Tad lūk, kāpēc viņš bija gribējis tikties ar Donu! Heigens ievēroja, ka Dona Korleones izturēšanās ir citādāka nekā iepriekš. Dons saņēma Brāzi tā, kā karalis saņem savu padoto, kurš viņam izdarījis sevišķu pakalpojumu,— bez jebkādas familiaritātes, bet ar majestātisku cieņu. Ar katru vārdu, ar katru žestu Dons Korleone lika Lūkam Brāzi just, ka prot viņu novērtēt. Ne mirkli viņš nepauda izbrīnu par to, ka dāvana pasniegta viņam personiski. Dons saprata.
Aploksnē neapšaubāmi bija vairāk naudas, nekā dāvājis jebkurš cits. Ilgu laiku Brāzi bija lauzījis galvu par vēlamo summu, salīdzinādams to ar citu viesu iespējamo velti. Viņš gribēja būt visdevīgākais, parādīt, ka jūt visvairāk cieņas pret Donu, un tieši tādēļ savu aploksni bija pasniedzis Donam pašam. Šo sīko tradīciju pārkāpšanu Dons atstāja neievērotu un izmeklētiem vārdiem pateicās devējam. Heigens redzēja, kā niknuma maska pazūd no Lūkas Brāzi sejas un tā iemirdzas priekā un lepnumā. Brāzi noskūpstīja Dona roku un izgāja pa Heigena atvērtajām durvīm. Heigens atvadoties visgudri veltīja Lūkam draudzīgu smaidu, uz ko druknais vīrs atbildēja, goddevīgi savilkdams augšup plāno, zilgano lūpu kaktiņus.
Kad durvis bija aizvērtas, Dons Korleone atviegloti nopūtās. Brāzi bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja viņu padarīt nervozu. Šis vīrs atgādināja dabas stihiju, spēku, kas nepakļaujas kontrolei. Ar viņu jāapietas tik piesardzīgi kā ar dinamītu. Dons paraustīja plecus. Galu galā pat dinamīta sprādziens var izrādīties noderīgs, ja rodas vajadzība. Viņš jautājoši pavērās Heigenā:— Vai palicis vienīgi Bonasera?
Heigens pamāja ar galvu; Dons Korleone domīgi sarauca uzacis, tad teica:— Pirms ved viņu šurp, pasaki, lai ienāk Santīno. Viņam šis tas jāpamācās.
Heigens izgāja dārzā un noraizējies skatījās pēc Sanija Korleones. Piesacījis Bonaseram vēl nedaudz paciesties, viņš piegāja pie Maikla un Kejas.— Vai neesat manījuši Saniju?— viņš vaicāja. Maikls papurināja galvu. Nolāpīts, nodomāja Heigens, ja Sanijs vēl visu laiku ķīlē to līgavas māsu, būs nepatikšanas kā likts. Sanija sieva, jaunās meitenes ģimene . . . var iznākt pamatīga jezga. Noraizējies viņš steidzās uz durvīm, pa kurām pirms pusstundas bija redzējis pazūdam Saniju.
Noraudzīdamās Heigenam pakaļ, Keja Edamsa jautāja Maiklam Korleonem:— Kas viņš tāds ir? Iepazīstinot tu teici, ka brālis, bet viņam ir cits uzvārds, un pēc itālieša viņš nepavisam neizskatās.
— Kopš divpadsmit gadu vecuma Toms dzīvoja kopā ar mumsi—paskaidroja Maikls.— Toreiz nomira viņa vecāki un viņš viens klaiņoja pa ielām. Turklāt bija saķēris nejauku acu kaiti. Kādu vakaru Sanijs atveda Tomu pie mums, un tā viņš palika. Viņam nebija kurp iet. Viņš dzīvoja pie mums, līdz apprecējās.
Šis stāsts aizkustināja Keju Edamsu.— Tas nudien ir romantiski,— viņa sacīja.— Tavam tēvam acīmredzot ir ļoti laba sirds. Tā vienkārši adoptēt kādu, kad pašam ir tik daudz bērnu!
Maikls nepūlējās paskaidrot, ka ieceļojušie itālieši četru bērnu ģimeni uzskata par mazu. Viņš tikai sacīja:—Tēvs neadoptēja Tomu. Toms tāpat vien dzīvoja pie mums.
— Ak tā,— Keja atteica un ziņkāri piebilda:— Kāpēc viņu neadoptēja?
Maikls pasmējās.— Tāpēc, ka mans tēvs uzskatīja: Toms rīkotos necienīgi, mainīdams uzvārdu. Necienīgi pret saviem vecākiem.
Viņi redzēja, ka Heigens pa balkona durvīm iebīda Saniju Dona kabinetā un tad pamāj Amerigo Bonaseram.
— Kādēļ viņi šodien, tādā dienā, apgrūtina tavu tēvu ar veikala lietām?— Keja nesaprata.
Maikls atkal pasmējās.— Tādēļ, ka viņi zina — pēc senas paražas neviens sicīlietis nedrīkst otram neko atteikt savas meitas kāzu dienā. Un neviens sicīlietis nelaidīs garām tādu izdevību.
