— Ak, tas nu gan nebūs… — Filbijs iesāka.
— Kāpēc ne?— Laika ceļotājs jautaja.
— Tas runā pretī saprātam, — Filbijs teica.
— Kādam saprātam? — Laika ceļotājs vaicāja.
— Ar saviem argumentiem jūs varat pierādīt, ka melns ir balts, — Filbijs sacīja. — Taču jūs nekad nepārliecināsit mani.
— Iespējams, ka arī ne, — Laika ceļotājs atbildēja. — Bet tagad jūs sākat noprast, kāpēc esmu iedziļinājies četrdimensiju ģeometrijā. Sen atpakaļ man radās neskaidra doma par mašīnu …
— Kas ceļo pa laiku! — ļoti jaunais cilvēks izsaucās.
— Kas ceļo ikvienā virzienā pa telpu un laiku — kurp vadītājs vēlas. .
Filbijs tikai nosmējās.
— Bet tas viss man eksperimentāli jāpārbauda, — Laika ceļotājs sacīja.
— Tas būtu ļoti ērti vēsturniekam, — psihologs ierunājās. — Piemēram, cilvēks varētu aizceļot pagātnē un pārbaudīt, vai vispārpieņemtais Heistingsas kaujas apraksts ir pareizs!
— Vai domājat, ka jūs nepiesaistītu uzmanību? — mediķis noprasīja. — Mūsu senči ne visai cieta anahronismus.
— Grieķu valodu varētu mācīties no paša Homēra un Platona mutes, — ļoti jaunais cilvēks prātoja.
— Tādā gadījumā jūs noteikti izgāztu pirmajā eksāmenā, kas jānokārto, lai iegūtu bakalaura grādu. Vācu filologi ir krietni vien uzlabojuši grieķu valodu.
— Un kur tad vēl nākotne, — ļoti jaunais cilvēks sacīja. — Padomājiet tikai! Varētu visu savu naudu noguldīt uz procentiem un traukties nākotne!
— Lai atklātu sabiedrību, kas celta uz stingri komunistiskiem pamatiem, — es teicu.
— No visām trakajām, dīvainajām teorijām … — psihologs iesāka.
— Jā, arī man tāpat šķita, un tamdēļ es nekad nerunāju par to, līdz nolēmu …
— Eksperimentāli pārbaudīt! — es izsaucos. — Jūs taisāties pārbaudīt to?
— Eksperimentu! — iekliedzās Filbijs, kura smadzenes sāka gurt.
— Lai nu kā, parādiet savu eksperimentu, — psihologs sacīja, — kaut arī, protams, tās ir tīrās aplamības.
Laika ceļotājs smaidīdams pārlaida mums skatienu. Pēc tam, tikko manāmi vēl smaidīdams, dziļi sabāzis rokas bikšu kabatās, viņš lēnām izgāja no istabas, un mēs dzirdējām viņa rītakurpes šļūcam pa garo gaiteni uz laboratoriju.
Psihologs palūkojās uz mums.
— Interesanti zināt, ko viņš sadomājis.
— Kādu smalku triku, — mediķis noteica.
Filbijs sāka mums stāstīt par burvju mākslinieku, ko redzējis Bērslemā, bet viņš vēl nebija ticis galā ar ievadu, kad Laika ceļotājs atgriezās un šis stāsts pārtrūka.
II
MAŠĪNA
Laika ceļotājs turēja rokā spīdīgu metāla karkasu, kurš bija drusciņ lielāks par mazu galda pulksteni un ļoti smalki nostrādāts. Atsevišķas detaļas bija izgatavotas no ziloņkaula un kādas caurspīdīgas, kristāliskas vielas. Tagad man jāielaižas sīkumos, jo viss turpmākais ir pilnīgi neaptverams — ja tikai neticam viņa paša izskaidrojumam. Viņš paņēma vienu no astoņstūrainajiem galdiņiem, kas bija izkaisīti pa istabu, un novietoja tā, lai divas kājas atrastos uz grīdsegas kamīna priekšā. Uz šī galdiņa viņš nolika savu mehānismu. Pēc tam viņš piebīdīja krēslu un apsēdās. Uz galdiņa vēl atradās tikai maza lampa ar abažūru, un tās spilgtā gaisma krita uz visu aparātu. Dega arī savas desmit sveces — divas misiņa svečturos uz kamīna dzegas un pārējās kandelabros, tā ka istaba bija spoži apgaismota. Es sēdēju zemā atzveltnes krēslā vistuvāk pie kamīna. Pavilkos uz priekšu, lai atrastos gandrīz starp uguni un Laika ceļotāju. Filbijs sēdēja viņam aiz muguras un skatījās pār viņa plecu. Mediķis un provinces pilsētas mērs viņu vēroja no labās puses, psihologs — no kreisās. Ļoti jaunais cilvēks stāvēja aiz psihologa. Mēs visi sasprindzinājām uzmanību. Man šķiet, ka šādos apstākļos nebija iespējams mūs piemānīt pat ar visāķīgāko un veiklāko triku.
