nē, tu nesapņo! gluži kā nolasījis manas domas, mierinoši ierunājās Rozenkrancs.
- Labi, es pieņemu, ka jūs neesat starptautiskās mafijas pārstāvji, kas nolaupa bērnus, lai sadalītu tos pa orgāniem vai pārdotu bordeļiem, bet kas jūs esat un kā spējāt to dabūt gatavu? Mēs taču nupat bēgām no ceļu policijas un melna taksometra Rīgas centrā! Bet te taču laikam tiešām ir Parīze! Nevar būt!
- Varbūt, pirms mēģināt doties ar kājām atpakaļ uz Latviju pie labā Freimaņonkuļa, tu tomēr piesēdīsi uz soliņa un paklausīsies, ko tev sacīšu. Visu smalki izstāstīt te šodien nebūs iespējams, bet vismaz galvenajos vilcienos. Ceru, ka sapratīsi, teica Rozenkrancs.
- Un iekārtojies ērtāk, jo šis stāsts pat visīsākajā izklāstā būs pietiekami garš, piebilda Gildensterns.
- Ja klausīsies uzmanīgi un uzvedīsies saprātīgi, apsolu, ka atpakaļ uz Latviju tev nebūs jāiet kājām.
Kas man cits atlika?
- Redzi, Kristofer, kā tu varbūt šodien nejauši pamanīji, pasaule ir stipri vien sarežģītāka, nekā līdz šim domāji. Hmm… Kā lai tev paskaidro… Nu, teiksim tā! Tas, ko tu bibliotēkā lasi žurnālos Ilustrētā Zinātne, tas, par ko savos romānos raksta fantastikas literatūras autori, arī tas, ko tu meklē internetā par paralēlajām pasaulēm, lidojošajiem šķīvīšiem un ceļošanu laikā, neraugoties uz šķietami nepārprotamo izdomu, reizēm ir krietni vien patiesāk nekā tas, ko tev māca skolā. Tici man, pasaule ir krietni sarežģītāks gadījums par tavu iecienīto Ūriju Helleru un viņa garlaicīgo jociņu ar pulksteņa rādītāju locīšanu, teica Rozenkrancs.
“No kurienes, pie velna, viņi zina par Ūriju Helleru?”
- Tu droši vien skolā esi dzirdējis par to, ka dzīvojam daudzdimensiju pasaulē, Rozenkrancu pārtvēra Gildensterns.
- Jā! es pamāju. Skolā gan to laikam neviens tā ļoti uzstājīgi nav teicis, bet mēs dzīvojam četru dimensiju pasaulē. Trīs dimensijas ir telpai, bet ceturto dimensiju veido laiks. Esmu par to lasījis! lepni atbildēju.
- Nav slikti! paslavēja Gildensterns. Tad varbūt tu esi lasījis arī par to, ka zinātnē pastāv teorijas, kas apgalvo šādu dimensiju varētu būt desmitiem.
- Jā, bet Hokings, šķiet, rakstīja, ka tās ir ļoti saspiestas. Līdz ar to kāds man no tām labums? Visas šīs dimensijas es varu mierīgi salikt sev bikšu kabatā.
Abi viri izbrīnīti samirkšķināja acis.
- Oho! iesaucās Rozenkrancs. Sāku saprast, kāpēc ordenis izvēlējās tieši viņu.
- Gudrs puika! Ļoti prātīgs spriedums! piekrītoši māja Gildensterns. Tomēr viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Iedomājies tu stāvi mājas pagalmā. Ir nakts, tu raugies zvaigznēs un domā diez kas notiek uz tā mirdzošā punktiņa, kurš no tevis atrodas tik tālu, ka vismodernākais kosmosa kuģis līdz tam ceļotu bezcerīgi ilgi?
- Ja vien tie nelidotu ar gaismas ātrumu, es piebildu.
