— Nākotnē vai pagātnē — skaidri nezinu.
Pēc klusuma brīža psihologam iešāvās prātā kāda doma.
— Ja tā vispār kaut kur devusies, tai jābūt pagātnē, — viņš teica.
— Kāpēc? — Laika ceļotājs jautāja.
— Manuprāt, tā nav kustējusies pa telpu, un, ja mašīna būtu ieceļojusi nākotnē, tad visu šo laiku tā aizvien vēl atrastos tepat, jo tai vajadzētu ceļot pa šo laiku.
— Bet, — es sacīju, — ja tā ieceļojusi pagātnē, mēs būtu to redzējuši pirmīt — kad ienācām šinī istabā; un pagājušo ceturtdien, kad bijām šeit; un aiz- pagājušo ceturtdien; un tā tālāk!
— Nopietni iebildumi, — provinces pilsētas mērs ar objektīva spriedēja seju piezīmēja, pagriezdamies pret Laika ceļotāju.
— Nepavisam, — Laika ceļotājs sacīja un, pievērsies psihologam, turpināja: — Padomājiet. Jūs jau varat to izskaidrot. Tas ir efekts, kas nesasniedz mūsu apziņas slieksni, vājināts efekts.
— Bez šaubām, — psihologs teica un centās mūs pārliecināt. — Psiholoģijā tas ir vienkāršs jautājums. Man vajadzēja to iedomāties agrāk. Tas ir viegli saprotams un lieliski noder par apstiprinājumu šim paradoksam. Mēs nevaram samanīt šo mašīnu, tāpat ka nevaram redzēt spieķi, ritenim griežoties, vai lidojošu lodi. Ja mašīna kustas pa laiku piecdesmit, simt reižu ātrāk nekā mēs paši, ja tā veic minūti, kamēr mēs veicam sekundi, tad iespaids, ko tā rada, ir, protams, vienāds tikai ar piecdesmito, simto daļu no tā iespaida, kadu tā atstātu uz mums, neceļodama pa laiku. Tas viss ir pilnīgi saprotams. — Viņš pārvilka roku pa vietu, kur bija stāvējusi mašīna. — Skaidrs? — viņš vaicāja smiedamies.
Kādu minūti mēs sēdējām un blenzām uz tukšo galdiņu. Pēc tam Laika ceļotājs mums jautāja, ko mēs domājot par visu to.
— Šovakar tas izklausās diezgan ticami, — mediķis sacīja. — Bet nogaidīsim līdz rītam. Rīts gudrāks par vakaru.
— Vai negribat redzēt lielo laika mašīnu? — mājastēvs jautāja.
Paņēmis lampu, viņš tūlīt mūs veda pa garo, caurvēja izaukstēto gaiteni uz savu laboratoriju. It skaidri atceros tricošo gaismu, viņa galvas plato; svešādo siluetu, ēnu rotaļas, atceros, kā mēs visi sekojam viņam samulsuši, bet skeptiski un laboratorijā aplūkojām tadu pašu mehānismu, kāds bija izzudis musu acu priekšā, tikai lielāku. Dažas detaļas bija no niķeļa, dažas no ziloņkaula, citas, domājams, izvīlētas vai izzāģētas no kalnu kristāla. Visumā mašīna bija gatava, tikai izliektie kristāla stienīši likās nepabeigti. Tie gulēja blakus dažiem rasējumiem uz darbgalda, un es paņēmu vienu no stienīšiem, lai to apskatītu labāk. Tas šķita no kvarca.
— Klausieties, — mediķis teica. — Vai runājat pilnīgi nopietni? Varbūt tas ir triks — tāpat kā spoks, ko rādījāt mums pagājušajos ziemsvētkos?
— Uz šīs mašīnas, — Laika ceļotājs atbildēja, augsti turēdams lampu, — es pētīšu laiku. Skaidrs? Vēl nekad savā mūžā neesmu runājis nopietnāk.
Mēs neviens īsti nezinājām, kā uzņemt viņa vārdus.
Pār mediķa plecu es saskatījos ar Filbiju, un viņš atturīgi man pamirkšķināja.
III
LAIKA CEĻOTĀJS ATGRIE2AS
Manuprāt, toreiz mēs neviens īsti neticējām laika mašīnai. Patiesības labad jāteic, ka Laika ceļotājs bija viens no tiem cilvēkiem, kas pārāk gudri, lai citi viņiem ticētu. Likās, nekad nevarēja viņu izprast pilnīgi; vienmēr bija jādomā, ka viņa gaišā vēlība slēpj kādu viltīgu nolūku, kādu smalku nedarbu. Ja šo pašu modeli būtu mums demonstrējis Filbijs un visu paskaidrojis ar Laika ceļotāja vārdiem, mēs izrādītu daudz mazāku skepticismu. Mēs noskārstu Filbija nolūkus: viņu varēja saprast pat gaļas tirgotājs. Bet Laika ceļotājs bija liels savdabis, un mēs neuzticējāmies viņam. Kas būtu sagādājis slavu mazāk apdāvinātiem cilvēkiem, tas likās triks viņa rokās. Pārāk viegli panākumi rada aizdomas. Nopietni ļaudis, kuriem viņš iedvesa cieņu, nekad nejutās īsti droši no viņa: tie, kā saka, apzinājās, ka paļaut savu reputāciju viņa spriedumam ir tikpat kā atstāt bērnistabā smalka porcelāna traukus. Tamdēļ es domāju, ka līdz nākamajai ceturtdienai neviens no mums daudz nerunāja par ceļojumiem pa laiku, kaut arī to dīvainās iespējamības neapšaubāmi nodarbināja mūsu prātus — šādi lidojumi taču likās neticami, tie
radītu kuriozus anahronismus un vislielāko jucekli. Mani pašu sevišķi ieinteresēja triks ar modeli. Atceros, ka šinī sakarībā diskutēju ar mediķi, ko piektdienā sastapu Linneja biedrībā. Viņš stāstīja, ka esot kaut ko līdzīgu redzējis Tibingenē, un lielu nozīmi piešķīra tam, ka eksperimenta laikā nodzisa svece. Bet viņš nevarēja izskaidrot, ka pastrādāts šis triks.
