Nācās viņam paklausīt. Dakteris procedūru kabinetā iezieda mani ar savām brīnumsmēritēm, iedeva iedzert tableti un teica, ka man jāiet atpakaļ gultā.
- Rīt pamodīsies un būsi vesels, viņš nosmaidīja.
Es iegāju istabā, palīdu zem segas un sāku pārdomāt notikušo. Pēdējās dienas biju izcietis tādas briesmas, kuras nevienam citam nenovēlu. Varbūt vienīgais ieguvums no visa šā bija tas, ka es tagad zināju, kāpēc gāja bojā mana mamma. Zināju arī to, ka viņas nāvē vainīgais vairs nekad nevienam nespēs nodarīt neko ļaunu. Iedomājos sevi mammas vietā tur, veikalā. Droši vien es darītu tāpat. Laikam jau tā ir mūsu dzimtas īpašība. Man kļuva tik skumji, ka asaras straumītē sāka ritēt pār vaigiem. Es taču teicu, ka es nekad vairs neraudāšu? Teicu! Bet neviens to neredzēja. Jūs arī ne! Tātad tas neskaitās.
Epiloga vietā
Pienācis laiks šim stāstam pielikt punktu. Tā beidzās trakākā vasara manā mūžā. Žēl, ka par lielāko daļu savu piedzīvojumu es nevarēšu palielīties klasē. Kaut gan, ja tā padomā, brauciens pie tēta uz Angliju, jaunais planšetdators un izremontētais dzīvoklis arī nebija nekādi nieka jaunumi. Klasesbiedriem pietiks ar to. Lai nu saka, ko grib, bet skolā tomēr ir liela nozīme tam, kas tu esi un kāds tu izskaties. Kaut gan tas Kristofers, kas pavasarī izlēca pa garderobes logu, un šis Kristofers, kas pošas uz skolu rudenī, ir viens un tas pats puisis. Es vismaz tā ceru.
Protams, svinīgā līnija pirmajā septembrī jau atkal bija skolas direktora lielais šovs. Ārā lija lietus, un mēs visi ierasti mīcījāmies sasmakušajā sporta zālē, klausoties iedvesmojošajā runā par mūsu skolas izcilo absolventu lielajiem panākumiem. Runa bija tikpat garlaicīga kā parasti. Tās laikā varēja daudz ko pārdomāt. Gan to, ka rudens brīvdienās došos uz Angliju valodu skolā papildināt savu angļu valodu. Gan to, ka pirmo reizi mūžā es stāvēju šeit svinīgajā līnijā un priecājos, ka mācības ir sākušās. Es tiešām gribēju mācīties. Goda vārds! Nesmejieties! Es beidzot sapratu, ka tam ir jēga. Nevis vārdos, bet ar sirdi.
Viss jau būtu labi, tikai mūsu direktora kunga daiļrunības plūdi šķita neizsmeļami. Viņam vajadzēja kļūt par rakstnieku! Labāk gan ne! Jo kurš gan gribētu lasīt kaut ko tik nebaudāmu? Aiz garlaicības es sāku lūkoties visapkārt. Lielajam pulkstenim kāds pa vasaru bija iztaisnojis rādītājus, tomēr tas atpalika par minūtēm piecpadsmit. Es pasmaidīju, sakoncentrējos, un lielā bultiņa pārlēca par piecpadsmit minūtēm uz priekšu. Tā būs labāk! Tajā brīdī man kaut kas sīki iedūra smadzenēs. Tā bija rudā Blumberga.
- Kristofer, beidz blēņoties! viņa raidīja man bargu ziņojumu.
- Katrīn, viņš taču muld tik garlaicīgi, ka pat mušas sprāgst! Izdarām kaut ko, lai tas beigtos!
- Labi, tikai neko nelaužam, un tā, lai neviens neciestu!
- Protams!
- Bet kas tas būs?
- Varbūt neliels caurvējš?
- To mēs izmēģinājām jau vasarā.
- Tad ierosini tu!
- Ko tu teiktu par nelielu sunīti, kas gribētu pačurāt?
- Kate, kur lai es tev izrauju sunīti?
- Neuztraucies, Kristofer! Sunītis ir jau aiz durvīm. Es to dabūju uz ielas. Viņš ir devies nelielā brīvsolī. Gribu redzēt, vai tu spēsi atvērt durvis.
- Blumberga, par ko tu mani uzskati? Domā, ka es neko neesmu iemācījies?
Es sakoncentrējos, un durvis atsprāga pašas no sevis. Zālē ieskrēja mazs, jauks, brūns sunītis. Viņš žigli pietecēja pie mikrofona statīva un veicīgi pacēla pakaļķepu.
Atskanēja dārdoši smiekli. Kamēr visi smējās, bet skolas vadība metās ķerstīt sunīti, mazais četrkājis tikpat veikli pagriezās un aizļepatoja ārā pa durvīm.
Tajā brīdī mums abiem galvā noskanēja Rozenkranca bargā balss: Kas tās par muļķībām?!
- Piedod, Rozenkranc! Mēs tikai drusciņ. Turklāt sunītis jau ir atpakaļ pie saimnieces… viņam lūdzoši atbildēja Kate un piemiedza man ar aci.
- Par sodu es jums nozīmēju papildu nodarbību portālu trenažieri! norūca Rozenkrancs, bet pārāk dusmīgs viņš neizklausījās.
Nu ko? Skola ir sākusies, bet viss turpinās!
Arno Jundze KRISTOFERS UN ĒNU ORDENIS
Redaktore Bārbala Simsone
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3504.
Jelgavas tipogrāfija