Maiznieks Nadzorīne, pats apaļš un izplūdis kā viņa lielie, itāliešu gaumē ceptie maizes klaipi, miltiem noputējis, raidīja iznīcinošus skatienus sievai, meitai Katerīnai, kas bija jau labi precību gados, un savam palīgam Enco. Palīgs stāvēja saimnieka priekšā savā karagūstekņa formā ar zaļi apdrukāto piedurknes apsēju un pārdzīvoja dziļas bailes, ka pēc šīs scēnas viņu nosūtīs atpakaļ uz dzimto salu. Enco bija viens no daudzajiem tūkstošiem itāliešu karagūstekņu, kas uz laiku norīkoti Amerikā saimnieciskā darbā un dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka šis norīkojums varētu tapt atsaukts. Tāpēc nelielā komēdija, ko še spēlēja, viņam bija nopietns pārbaudījums.
Nadzorīne bargi noprasīja:— Tu esi apkaunojis manu ģimeni? Atstājis manai meitai piemiņu no sevis — tagad, kad karš beidzies un tu labi zini, ka Amerika tevi kā korķi aizlidinās atpakaļ uz tavu sūda sādžu Sicīlijā?
Enco, maza auguma, bet spēcīgi noaudzis puisis, uzlika roku uz sirds un sacīja gandrīz caur asarām, tomēr nezaudēdams diplomātiju:— Padrone, zvēru pie Svētās Jaunavas, ka nekad neesmu ļaunprātīgi izmantojis jūsu laipnību. Es patiesi mīlu un cienu jūsu meitu. Es godam lūdzu viņas roku. Zinu, ka man nav tiesību, bet, ja mani aizsūtīs atpakaļ uz Itāliju, es nekad vairs nevarēšu atgriezties Amerikā. Es nekad nevarēšu apprecēt Katerīnu.Tad sarunā lietišķi iejaucās Nadzorīnes sieva Filomēna.— Beidz te muļķoties!—viņa teica savam druknajam vīram.— Tu labi zini, kas darāms. Paturi Enco darbā un aizsūti viņu paslēpties pie radiem Longailendā!
Katerīna raudāja. Viņa nebija nekāda skaistule, turklāt sāka jau izplūst miesās, un uz virslūpas viņai dīga tumšas pūciņas. Viņa nekad nedabūs tik glītu vīru kā Enco, nekad neatradīs citu vīrieti, kas aizskartu viņas auguma intīmās vietas ar tādu maigu bijību.— Es braukšu uz Itāliju un dzīvošu tur!— viņa uzbrēca tēvam.— Es aizbēgšu, ja tu nepaturēsi Enco šeit!
Nadzorīne uzmeta meitai vērīgu skatienu. Ugunīga jau bija šī viņa Katerīna. Viņš bija redzējis skuķi trinām savu apaļo pēcpusi gar Enco pavēderi, kad maiznieka palīgs spraucās viņai garām, lai izņemtu karstos klaipus no krāsns. Šī jaunā rakara karstais klaips būs viņas krāsnī, bezkaunīgi nodomāja Nadzorīne, tālab jārīkojas ar gudru ziņu un apdomu. Enco jāpatur Amerikā un jāsagādā viņam Amerikas pavalstniecība. Un šādu darījumu var nokārtot tikai viens cilvēks. Krusttēvs. Dons Korleone.
Visi šie cilvēki līdz ar daudziem citiem saņēma ielūgumu uz mis Konstancijas Korleones kāzām, ko svinēja 1945. gada augusta pēdējā sestdienā. Līgavas tēvs, Dons Vito Korleone, nekad neaizmirsa savus vecos draugus un kaimiņus, lai gan pats tagad dzīvoja lielā, plašā namā Longailendā. Tur arī bija paredzēts uzņemt viesus un rīkot svinības. Neviens nešaubījās, ka tas būs ievērojams notikums. Karš ar japāņiem tikko bija beidzies, un dzīru prieku neaptumšos mokošas bailes par dēliem, kuri cīnās armijas rindās. Tieši kāzas tagad bija īsti laikā, lai ļaudis varētu izpaust savu prieku.
Un tā šajā sestdienas rītā Dona Korleones draugi no Ņujorkas centra straumēm plūda uz Longailendu, lai parādītu godu līgavas tēvam. Kāzu dāvanai viņi līdzi nesa krēmkrāsas aploksnes ar naudu. Katrā aploksnē iekšā bija kartīte, kas darīja zināmu devēja vārdu un viņa cieņas pakāpi pret Krusttēvu. Patiesu un pelnītu cieņu.