Man liekas, es biju viens no Laika ceļotāja visbiezākajiem viesiem. Nākamajā ceturtdienā es atkal devos ii/. Ričmondu. Ierados vēlu un sastapu četrus piecus vīrus jau sapulcējušos viņa viesistabā. Pie kamīna stāvēja mediķis ar papīra lapu vienā un pulksteni otrā rokā. Es aplaidu acis apkart, meklēdams Laika ceļotāju.
— Jau pusastoņi, — mediķis sacīja. — Vai nesēdī- simies pie pusdienu galda?
— Kur tad namatēvs? — es vaicāju.
— Jūs tikko ienācāt? Diezgan savādi. Viņu aizkavējis kaut kas svarīgs. Te viņš raksta, lai mēs sākot pusdienot pulksten septiņos, ja viņš nebūšot pārradies. Atgriezies viņš paskaidrošot visu.
— Būtu tā kā žēl, ja pusdienas atdzistu, — sacīja kāda populāra dienas laikraksta redaktors, un ārsts tūlīt pazvanīja.
Bez ārsta un manis no iepriekšējās ceturtdienas viesiem vēl bija tikai psihologs. Pārējie bija Blenks — jau minētais redaktors, — kāds žurnālists un kāds kluss, kautrīgs bārdains cilvēks, ko nepazinu un kas visu vakaru, cik varēju vērot, nebilda ne vārda. Pie galda tika izteikti minējumi par namatēva prombūtni, un es pusnopietni aizrādīju uz ceļojumu pa laiku. Tad redaktors vēlējās sīkākus paskaidrojumus, un psihologs nemās sausi stāstīt par «āķīgo paradoksu uu triku», ko bijām pieredzējuši pirms nedēļas. Viņa izklāsts bija pusē, kad durvis, kas veda uz gaiteni, lēnam un bez trokšņa pavērās. Es sēdēju ar seju pret durvīm un redzēju to pirmais.
— Ahā! — es sacīju. — Beidzot!
Durvis atvērās platāk, un Laika ceļotājs stāvēja mūsu priekšā. Man izlauzās pārsteiguma sauciens,
— Ak dievs! Kas noticis, cilvēk? — izsaucās mediķis, kas viņu ieraudzīja nākamajā mirklī, un visi pievērsās durvīm.
Viņa izskats radīja izbrīnu. Svārki bija apputējuši un dubļaini, piedurknes notraipītas zaļas; mati bija sajukuši un šķita sirmāki — vai nu aiz putekļiem un netīrumiem, vai tāpēc, ka zaudējuši krāsu. Viņš izskatījās bāls kā nāve; zodā redzēja tumšu apdzijušu brūci; seja bija novājējusi un pārvērsta, it kā viņš būtu cietis lielas mokas. Brītiņu viņš palika stāvam durvīs, kā apžilbis no gaismas. Pēc tam viņš ienāca istabā, klibodams līdzīgi klaidonim, kas noberzis kājas. Mēs klusēdami vērāmies Laika ceļotājā un gaidījām, ka viņš sāks runāt.
Neteikdams ne vārda, viņš piesteberēja pie galda un norādīja uz vīnu. Redaktors pielēja glāzi pilnu ar šampānieti un pabīdīja viņam tuvāk. Laika ceļotājs to iztukšoja, un dzēriens, kā likās, palīdzēja: viņš aplaida acis apkārt, un viņa sejā tikko manāmi pavīdēja agrākais smaids.
— Kas tad jums atgadījies, cilvēk? — ārsts jautāja.
Šķita, ka Laika ceļotājs nedzird.
— Neliecieties traucēties, — viņš sacīja tā kā stomīgi. — Man nekas nekait. — Viņš apklusa, pa-' stiepa glāzi, lai ielej vēl, un izdzēra to vienā .malkā. — Labs gan, — viņš noteica. Viņa acis iemirdzējās un vaigos sakāpa viegls sārtums. Skatiens pārslīdēja pār mūsu sejām, paužot tādu kā trulu atzinību, un klīda pa silto un mājīgo istabu. Pēc tam viņš atkal ierunājās, joprojām it kā meklēdams vārdus. — Es iešu nomazgāšos un pārģērbšos un pēc tam nonākšu lejā un visu izskaidrošu … Pataupiet man gabalu jēra cepeša. Es mirstu vai nost pēc gaļas.