Es ievilku elpu, sakodu zobus, abām rokām sagrābu starta sviru, un ar dobju skaņu sākās mans ceļojums. Laboratorija kļuva dūmakaina un tumša. Ienāca misis Vočeta un devās uz dārza durvīm. Viņa laikam neredzēja mani. Domājams, pagāja kāda minūte, kamēr viņa šķērsoja istabu, bet man šķita, ka viņa aizšāvās kā raķete. Es nospiedu sviru līdz galam. Nakts uznāca tik pēkšņi, ka likās — nodziest lampa, un tūlīt atausa rīts. Laboratorija tapa dūmakaina un aizvien neskaidrāka. Samelnoja nakts, pēc tam atkal iestājās diena, atkal nakts, atkal diena, arvien ātrāk un ātrāk. Ausīs dūca, un dīvains truls mulsums nomāca manu prātu.
Diezin vai spēšu pilnīgi izteikt īpatnējās sajūtas, ko rada ceļojums pa laiku. Tās ir ārkārtīgi nepatīkamas. Gluži kā vizināšanās pa «amerikāņu kalniem» — traka, neapturama kustība! Mani biedēja drausma nojauta, ka tūlīt notiks katastrofa._ Es palielināju ātrumu, un nakts mijās ar dienu kā melna spārna vēziens. Laboratorijas izplūdušie apveidi drīz pazuda, un es redzēju sauli, kas auļoja pa debesīm, ik pēc minūtes pārlēkdama no apvāršņa līdz apvarsnim un iezīmēdama dienu. Manuprāt, laboratorija vairs neeksistēja un es atrados zem klajas debess. Kā pa miglu manīju kaut kādas sastatnes, bet es jau joņoju pārāk ātri, lai ievērotu kustošus priekšmetus. Pat visgausākais gliemezis man drāztos garām pārāk atri. Tumsas un gaismas ņirbīgā secība ārkārtīgi nogurdināja acis. Satumsuma mirkļos es redzēju mēnesi, kas vcrpās, mainot savas fāzes, un tikko varēju samanīt riņķojošas zvaigznes. Ceļojumam turpinoties un ātrumam vēl joprojām pieaugot, diena un nakts saplūda vienā nepārtrauktā pagaismā; debess atstaroja brīnišķīgā košā zilumā, kāds vērojams agrā mijkrēslī, šaudīgā saule kļuva ugunīga josla, spoža arka izplatījumā, mēness pārvērtās blāvākā plīvojošā lentā; zvaigznes vairs tikpat kā neredzēju, vienīgi šad un tad zilgmē noplaiksnījās kāds gaišāks loks.
Ainava bija miglaina un izplūdusi. Es aizvien vēl atrados piegāzē, kur tagad stāv šī māja, un uzkalns mana priekšā pacēlās pelēcīgs un neskaidrs. Redzēju kokus, kas auga un mainījās līdzīgi dūmu viruļiem, te brūnus, te zaļus, — tie auga, pletās, drebēja un nozuda. Redzēju skaistas dūmakā ietītas mHzu celtnes sleja- mies augšup un pēc tam izgaistam ka sapnī. Visa zemes virsma it kā mainījās, kūstot un viļņojot manu acu priekšā. Mašīnas mazie laika rādītāji joņoja apkārt pa ciparnīcām ašāk un ašāk. Drīz ievēroju, ka saules josta ik pēc nepilnas minūtes pašūpojās augšup un lejup — no solstīcijas līdz solstīcijai, tātad vienā minūtē es veicu vairāk nekā gadu; un katru minūti balts sniegs noviznīja pār pasauli un mijas ar košu acumirklīgu pavasara zaļumu.
Nepatīkamās sajūtas, kas radās pēc starta, nu vairs nebija tik asas. Tās saplūda tādā ka histēriskā priekā. Es pamanīju, ka mašīna neveikli zvalstās, un nespēju izskaidrot, kāpēc. Mans prāts bija .pārāk apmulsis, lai kavētos' pie šī fakta; es traucos nākotnē, tāda kā trakuma pārņemts. Sākumā nedomāju apstāties, domāju gandrīz tikai par šīm jaunajām sajūtām. Bet manā prātā drīz iegulās virkne citu iespaidu — kaut kas līdzīgs ziņkārei un bailēm, un beidzot šī jūtoņa pilnīgi guva virsroku. «Kāda interesanta cilvēces evolūcija,» es domāju, «kāds brīnišķīgs progress salīdzinājumā ar mūsu rudimentāro civilizāciju varētu atklāties, ja es labi ieskatītos šinī neskaidrajā, mīklainajā pasaulē, kas traucas un viļņojas manu acu priekšā!» Es redzēju apkārt slejamies lielas, lepnas celtnes, kas bija daudz masīvākas par jebkurām mūslaiku celtnēm, taču likās veidotas no miglas un blāvas gaismas. Redzēju, ka spilgtāks zaļums kāpj augšup pa atkalni un tur paliek arī ziemā. Pat caur mana mulsuma plīvuru zeme šķita ļoti skaista. Un tāpēc sajutu vēlēšanos apstāties.