Laika ceļotājs palūkojās uz mums un pēc tam uz mehānismu.
— Nu? — psihologs teica.
— Šis mazais daikts ir tikai modelis, — Laika ceļotājs sacīja, atbalstīdamies ar elkoņiem uz galdiņa mi saspiezdams plaukstas kopā virs aparāta. — Pēc šī parauga esmu taisījis mašīnu, ar kuru ceļot pa laiku. Ka redzat, modelis izskatās brīnum savāds, un šis stienītis dīvaini mirdz, tas liekas tāds kā nereāls. — Viņš noradīja ar pirkstu uz šo detaļu. — Bez tam te ir balta sviriņa un te vēl otra.
Mediķis piecēlās no krēsla un cieši aplūkoja paraugu.
— Skaisti nostrādāts, — viņš teica.
— Divu gadu darbs, — Laika ceļotājs atsvieda. Pēc tam kad arī mēs, pārējie, bijām appētījuši modeli, viņš turpināja: — Tagad gribu jums ieskaidrot, ka tikai jānospiež šī svira, lai mašīna sāktu slīdēt nākotnē, un ar otru var pārtraukt kustību. Šie segli ir laika ceļotāja sēdeklis miniatūrā. Pēc brīža es nospiedīšu sviru, unjnašīna dosies projām. Ta izzudīs mūsu skatieniem, aiztrauks nākotne un vairs neatgriezīsies. Apskatiet to labi. Apskatiet arī galdiņu un pārliecinieties, ka netaisu nekādus trikus. Es negribu zaudēt šo modeli un pēc tam klausīties, ka mani sauc par šarlatānu.
Kādu minūti valdīja klusums. Šķita, psihologs dzīrās runāt ar mani, taču atmeta savu nodomu. Pēc tam Laika ceļotājs pastiepa pirkstu uz sviras pusi.
— Nē, — viņš piepeši sacīja. — Dodiet man roku.
Pagriezies pret psihologu, viņš saņēma šī cilvēka
roku un lika tam izstiept rādītājpirkstu. Tādējādi psihologs pats aizsūtīja nebeidzamā ceļojumā laika mašīnas modeli. Mēs visi redzējām sviru pagriežamies. Esmu pilnīgi drošs, ka nenotika nekāda acu apmānīšana. Uzvilnīja vēsma, un lampas liesma noraustījās. Nodzisa viena no svecēm uz kamīna dzegas, un mazā mašīna pēkšņi sašūpojās, kļuva neskaidra, kādu sekundi mēs to redzējām kā spoku, kā blāvi spīdošu misiņa un ziloņkaula virpuli; un tā bija projām — nozudusi! Uz galdiņa bija palikusi tikai lampa.
Bridi mēs visi klusējām. Pēc tam Filbijs nosodījās.
Psihologs atjēdzās no brīnumiem un piepeši palūkojās zem galdiņa. Laika ceļotājs jautri nosmējās.
— Nu? — viņš teica, likdams atcerēties psihologa pirmītējo «nu».
Pēc tam viņš uzcēlās, piegāja pie tabakas dozes, kas atradas uz kamīna dzegas, un, stāvēdams ar muguru pret mums, sāka piebāzt pīpi.
Mēs platām acīm vērāmies cits citā. ✓
— Klausieties, — mediķis ierunājās, — vai jūs visu to domājat nopietni? Vai tiešām esat pārliecināts, ka jūsu mašīna devusies ceļot pa laiku?
— Protams, — Laika ceļotājs atbildēja, noliekdamies pie kamīna, lai aizdedzinātu savīstīta papīra gabaliņu. Pēc tam, aizsmēķējis pīpi, viņš pagriezās, lai ieskatītos psihologam sejā. (Cenzdamies slēpt savu apmulsumu, psihologs paņēma cigāru un mēģināja to aizsmēķēt, taču bija piemirsis nogriezt tam galu.) — Vēl vairāk: tur stāv gandrīz pabeigta liela mašīna, — mājastēvs norādīja uz laboratorijas pusi, — un, kad tā būs gatava, es pats uzņemšos šādu ceļojumu.
— Tātad jūs apgalvojat, ka mašīna ieceļojusi nākotnē? — Filbijs noprasīja.