— Esmu pagalam aizņemts, — viņš teica. — Tā pati vecā vaina.
—' Un jūs nemānāties? — es jautāju. — Vai patiešām ceļojat pa laiku?
— Patiešām ceļoju, goda vārds. — Un viņš atklāti palūkojās man acīs. Viņš minstinājās. Viņa skatiens klīda pa istabu. — Man vajadzīga tikai pusstunda, — viņš atsāka. — Es zinu, kāpēc esat ieradies, un tas ir loti laipni no jums. Te ir žurnāli. Ja paliksit uz lanču, es pilnīgi pierādīšu, ka esmu ceļojis pa laiku, redzēsit paraugus un vēl ko. Vai jums nebūtu nekas pretim, ja tagad es atstātu jūs?
Es piekritu, īsti neaptverdams, ko nozīmēja viņa vārdi, un viņš pamāja ar galvu un aizgāja pa gaiteni. Dzirdēju, ka aizcirtās laboratorijas durvis, iesēdos krēslā un paņēmu kādu dienas avīzi. Ko viņš nodomājis darīt līdz otrajām brokastīm? Piepeši kāds sludinājums lika man atcerēties, ka esmu apsolījis divos satikties ar izdevēju Ričardsonu. Paskatījos pulkstenī un redzēju, ka nevaru gaidīt. Gribēdams to pateikt Laika ceļotājam, piecēlos un gāju pa gaiteni uz laboratoriju.
Tverdams durvju rokturi, es dzirdēju izsaucienu, kas savādi aprāvās, klikšķi un dobju rībienu. Atvēris durvis, iekļuvu gaisa virpulī, un nošķindēja stikla drumslas, sabirdamas uz grīdas. Laika ceļotāja te nebija. Man šķita, ka vienu mirkli redzu spokainu, izplūdušu figūru sēžam misiņa un melnas masas virpulī — figūru, kurai cauri varēju gluži skaidri saskatīt darbgaldu ar rasējumiem; bet šis fantoms pagaisa, kolīdz izberzēju acis. Laika mašīna bija nozudusi. Laboratorijas tālākajā galā sēdās saceltie putekli, nekā cita tur nemanīju. Droši vien nupat bija saplīsusi kāda no jumta rūtīm.
Es jutos ne mazumu pārsteigts. Zināju, ka noticis kāds brīnums, taču vēl nenoskārtu, kas īsti atgadījies. Kamēr stāvēju, acis iepletis, atvērās durvis, kas veda uz dārzu, un parādījās apkalpotājs.
Mēs skatījāmies viens otrā. Prātā pazibēja kāda doma.
— Vai misters… izgāja pa šīm durvīm? — es jautāju.
— Nē, ser. Neviens neiznāca. Es cerēju viņu satikt šeit.
Nu sapratu. Riskēdams sarūgtināt Ričardsonu, es paliku un gaidīju Laika cejotāju — gaidīju otru, droši vien vēl dīvaināku stāstu un tos paraugus un fotoattēlus, ko viņš būtu paņēmis līdzi. Bet tagad es sāku bažīties, ka vajadzēs viņu gaidīt visu mūžu. Laika ceļotājs nozuda pirms trim gadiem. Un tagad visiem zināms, ka viņš nav atgriezies.
EPILOGS
Mums atliek tikai minējumi. Vai viņš kādreiz atgriezīsies? Varbūt viņš aiztraucies pagātnē un nokļuvis agrajā akmens laikmetā — pie spalvainiem mežoņiem, kas dzer asinis, vai krīta okeāna bezdibeņos, vai juras periodā — pie groteskiem zauriem, milzu reptiļiem. Iespējams, ka viņš pat tagad — ja varu ta sacīt — klejo pa triasa perioda oolitisko koraļļu rifiem, kur mudž pleziozauri, vai tuksnešaino sālsjūru krastiem. Vai varbūt viņš aizceļojis nākotnē, kādā no tuvākajām ērām, kur cilvēki vēl aizvien ir cilvēki, bet rastas atbildes uz mūsu gadsimta jautājumiem un atrisinātas tā grūtās problēmas? Apstājies cilvēces brieduma posmā, jo es gan nedomāju, ka šodiena ar saviem nedrošajiem eksperimentiem, fragmentārajām teorijām un savstarpējām nesaskaņām patiesi ir cilvēces attīstības kalngals! Atgādinu, ka tādas ir manas domas. Tā kā šo jautājumu diskutējām jau ilgi pirms laika mašīnas izgatavošanas, es zinu, ka viņš tomēr nepriecājās par cilvēces progresu un civilizācijas augošajā celtnē saskatīja tikai bezjēdzīgu krāvumu, kam beigu beigās nenovēršami jāsagāžas un jāiznīcina paši cēlāji. Ja tas tā ir, mums atliek dzīvot, it kā tas tā nebūtu. Bet man nākotne joprojām ir tumša un noslēpumaina — liela neziņa, ko tikai mazliet apgaismo atmiņas par viņa stāstu. Un es glabāju sev par mierinājumu divas savādas baltas puķes, kas tagad sausas, brūnas, nedzīvas un birzīgas; tās liecina, ka arī tad, kad bija apsīcis prāts un spēks, cilvēku sirdīs vēl mājoja pateicība un savstarpējs maigums.
SATURS
LAIKA MAŠĪNA
Tulkojis Jūlijs AIdermanis
I. Ievads ……. < …. •
II. Mašīna …………
III. Laika ceļotājs atgriežas ……
IV. Ceļojums pa laiku ……..
y V. Zelta laikmetā ……..••
VI. Cilvēces riets ……….
VII. Nepatīkams pārsteigums……
VIII. Izskaidrojums ……….
IX. Morloki………….
X. Kad pienāca nakts……….
XI. Zaļā porcelāna pils ……..
XII. Tumsā…………..
XIII. Baltās sfinksas lamatas…….
XIV. Turpmākais redzējums…….
XV. Laika ceļotāja atgriešanās……
XVI. Pēc stāsta . ………..
Epilogs « « ……. . . . .
«
[1] grānts allens (1848—1899) — angļu rakstnieks un dabas pētnieks. Tulk.
[2] istends — londonas austrumdaļa, strādnieku rajons. Tulk.
[3] tomass kārlails (1795—1881) — angļu filozofs, vēsturnieks un publicists. Tulk.
[4] protams, var būt, ka grīda nesliecas uz leju, bet muzejs bija iebūvēts pakalna nogāzē. Oriģināla red.
[5] belemnīti — izmiruši galvkāju klases mīkstmieši. Tulk.