Выбрать главу

LAIKA MAŠĪNA

HERBERTS VELSS

IEVADS

Laika ceļotājs — šāds vārds būs piemērots — klās­tīja mums kaut ko dīvainu. Viņa pelēkās acis staroja un spridzēja un citkārt bālā seja bija pietvīkusi un moža. Kamīnā lāktīja uguns, sudraba lilijās dega sve­ces, kuru maigajā gaismā zaigoja burzgulīši, kas uzdzirkstīja un izzuda mūsu glāzēs. Izgatavoti pēc viņa atjautīgā prāta, krēsli drīzāk mūs apkampa un glau­dīja, nekā derēja par sēdekļiem, un valdīja tā cildenā pēcpusdienas noskaņa, kad domas naigi rosās, brīvas no precizitātes valgiem.

Žestikulējot ar kaulainu rādītājpirkstu, viņš runāja šādi, kamēr mēs laiski sēdējām, apbrīnodami viņa gudrību un to, cik dedzīgi viņš aizstāv šo jauno uz­skatu, kas mums likās paradoksāls.

—    Jums vajadzēs uzmanīgi sekot manai domai, > Man jānoliedz dažas gandrīz vispārpieņemtās atziņas. Piemēram, ģeometrija, ko mācījāties skolā, pamatota uz nepareiza priekšstata.

—    Vai jūs uzreiz nekāpjat pārāk augstu, cerēdams, ka pārliecināsit mūs? — sacīja Filbijs, strīdīga persona ar sarkaniem matiem.

" — Es nemaz negribu, lai jūs piekristu bez dibināta iemesla. Jūs drīz atzīsit tik, cik man vajag. Protams, jūs zināt, ka matemātiska līnija, līnija, kuras platums vienlīdzīgs nullei, reāli neeksistē. Tā jums ir mācīts. Matemātiska plakne arī ne. Tās ir tīras abstrakcijas.

—    Gluži pareizi, — teica psihologs.

—    Reālas eksistences nav ari kubam, kam ir tikai platums, garums un augstums.

—    Te nu es neesmu vienis prātis, — Filbijs ie­bilda. — Zināms, ka trīsdimensiju ķermenis var eksis­tēt. Visi reāli priekšmeti. ..

—    Tā domā vairums cilvēku. Bet pagaidiet brīdi. Vai var eksistēt acumirklīgs kubs?

—    Neapjēdzu jūsu vārdus, — Filbijs sacīja.

—    Vai var reāli eksistēt kubs, kas nepastāv nevienu manāmu laika sprīdi?

Filbijs kļuva domīgs.

—    Bez šaubām, — Laika ceļotājs turpināja,

—    katram reālam ķermenim jābūt ekstensīvam četros virzienos: tam jābūt ar platumu, garumu, augstumu un — ilgumu. Aiz iedzimtas cilvēciskas aprobežotības, ko izskaidrošu jums brītiņu vēlāk, mēs tomēr slieca­mies neievērot šo apstākli. īstenībā pastāv četras di­mensijas, — trīs no tām mēs saucam par projekcijām telpā un ceturtā ir laiks. Taču ir tendence saskatīt ne­reālu atšķirību starp pirmajām trim dimensijām un ceturto, jo notiek tā, ka mūsu apziņa intermitējoši kus­tas vienā virzienā pa šo pēdējo no mūža sākuma līdz beigām.

—    Tas, — teica ļoti jauns cilvēks, jo cītīgi nopūlē­damies aizsmēķēt pie lampas savu apdzisušo cigāru,

—    tas … skaidrs kā diena.

—    Nu taisni brīnums, ka daudzum daudziem tas paslīd garām, — Laika ceļotājs atsāka ar pajautru pieskaņu balsī. — īstenībā šāda ir ceturtās dimensijas pareizā izpratne, lai gan daži, kuri runā par ceturto dimensiju, paši nezina, kas domāts ar to. Tas ir tikai laiks no citāda viedokļa. Nav nekādas atšķirības starp laiku un jebkuru no trim telpiskajām dimensijām, ja tikai neņem vērā, ka mūsu apziņa kustas pa to. Bet dažiem grūtgalvjiem ir aplams uzskats šinī ziņā. Jūs visi esat dzirdējuši, ko spriež par šo ceturto dimensiju?

—    Es ne, — atsaucās provinces pilsētas mērs.

—    Tas ir vienkārši tā. Mūsu matemātiķi piedēvē telpai trīs dimensijas, ko varam saukt par platumu, garumu un augstumu un kas vienmēr nosakāmas pēc trim plaknēm, no kurām ikkatra veido ar pārējām di­vām taisnus leņķus. Bet daži prātotāji ir jautājuši:

- Kamdēļ tieši trīs dimensijas? Kamdēļ nevarētu būt arī virziens, kas veido ar pārējiem trim taisnus leņķus?» Un viņi pat mēģinājuši radīt četrdimensiju ģeometriju. Vēl pirms kāda mēneša profesors Saimons Ņūkoms visu to klāstīja Ņujorkas matemātiķu biedrībā. Jūs zināt, ka uz plakanas virsmas, kurai ir tikai divas,, dimensijas, iespējams attēlot trīsdimensiju ķermeņa figūru, un viņi pēc analoģijas spriež, ka varētu ar trīsdimensiju modeļu palīdzību attēlot četrdimensiju ķermeņa figūru, — ja viņi tiktu galā ar perspektīvu. Skaidrs?