Dons Vito Korleone bija cilvēks, pie kura ikviens griezās pēc palīdzības un nekad nepievīlās. Viņš nemēdza dot tukšus solījumus, ne arī gļēvi aizbildināties, ka viņa rokas šai pasaulē saista spēcīgākas varas. Nemaz nevajadzēja noteikti būt viņa draugam, nebija svarīgi pat tas, ka lūdzējam nav līdzekļu, lai labdarim atmaksātu. Prasība bija tikai viena — lai palīdzības meklētājs, tieši viņš pats personīgi, apliecinātu savu draudzību. Un tad neatkarīgi no tā, cik trūcīgs vai bezspēcīgs būtu lūdzējs, Dons Korleone ņēma viņa likstas savā ziņā. Un nekādiem šķēršļiem neļāva stāties ceļā, lai vajadzīgo prasību apmierinātu. Samaksa? Draudzība, godpilnais «Dona» tituls un reizēm mazliet siltāka, sirsnīgāka uzruna «Krusttēvs». Un vienīgi tādēļ, lai parādītu cieņu, nepavisam ne paša guvuma dēļ, varbūt vēl kāda sīka dāvana — pašdarināta vīna krūka vai groziņš piparkūku, kas īpaši ceptas Dona Ziemsvētku galdam. Tā bija tikai labi saprotama laipnības un pieklājības izpausme, kas apliecināja, ka dāvātājs ir Dona parādnieks un Donam ir tiesības katrā laikā griezties pie viņa, lai dotu viņam iespēju samazināt savu parādu ar kādu niecīgu pakalpojumu.Tagad, šajā lielajā dienā, savas meitas kāzu dienā, Dons Vito Korleone stāvēja sava Longbīčas nama durvīs, apsveikdams viesus, kurus visus pazina un kuriem visiem uzticējās. Daudziem šai pulkā par savu labklājību bija jāpateicas Donam, un šajos ģimenes svētkos viņi atļāvās Korleoni uzrunāt vaigā par Krusttēvu. Pat apkalpojošais personāls sastāvēja no Dona draugiem. Bārmenis bija vecs paziņa, un šāsdienas profesionāli meistarīgā darbošanās līdz ar visiem stiprajiem dzērieniem bija viņa kāzu velte. Viesu apkalpotāji bija Dona Korleones dēlu draugi. Uz mazajiem dārza galdiņiem novietotos ēdienus bija gatavojusi Dona sieva kopā ar savām draudzenēm, un akru lielo dārzu košām vītnēm bija izrotājušas līgavas draudzenes.
Dons Korleone apsveica ikvienu — bagātos un nabagos, varenos un sīkos — ar vienādu sirsnības devu. Viņš nešķiroja. Tāds bija viņa raksturs. Un viesi tik jūsmīgi uzteica viņa labo izskatu un nevainojamo smokingu, ka nezinošs vērotājs varēja noturēt Donu par pašu laimīgo līgavaini.
Donam līdzās nama durvīs stāvēja divi no viņa trim dēliem. Vecākā kristītais vārds bija Santīno, bet visi, izņemot tēvu, sauca viņu par Saniju. Padzīvojušie itāliešu vīri uz šo puisi raudzījās iešķībi, jaunākie — ar sajūsmu. Salīdzinot ar vairumu itāliešu izcelsmes pirmās paaudzes amerikāņiem, Sanijs Korleone bija liela auguma vīrs, gandrīz sešas pēdas garš, un kuplo, cirtaino matu mežs viņu šķietami darīja vēl garāku. Viņa sejas vaibsti bija parupji un vulgāri, izliektās lūpas pilnīgas un jutekliskas un šķeltais zods ar bedrīti vidū kaut kā neparasti baudkārs. Sanija augums bija masīvs un spēcīgi veidots, un nebija nekāds noslēpums, ka daba šo puisi tik dāsni apbalvojusi, ka viņa nelaimīgā sieva bijās no laulības gultas gluži kā savā laikā ķeceri no moku sola. Klīda baumas, ka reiz jaunībā, kad viņš mēdza apmeklēt prieka namus, pat visrūdītākā un drosmīgākā prostitūta pēc godbijīgas sava klienta vīrietības apskates pieprasījusi divkāršu samaksu.
Šobrīd, kāzu dzīrēs, daža laba jaunā sieva ar platiem gurniem un platu muti mēroja Saniju Korleoni ar vēsu, pašapzinīgu skatienu. Taču šodien viņas velti tērēja laiku. Sanijs Korleone, par spīti sievas un triju mazo bērnu klātbūtnei, meta acis uz Lūsiju Mančīni, kurai bija uzticēta līgavas māsas loma. Jaunā meitene, gluži labi to apzinādamās, sēdēja pie dārza galdiņa sārtā vakartērpā ar ziedu pušķi melni mirdzošajos matos. Visu pagājušo nedēļu, gatavojoties kāzu norisēm, viņa bija flirtējusi ar Saniju un Šorīt pie altāra cieši saspiedusi viņa roku. No meitenes tas bija vairāk nekā pietiekami.
Lūsijai nerūpēja tas, ka Sanijs nekad nekļūs tik izcils vīrs kā viņa tēvs. Sanijam Korleonem bija spēks, drosme un turklāt laba sirds. Mēdza runāt, ka augstsirdību daba Sanijam dāvājusi tikpat vēlīgi kā vīrišķos dotumus. Taču viņam trūka tēva pazemīgās iecietības. Viņš bija straujš un nesavaldīgs, mēdza uzliesmot dusmās un tādēļ bieži rīkojās aplam. Lai gan tēva darījumos Sanijs bija liels palīgs, daudzi tomēr šaubījās, vai viņš kļūs par to turpinātāju.