- Kā tad! Arī tad tie būtu nieka 300 000 kilometru sekundē. Vienalga, uz Zemes paietu tūkstoš gadu, līdz cilvēce uzzinātu, ar ko šis ceļojums beidzies, garlaikoti nožāvājās Rozenkrancs. Stāstu par četrām dimensijām savā ziņā varētu saukt par mucu, kurā cilvēce tiek turēta. Tikai tā ir ļoti ērta muca, kurā mēs, cilvēki, nebūt nejūtamies tik slikti. Vienīgie, kas ar to nav apmierināti, ir rakstnieki fantasti, jo, pastāvot gaismas ātrumam kā galējai ātruma robežai, nekādi Zvaigžņu kari nemaz nebūtu iespējami.
- Varbūt tas nemaz nav tik slikti? Nebūs jākaro ar svešām un naidīgām civilizācijām no citām galaktikām. Tomēr vai tas, kas ar mums nupat notika, nebija mēģinājums izlīst no šīs mucas pa spundes caurumu ārā? es ievaicājos.
- Tā var teikt. Tiešām prātīgs puisis! Rozenkrancs pasmaidīja. Turpini, Gildenstern!
- Varbūt šis salīdzinājums ar mucu nav pats labākais, bet atgriezīsimies pie pagalma un zvaigznēm. Iedomājies tu stāvi un raugies izplatījumā, un jūties kā tāds
niecīgs puteklītis milzīgā, cilvēka prātam neaptveramā un neizskaidrojamā shēmā. Bet tajā pašā brīdī tevī riņķo neskaitāmi atomi, molekulas un asinsķermenīši, kuriem tu esi tāds pats milzīgs un neizzināts izplatījums kā tev zvaigžņotā debess. Un iedomājies, varbūt tagad tev kaut kur plaukstā vai vēderā arī kāds atoms raugās savās debesīs un domā cik Visums ir milzīgs!
- Nūjā, bet…
- Nekādus bet! Vienkārši nomierinies un pieņem to kā lietu dabisko kārtību! Tu esi daļa no milzīga plāna, un viss tajā ir nosacīts. Kādam tu esi mikroskopisks punktiņš, bet kādam izplatījums. Ja tevi pirms laika izrauj ārā no šīs ķēdes, tam var būt tālejošas sekas uz abām pusēm. Puteklīšiem tevī tā ir Visuma bojā eja, bet Visums, iespējams, zaudē kādu ļoti svarīgu puteklīti, kuram ir sava noteikta nozīme šajā vietā, laikā un telpā, noskaldīja Gildensterns.
- Pieņem to kā visu pamatu lielo pamatu, piebilda Rozenkrancs. Nav ko te meklēt visaptverošas un sarežģītas teorijas. Lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas. Bet tagad, ja jau esi tik daudz lasījis, jaunais cilvēk, atkārto, lūdzu, vēlreiz to, ko Hokings grāmatā Vēl īsāk par laika vēsturi teica par tām daudzajām dimensijām, kuras var salikt tev kabatā.
- Nu, tās ir ļoti… saspiestas… bet tad jau iznāk, ka šī saspiestība ir tikpat nosacīta kā viss, par ko mēs nupat runājām? Kādam saņurcīts konfekšu papīriņš kabatā, kādam nepārvarams attālums?
- Tieši tā! Uz to pusi ir, māja ar galvu Gildenstems. Redzi, Kristofer, visi šie grāmatu stāsti par ceļošanu telpā un laikā, protams, ir rakstnieku fantāzijas
apdvesti, tomēr tajos kā pelavās slēpjas saprāta graudi. Cilvēks tiešām var vienā mirklī pārvietoties no Rīgas uz Parīzi, cilvēks patiesi var ceļot laikā.
- Jūs… nejokojat…? Es apjucis iekodu sev lūpā. Tā iesāpējās.
- Kod lūpā, cik gribi, Kristofer, tā sāp, tātad tas nav sapnis un cilvēks tiešām var ceļot laikā!
Atzīšos, es labu brīdi klusēju un raudzījos apkārt. Šī tiešām bija Parīze, kaut gan vēl nupat mēs traucāmies ar sagrabējušu busiņu pa Brīvības ielu Rīgā. Cilvēki gāja mums garām, skanēja franču valoda, smiekli.