—    Man liekas gan, — provinces pilsētas mērs no­murmināja. Saraucis pieri, viņš iegremdējās sevī, kusti­nādams lūpas kā cilvēks, kas atkārto mistiskus vār­dus. — Jā, man liekas, tagad saprotu, — viņš piebilda pēc brīža, pie kam viņa seja uz rāviena atplauka.

—     Nu, es nemaz negribu slēpt no jums, ka esmu kādu laiku nodarbojies ar četrdimensiju ģeometriju. Ir interesanti rezultāti. Piemēram, te ir vairāki portreti. Pirmajā "redzams cilvēks astoņu gadu vecumā, ot­rajā — jau piecpadsmit, trešajā — septiņpadsmit, ceturtajā — divdesmit trīs gadu vecumā un tā tālāk. Visi tie ir viņa pastāvīgās un nemainīgās četrdimensiju esamības uzskatāmi fragmenti, kā saka, trīsdimensiju attēli.

—    Mācīti viri, — Laika ceļotājs turpinaja, pēc tam kad bija brīdi klusējis, lai mēs īsti aptvertu dzirdēto,

—    ļoti labi zina, ka laiks ir tikai telpas veids. Te ir vien­kārša meteoroloģiska diagrama. Sī līnija, pa kuru es velku ar pirkstu, rāda barometra kustību. Vakar dienā tas bija šādā augstumā, vakar vakarā nokrita, šorīt at­kal cēlās, un tas viegli pakāpies līdz šai vietai. Dzīvsud­rabs taču nav vilcis šādu līniju nevienā no vispārat­zītajām telpas dimensijām? Bet tas, protams, ir vilcis līniju, un tamdēļ mums jāsecina, ka tā stiepusies pa laika dimensiju.

—    Tomēr, — sacīja mediķis, cieši raudzīdamies uz kādu ogli kamīnā, — ja laiks patiešām ir tikai telpas ceturtā dimensija, kāpēc tad tas agrāk un tagad uz­skatīts par kaut ko atšķirīgu? Un kāpēc mēs nevaram

kustēties pa laiku tāpat, kā kustamies pa citām telpas dimensijām?

Laika ceļotājs pasmaidīja.

—     Vai esat tik drošs par to, ka varam brīvi kus­tēties telpā? Mums iespējams diezgan brīvi pārvietoties uz priekšu un atpakaļ, pa labi un pa kreisi, un cilvēki to vienmēr ir darījuši. Es atzīstu, ka mēs brīvi kus­tamies pa divām dimensijām. Bet augšup un lejup? Te zemes pievilkšanas spēks mūs ierobežo.

—    Gluži tā vis nav, — mediķis iebilda. — Ir aero- stati.

—     Bet, kamēr tie nebija izgudroti, cilvēkam trūka iespējas kustēties pa vertikāli — ja neskaita sparīgus lēcienus un zemes nelīdzenumus.

—    Taču viņš varēja kustēties mazliet augšup un lejup, — mediķis sacīja.

—    Vieglāk, daudz vieglāk lejup nekā augšup.

—     Un mēs nepavisam nevaram kustēties pa laiku, mēs nevaram tikt projām no tagadējā momenta.

—     Godājamais ser, taisni šinī ziņā jūs maldāties. Taisni šinī ziņā visa pasaule ir maldījusies. Mēs pa­stāvīgi virzāmies projām no tagadējā momenta. Mūsu psihe, kas ir imateriāla un bez dimensijām, no šūpuļa līdz kapam slīd ar vienmērīgu ātrumu pa laika dimensiju. Gandrīz tāpat būtu jāceļo lejup, ja mūsu eksistence sāktos piecdesmit jūdžu virs zemes garozas.

—    Tomēr, — psihologs iejaucās sarunā, — gal­venais ir tas, ka mēs nevaram kustēties pa laiku, kaut arī varam kustēties visos virzienos pa telpu.

—     Ar visu to saistīts mans lielais atklājums. Taču jūs maldāties, apgalvodams, ka nevaram kustēties pa laiku. Piemēram, kad manā atmiņā ļoti spilgti uzaust kāds notikums, es pārceļos pagātnē: domas aizklīst, kā mēdz sacīt. Uz mirkli es atlecu atpakaļ. Protams, mēs nēSpējam uzturēties pagātnē ilgāku laiku, tāpat kā mežonis vai dzīvnieks nespēj noturēties gaisā sešas pēdas no zemes. Bet civilizētais cilvēks ir šinī ziņā sa­sniedzis vairāk nekā mežonis. Pārvarot zemes pievilk­šanas spēku, mēs paceļamies ar gaisa balonu, un kāpēc lai mēs necerētu, ka beigu beigās mums izdosies ap­stādināt vai paātrināt savu dreifu pa laika dimensiju vai pat apgriezties un ceļot pretējā virzienā?