Lūsija Mančīni pacēla augstāk no grīdas sārtā tērpa apakšmalu un skriešus metās augšup pa kāpnēm. Sanija Korleones masīvā Kupidona seja, kas kvēloja baudkārā pacilātībā, viņu mazliet biedēja, taču viņa pati bija visu nedēļu ķircinājusi viņu un labi zinājusi, ko grib. Koledžas gados Lūsija bija piedzīvojusi divas mīlas dēkas, taču neviena no tām nebija sniegusi viņai baudu un abas bija beigušās jau nedēļas laikā. Otrais mīļākais strīda laikā bija izmetis: «Tev tur viss par platu!» Lūsija bija sapratusi un turpmākajā skolas laikā atteikusies no visiem satikšanās piedāvājumiem.
Šovasar, palīdzēdama posties savas labākās draudzenes Konijas Korleones kāzām, Lūsija palaikam dzirdēja draiskulīgas valodas par Saniju. Kādā svētdienas pēcpusdienā Korleones nama virtuvē Sanija sieva Sandra čaloja pavisam atklāti. Sandra bija parupja, bet lādzīga sieviete, dzimusi Itālijā, bet jau bērnībā atvesta uz Ameriku. Viņa bija spēcīgi noaugusi, lielām krūtīm un piecos laulības gados dzemdējusi jau trīs bērnus. Sandra kopā ar pārējām sievām ķircināja Koniju par laulības gultā sagaidāmajām šausmām. «Ak Dievs,» Sandra ieķiķinājās, «kad es pirmoreiz ieraudzīju, kāds tam Sanijam bomis, un sapratu, ka viņš taisās to grūst manī, es sāku bļaut kā aizkauta. Pirmā laulības gada beigās man iekšas bija kā pārvārīti makaroni. Kad padzirdēju, ka viņš guļ ar citām, es gāju uz baznīcu un aizdedzu sveci.»Visas bija jautri pasmējušās, bet Lūsija sajutusi starp kājām karstu tirpoņu.
Tagad, skrienot pa kāpnēm augšup pretī Sanijam, viņa sajuta visā ķermenī spēju, neprātīgu iekāri. Kāpņu laukumā Sanijs sagrāba viņu aiz rokas un cauri priekštelpai ierāva vienā no tukšajām guļamistabām. Kad durvis aiz viņiem aizcirtās, Lūsiju pārņēma dīvains nespēks. Viņa sajuta Sanija lūpas uz savējām, sajuta to rūgteno tabakas garšu un pavēra muti. Tajā pašā brīdī viņa juta Sanija roku paslīdam zem krāšņā kāzu tērpa, dzirdēja auduma švīkstoņu, juta milzīgo, silto roku iespraucamies starp savām kājām un nepacietīgi raujam nost zīda biksītes. Lūsija abām rokām apskāva viņa kaklu un cieši pieplaka viņam, kamēr viņš atpogāja bikses. Tad Sanijs ar abām plaukstām pastūma viņu aiz kailās sēžamvietas augšup. Viņa viegli palēcās un apvija kājas ap viņa gurniem. Sanija mēle ieslīdēja viņai mutē, un viņa sāka to kāri sūkt. Spēcīgs grūdiens atsita viņas galvu pret durvīm. Viņa sajuta ieslīdam sev starp kājām kaut ko svelošu. Atlaidusi labo roku no Sanija kakla, viņa pasniedzās lejup, lai palīdzētu viņam rast ceļu. Lūsijas plauksta sakļāvās ap milzīgu, asinīm pierietējušu muskuļotu veidojumu. Tas pulsēja viņas delnā kā dzīva būtne, un Lūsija, ekstāzē gandrīz raudādama, ievadīja to savā mitrajā, kaistošajā miesā. Sekoja reibinošs grūdiens, un viņa neticamā labpatikā ieelsojās, kaislā rāvienā ar kājām gandrīz vai aptverdama viņa kaklu, un tad cits pēc cita viņas ķermeni kā zibens bultas caurstrāvoja neganti grūdieni; neskaitāmi un saldi sāpīgi, tie cēla viņas iegurni arvien augstāk, līdz beidzot viņa pirmoreiz mūžā sasniedza skurbinošo orgasma brīdi, juta cieto locekli salūstam un brīdi vēlāk pa kāju iekšpusi lēni sūcamies lejup lipīgo šķidrumu. Lēnām Lūsijas kājas atlaidās no ciešā tvēriena un noslīdēja lejup līdz grīdai. Gandrīz bez elpas palikuši, viņi atspiedās viens pret otru.
Iespējams, ka klauvējieni bija sākušies jau ātrāk, bet tikai tagad viņi tos sadzirdēja. Aizstājies priekšā durvīm, lai tās nevarētu atvērt, Sanijs ātri aizpogāja bikses. Lūsija drudžaini notrauca lejup sārto tērpu, zibošām acīm lūkodamās Sanijā, taču tas, kas bija sagādājis viņai tādu svētlaimi, jau slēpās aiz cienīgi melna auduma. Tad viņi izdzirda ļoti klusu Toma Heigena balsi:—Sanij, vai tu tur esi?
Sanijs atviegloti nopūtās un pamirkšķināja Lūsijai ar aci.— Jā, Tom, kas ir?