Tas būtu bīstami, jo varētu gadīties, ka telpu, kas vajadzīga mašīnai vai manam ķermenim, jau aizņēmusi kāda substance. Kamēr lielā ātrumā ceļoju pa laiku, šis apstāklis gandrīz neko nenozīmēja, jo biju, kā saka, atšķidrināts un līdzīgi tvaikam slīdēju caur bloķējošo substanču spraugām! Bet apstādamies es iestrēgtu priekšmetā, kas atrastos manā ceļā, molekulas piespiestos pie molekulām, mani atomi nokļūtu tādā ciešā kontaktā ar šķēršļa atomiem, ka notiktu dziļa ķīmiska reakcija, droši vien ļoti spēcīgs sprādziens, un tad mani un aparātu aizraidītu nezināmajā — ārpus visām iespējamām dimensijām. Taisīdams mašīnu, es biju atkal un atkal iedomājis šo iespējamību; bet tad es bezbēdīgi biju visu to uzskatījis par nenovēršamu risku — par tādu risku, kas cilvēkam jāuzņemas! Tagad, kur šis risks kļuva neizbēgams, es vairs nejutos tik bezbēdīgs. Apkārtnes absolūtais svešums, mašīnas šķebīgā vibrēšana un zvalstīšanās un, galvenais, ilgstoša kritiena sajūta pamazām noveda mani līdz galējam uzbudinājumam. Es teicu sev, ka vairs nekad nevarēšu apstāties, un dusmu uzliesmojumā nolēmu to darīt tūlīt. Kā aizkaitināts nelga parāvu sviru, un mašīna uzreiz sagriežas, un es aiz- kūleņoju pa gaisu.
Ausīs noskanēja it kā pērkona grāviens. Kadu brīdi es laikam paliku apdullināts. Apkārt šņāca nežēlīga krusa, un es sēdēju pie apgāztās mašīnas mīksta maurā. Viss joprojām šķita pelēcīgs, bet drīz nomanīju, ka troksnis manās ausīs apklusis. Palūkojos apkart. Acīm redzot, atrados dārza pļaviņā, ko iekļāva rodo- dendronu krūmi, un es ievēroju, ka birtin bira to mēļie un tumšsārtie ziedi, krusas notraukti. Atlēkdami no zemes, krusas graudi sakusa mazā mākonītī, kas līdzīgi dūmiem klājās pār mašīnu un zālienu, īsā brīdī es izmirku līdz ādai. «Kādu jauku viesmīlību parāda cilvēkam, kurš noceļojis tik daudzus gadus,» es noteicu.
Tūlīt arī nodomāju, cik muļķīgi būtu mirkt vēl ilgāk. Es piecēlos un aplaidu acis apkārt. Kolosāla figūra, kas likās cirsta baltā akmenī, caur palso gāzmu neskaidri zīmējās aiz rododendroniem. Bet nekā cita nevarēju saskatīt.
Būtu grūti aprakstīt manas izjūtas. Kad krusas gāzma kļuva retāka, es redzēju balto figūru skaidrāk. Tā bija ļoti liela: kāds sudrabbērzs skāra tās plecu. Darināta no balta marmora, tā atgādināja spārnotu sfinksu, taču spārni bija nevis vertikāli piekļauti pie sāniem, bet izplesti, tā ka sfinksa šķita lidināmies gaisā. Pjedestāls likās esam no bronzas un bija pamatīgi apsūbējis. Seja bija vērsta pret mani, neredzīgās acis šķita mani novērojam, uz lūpām vīdēja tikko manāms smaids. Gadalaiki bija krietni padrupinājuši figūru, tā izskatījās kā slimības saēsta. Es stāvēju un raudzījos tanī kādu laiciņu — pusminūti vai varbūt pusstundu. Sfinksa likās te tuvojamies, te attālināmies, kad krusa tās priekšā brāzās drīz retāka, drīz biežāka. Beidzot es uz brīdi atrāvu acis no tās un redzēju, ka krusas aizkars kļuvis plānāks un debess gaišojas, solīdama sauli.
Es atkal lūkojos uz sagubušo balto tēlu un pēkšņi atskārtu, cik pārdrošā ceļojumā esmu devies. Kas gan atklāsies, kad šis blāvais aizkars pilnīgi izzudīs? Kas šeit noticis ar cilvēkiem? Ja nu nežēlība k|uvusi par vispārēju dziņu? Ja nu viņi pa šo laiku zaudējuši cilvēciskumu, pārvērtušies kaut kādās kustoniskās, pretīgās un neganti spēcīgās būtnēs? Varbūt es pats viņām likšos sens mežonīgs dzīvnieks, vēl jo baigaks un derdzīgāks tāpēc, ka esmu viņām līdzīgs, — tāds riebeklis, kas nekavējoties jānogalina.