un telpā. Nolikt pie tiem sargus nav iespējams. Vietā, kur pirms pāris minūtēm bija vārti, mirkli vēlāk var izrādīties, ka nekā nav, atbildēja Rozenkrancs.
- Bet arī tā šobrīd ir stāsta blakuslīnija. Tā turpinot, mēs te runāsim trīs dienas! noņurdēja Gildensterns.
- Es gribētu tikt līdz galam.
- Tev taisnība, turpini! pamāja Rozenkrancs.
- Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds ģeniāls zinātnieks. Viņu sauca Vendenes Vilhelms. Jā, jā, viņš tiešām ir dzimis tepat Livonijā! Tomēr neviens nezina, kas bija viņa vecāki varbūt latvieši, varbūt igauņi, vendi, vācieši. Vilhelmu kā mazu zīdainīti pie Vendenes ordeņa pils mūriem atrada klejojošie mūki. Visi apkārtnes iedzīvotāji bija miruši mēra epidēmijā. Tas ir Dieva brīnums, ka puišelis izdzīvojis, nosprieda mūki un paņēma mazuli sev līdzi uz Vāciju. Vilhelms tiešām izrādījās ļoti apdāvināts. Vācijā viņš nonāca cisterciešu klosterī pie labiem skolotājiem. Vēlāk par gudro jaunekli ieinteresējās Romas pāvests Bonifācijs IX. Vatikāna slepenajās bibliotēkās un laboratorijās tolaik norisinājās daudz interesanta. Filozofu akmens bija tikai tāda niekošanās. Augstāko Vatikāna garīdznieku uzdevumā Vilhelms lielā slepenībā attīstīja ideju, ko mūsdienās dēvē par teleportāciju. Pāvests gribēja noskaidrot, vai ir kāds noslēpumains mehānisms, ar kura palīdzību Svētais Gars spēj parādīties īstajā vietā un īstajā laikā, lai veiktu savus brīnumdarbus. Nedomāju, ka tolaik katoļi saprata, ka pastāv tas, ko mēs saucam par portāliem, bet kaut kāda nojausma viņiem acīmredzot bija.
Tā nu Vilhelms kādudien diezgan neveiksmīgi teleportējās, trāpot kādā seno civilizāciju atstātajā portālā.
Principā Vilhelmam būtu bijis jāiet bojā, bet gluži kā brīnumu pasakā, kur, paveļot nost pareizo akmeni, no pazemes tomēr ir iespējams atgriezties virszemē, arī Vilhelmam izdevās izdzīvot, jo viņam, klīstot pa dimensijām, palaimējās atrast to ierīci, kuras jaunākā, uzlabotā modeļa darbību tu šodien izbaudīji uz savas ādas. Jāteic, ka viegli Vilhelmam tas nenācās. Gandrīz divdesmit gadus pēc Zemes laika viņš mētājās pa dažādiem laika tuneļiem un dimensijām, pārtikdams no tā, ko tajos bija pametuši nelaimīgie, kuri tur iekļuvuši nejaušas sagadīšanās dēļ. Reižu pa reizei viņš bija par mata tiesu no izkrišanas uz kādas dzīvībai nepiemērotas planētas. Bet galu galā Vilhelmam izdevās izkalkulēt īsto formulu, lai dotos turp, kur nepieciešams. Tiesa, pēc atgriešanās Vilhelms piedzīvoja pamatīgu izbīli. Iedomājies, pa to laiku, kamēr viņš maldījās portālos, Vatikānā bija pagājuši jau divdesmit gadi un nomainījušies trīs pāvesti! Pāvests Martins V, kurš neko nezināja par sava priekšgājēja meklējumiem, lika nabadziņu sadedzināt sārtā kā burvi. Tomēr galu galā ar slepenajos eksperimentos iesvētīta sirma kardināla atbalstu Vilhelmam izdevās paslēpties kādā klusā Transilvānijas klosteri. Tur viņam radās daži uzticami skolnieki.
Protams, sākumā Vilhelmam un viņa sekotājiem klājās visādi. Bija arī dažādi kārdinājumi. Iedomājies, ko īstenam un kaismīgam kristietim nozīmētu atrast Svētā Grāla kausu! Bet laika gaitā kaislības norima, un uzticami skolnieki viņa darbu turpināja. Tā tas rāmi un mierīgi ritēja līdz 19. gadsimta nogalei, kad zinātniski tehniskais progress kļuva neprognozējams un nevadāms. Tad arī
oficiāli tika nodibināts Ēnu ordenis tajā formā, kādā tas darbojas mūsu dienās, jo slēpties kaut kur Transilvānijas kalnos nozīmētu zaudēt saikni ar reālo pasauli. Tomēr Vilhelma izvirzītie sākotnējie mērķi nav mainījušies vēl tagad. Tie ir: pasargāt no iekļūšanas portālos personas, kas nejauši, kā teikts pasakā, atripinājuši nost no ieejas īsto akmeni. Nelaist portālos nelietīgus ļautiņus un arī labsirdīgus pasaules lāpītājus, kas cer, izslēdzot no spēles kādu liela mēroga tirānu, uzlabot vēstures ritējumu. Aizstāvēt cilvēkus no tiem neradījumiem, kas laiku pa laikam iemaldās mūsu dimensijā no citām zemākām pasaulēm.
