Tomēr neviena pasaka neiztiek bez savas ļaunās raganas, un Džerija pasaulē ļaunums bija dzīvnieku karaļvalstij uzglūnošās briesmas. Kāpēc dzīvniekiem būtu jācieš no cilvēka rokas? Dzīvniekus, augus, pašus cilvēkus un to dabisko dzīves vidi apdraudējusi un joprojām apdraud nevis ļaunprātība, bet gan nezināšana un reizēm mantkārība. Džerijs to saskatīja ātrāk nekā lielākā daļa cilvēku un sāka par to ne tikai runāt, bet arī kaut ko darīt situācijas uzlabošanai.
Vairāk nekā četrus gadu desmitus viņš stāstīja pasaulei par dabas vides krīzi, īpaši tādēļ, ka tā ietekmēja viņa iemīļotos dzīvniekus. Viņš savu organizāciju izveidoja par līderi starp modernajiem zoodārziem, uzskatāmi pierādīdams to nozīmīgo lomu cīņā par dabas aizsardzību. Viņa iejūsminošie un vērīgie dzīvnieku apraksti iedvesmoja pievienoties cīņai neskaitāmus lasītājus - gan jaunus, gan vecus. Daudzi no viņiem šobrīd ir profesionāli dabas aizsardzības speciālisti, citi turpina cīņu ar atšķirīgiem paņēmieniem, kas ir vairāk vai mazāk ietekmīgi, taču nekādā ziņā nav mazsvarīgi.
Džerija darbi lielākoties ir autobiogrāfiski, tādēļ man šķita vispareizāk sakārtot tos tādā secībā, kādā tie atspoguļo viņa neparasto dzīves gājumu. Protams, tie sarakstīti dažādā secībā un dažādos laikos. Viņš mēdza rakstīt vaļas brīžos uz kuģa, ceļodams uz eksotiskām zemēm, vai kad "kurpe spieda" un vajadzēja nopelnīt maizi, vai arī tad, kad radās iespēja īstenot kādu no viņa idejām. Taču, pēc manām neprofesionālajām domām, visi darbi ir stilā un meistarībā līdzvērtīgi, tāpēc es nekad nepieļāvu domu kārtot Džerija darbus atbilstoši viņa literārajai izaugsmei. Uzskatu, ka viņa neatdarināmais rakstnieka stils pilnā mērā atklājās jau pirmajā publicētajā grāmatā - "Pārpildītais šķirsts" (1953). Patiesībā savu pirmo grāmatu Džerijs sarakstīja jau bērnībā, dzīvodams Korfu salā, - viņš man stāstīja, ka tas esot bijis stāsts par klinšu kāpējiem, un tajā viņš vienā laidā glābis dažādus ģimenes locekļus no džungļu un tuksnešu briesmām. Šis manuskripts diemžēl kara laikā pazudis, tomēr domāju, ka nav uzskatāms par neglābjamu zaudējumu literatūrai, jo Džerijs pēc savas būtības bija daudz vairāk nekā tikai rakstnieks.
Džerija dzīvē un darbos dominē trīs tēmas. Ap vienu - centrālo tēmu rotē divas pārējās. Tā ir viņa tīrā, visaptverošā jūsma par atklājumiem dabā un tur mītošajos dzīvniekos. Džerijam piemita talants to izpaust ar savu izcilo, asprātīgi salīdzinošo spēju dalīties savos atklājumos ar citiem. Reizēm pārmet, ka viņa attieksme pret dzīvniekiem esot antropomorfiska. Tā tas ir, un par to nav jākaunas! Šādā neparastā veidā Džerijs ļāva lasītājiem un klausītājiem atjaunot to saikni ar dzīvniekiem, kura, pēc viņa domām, kļuvusi bīstami trausla, ja ņem vērā, ka mēs visi - gan cilvēki, gan dzīvnieki - esam dzīvi organismi, kuriem šādā vai tādā veidā jāsadzīvo uz vienas un tās pašas planētas.
Otra tēma ir viņa skatījums uz cilvēkiem un to uzvedību. Šo skatījumu varētu saukt par "zoomorfisku", jo cilvēku aprakstos viņš bieži lieto dzīvnieku valsts terminus, taču par cilvēku vājībām stāsta ar tikpat lielu baudu kā par dzīvnieku trūkumiem. Abu sugu aplamību aprakstu savdabīgi papildina Džerija īpašais humors un dzīvesprieks, kas reizēm ir sarkastisks, pat dzēlīgs, taču vienmēr balstās uz īsti trāpīgu novērojumu vai pelnītu maigumu.
Taču vienā jautājumā - savu darbu trešajā tēmā - no Džerija maigumu nesagaidīt: redzēdams, ka daba tiek izlaupīta un tās iemītnieki iznīcināti, viņš neganti dusmojas un mēģina situāciju
labot tā, kā to prot vislabāk, - sagādādams apdraudētajiem dzīvniekiem drošu patvērumu, līdz tiem būs iespēja atgriezties
savvaļas mītnēs.
Pirms jūs Džerija darbos iepazīsiet Džeriju pašu, viņa ģimeni, draugus un dzīvniekus, uzklausiet viņa skaidrojumu par to, kā viņš kļuvis par tādu cilvēku, kāds bija. Šajā fragmentā viņš, kā parasti, vērtē sevi pieticīgi un visu piedēvē vienkārši veiksmei.
NO GRĀMATAS "DABASPĒTNIEKS - AMATIERIS"
Piedzimstot ikvienam no mums piemīt interese par apkārtējo pasauli. Pavērojiet jebkura cilvēka vai dzīvnieka mazuļa pirmos soļus. Tie ir izpētes dziņu pilni, mazulis izzina visu jauno ar katru savu maņu - redzi, dzirdi, garšu, tausti un ožu. Kopš dzimšanas brīža mēs esam sarežģītas un valdzinošas pasaules izzinātāji. Dažiem cilvēkiem šī dziņa laika gaitā vai nomācošu dzīves apstākļu dēļ pazūd, toties citiem palaimējas saglabāt šo urdīgo interesi visu mūžu.
Es nespēju atcerēties tādu brīdi, kad mani nebūtu aizrāvusi un apbūrusi apkārtējā pasaule, īpaši dzīvnieki, kas kopā ar mani apdzīvo zemi. Manas pirmās atmiņas ir no apmēram divu gadu vecuma. Savas auklītes pavadībā devos pastaigā pa kalnu ceļu Indijā. Todien bija stipri lijis, zeme bija mitra un smaržīga. Ceļa līkumā auklīte satika savus draugus - vīrieti un sievieti, un es atceros, ka sievietei mugurā bija brīnišķīgi skaists, koši sarkans sari, kas uz ceļmalas krūmāju zaļā fona vizēja kā orhideja. Man drīz vien apnika klausīties viņu sarunās, es piegāju pie netālā grāvja un sajūsmināts atklāju tajā divus milzīgus, lietus izvilinātus haki krāsas kailgliemežus. Abi lēni līda pa grāvi, atstādami aiz sevis mirdzošu gļotu sliedi. Atceros, es no- tupos un aizgrābts vēroju, kā gliemeži bez kāju palīdzības slīd pa zemi. Abi gliemeži pilnībā piesaistīja manu uzmanību, līdz auklīte pienāca pārbaudīt, ko es daru, un aizrāva mani prom, teikdama, ka man neklājoties skatīties uz šiem netīrajiem radījumiem. Manās acīs tie bija ne tikai apburoši, bet savā ziņā tikpat skaisti kā auklītes draudzene savā brīnišķīgajā sari.