viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.
Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, parādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zinātnieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemurs un prāvo zobu pēc kādu laiku tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika nolemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemuriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīvniekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.
Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pārsteigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas ticējumu ziņā atšķiras katrā ciematā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tāpēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.
Citā salas nostūri ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai- ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt steidzīgi to pārvieto uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodot tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīvnieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts,
un ciemata burvis to izmanto kā amuletu labos un ļaunos nolūkos. Tādējādi ai-ai evolūcijas gaitā kļuvis par burvju pirksta apsēsto.
Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecības virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai ir izmiris, bet tad atklājās, ka savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.
Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku izdzīvošanas nolūkos. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cukurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokosriekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sagrauž krustnagliņu kokus, meklēdams vaboļu kāpurus. Cie- matniekam, kura dzīve atkarīga no, teiksim, piecām kokos- palmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pusduča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznicināt viņa ienākumus. Tādējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.
Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, un izolētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien ātrāk izzūd. Pastāv cerība, ka postīšanas vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tomēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atsevišķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastāvēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoodārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspējīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džērsijas Dzīvās dabas aizsardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedīcijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.
Vēstījums
Šī pēdējā nodaļa ir atbilstošākais "Džeralda Darela labākā mantojuma" noslēgums. Spēcīgais, saviļņojošais sauciens pēc palīdzības savulaik noslēdza Džerija stāstījumu par ekspedīciju uz Sjerraleoni, un jau tolaik, 20. gs. sešdesmito gadu vidū, izskanēja kā lūgums nākamajām paaudzēm.
NO GRĀMATAS "NOĶERIET MAN KOLOBUSU"
Turpinādams iznīcināt dabu, cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž, jo saprātīga dabas aizsardzība vienlaikus nozīmē arī visas cilvēces aizsardzību.
"Izmirušie un apdraudētie dzīvnieki"
Mana kabineta apjomīgajā grāmatplauktā atrodami divi biezi sējumi sarkanos vākos, kas nemitīgi piesaista manu uzmanību. Šie sējumi ir pirmais, ko ieraugu no rīta, un arī pēdējais, kam pārlaižu acis, kad vakaros dodos mājup. Tie ir kā pastāvīgs atgādinājums. Tā ir Starptautiskās Dabas aizsardzības apvienības publicētā "Sarkanā grāmata". Pirmajā sējumā uzskaitīti zīdītāji, otrā - putni, kuriem šobrīd visā pasaulē draud iznīcība, turklāt lielākoties cilvēku darbības tiešā vai netiešā ietekmē.
Šobrīd tie ir tikai divi sējumi, taču tiks publicēti vēl citi, un reiz garā sējumu rinda veidos ārkārtīgi nomācošu skatu, jo vēl nākamais būs veltīts rāpuļiem un abiniekiem, vēl viens - zivīm, un vēl viens - kokiem, krūmiem un citiem augiem.
Reiz es sniedzu interviju kāda laikraksta reportierim, un viņš man uzdeva jautājumu:
- Sakiet, Darela kungs, cik apdraudēto dzīvnieku sugu pavisam eksistē?
Es toreiz piegāju pie grāmatplaukta, paņēmu abus biezos, sarkanos sējumus un iesviedu viņam klēpī.
- Neesmu pārliecināts, - es teicu. - Man pietrūkst drosmes tos visus saskaitīt.