- Un kas tad ir tas, kā viņu tur sauca… D…d…d… Nu tas, kura vīri gribēja ievilkt mani savā busiņā?
- Fon Dornbušs? Redzi, ne visiem šķiet, ka pagātne jāsaglabā tāda, kāda tā ir, ne visi domā, ka atstāt Rembranta gleznu viņa darbnīcā ir pareizā doma. Dažiem liekas, ka tieši viņi ir īpaši izredzēti un drīkst šur tur iejaukties. Dornbušs bija viens no Vilhelma sekotājiem, kurš nolēma izmantot ceļošanu laikā nedaudz savtīgos nolūkos. Kad Ēnu ordenis to atklāja, diemžēl Dornbušs jau bija kļuvis pietiekami spēcīgs, lai viņu vairs nevarētu tā vienkārši apturēt. Tā nu viņš izveidoja savu aģentūru. Nav tomēr tā, ka Dornbušs būtu ļaunais, kas pagātnē čiepj antīkas glezniņas, lai izdevīgi pārdotu tās tagad, bet mēs esam tie labie, kas pret to cīnās. Šajā pasaulē nekas nav tikai melns vai tikai balts. Dažas no Dombuša idejām ir pietiekami pragmatiskas un racionālas. Teiksim tā, viņš vienkārši ciniski akceptē to ļaunumu, kurš mājo cilvēkā, un vajadzības gadījumā to izmanto. Mēs tā
nekad nedarām. Tāpēc ir lietas, kurās mēs esam principiāli pretējās pozīcijās. Bet ir lietas, kurās mēs sadarbojamies plecu pie pleca.
Portālus izmanto ne jau tikai senās rases vai trešie tēvadēli no brīnumpasakām. Pa tiem slaistās tādi tipi, ka reizēm šermuļi skrien pār kauliem. Sākot no dažādām cilvēces pabirām, beidzot ar Tumšajiem Olgalvjiem, kas nāk no citām galaktikām, un draņķīgiem ektoplazmas pikučiem, kas mētājas tepat paralēlajās pasaulēs. Varbūt esi redzējis filmu Vīri melnā? Kurš gan to nav skatījies? Mēs toreiz noplūdinājām Holivudai nedaudz informācijas, jo cilvēce ir palēnām jāgatavo tam, ka tā nav vienīgā visā izplatījumā. Bet filmā ir parādīti tikai ziediņi, turklāt tā pasniegta kā jautra komēdija. Nevar atļaut, lai svešie uzkundzētos mūsu civilizācijai, jo tad mēs tiem vergosim, līdz mūsu planētas resursi tiks pilnībā iznīcināti. Starp citu, Ēnu ordeņa nosaukumam nav nekā kopīga ar visādām krēslas zonām vai tamlīdzīgām filmu un grāmatu muļķībām. Vai esi dzirdējis tādu jēdzienu kā ēnu parlaments, ēnu valdība?
- Miglaini. Vai tas gadījumā nav saistīts ar opozīcijas darbību? Viņi nav pie varas, bet katram gadījumam izveido savu komandu, lai brīdī, kad nonāktu pie varas, spētu darboties.
- Tu runā gluži kā politoloģijas profesors. Mūsu ordenis ir izveidots tāpēc, lai, gadījumā ja pa visiem šiem portāliem, kuru patieso nozīmi mēs joprojām nojaušam tikai aptuveni, sāktu plūst Zemes cilvēkiem naidīga civilizācija, būtu spēks, kas to spētu apturēt un portālus nobloķētu.
- Un ko jums vajag no manis?
- Ļauj, es atbildēšu! garo Gildensterna monologu pārtrauca Rozenkrancs. Redzi, Kristofer! Kad ordenis tika dibināts, pietika ar dažiem darbiniekiem. Mūsdienās tā ir visai pamatīga struktūra, un mums allaž ir brīvas vakances. Uzskati to par darba piedāvājumu.
- Man taču ir tikai četrpadsmit gadu! Kas nu es par darbinieku?
- Protams, ka nekāds! Tur jau tā lieta! Mēs meklējam gudrus un jaunus cilvēkus, kas, labi mācoties skolā un izejot īpašu sagatavošanās kursu, varētu iekļauties ordeņa darbā nākotnē. Diemžēl talantīgo kadru nemaz nav tik daudz. Turklāt ne visi apdāvinātie jaunieši mums der citiem ir atvēlēta īpaša loma nākotnē, viņus mēs nedrīkstam pievākt sev, jo tad cilvēce neattīstīsies. Citi, piedzīvojot to, ko tu piedzīvoji šodien, kļūst gluži jokaini vai kategoriski atsakās sadarboties. Tā nu mēs ar fon Dornbuša aģentiem allaž plēšamies, kurš pirmais savervēs perspektīvo ģēniju.