Manu acu priekšā jau vīdēja citi kolosi — milzīgas celtnes ar sarežģītiem parapetiem un augstām kolonām, un, negaisam rimstot, sāka neskaidri zīmēties mežaina atkalne. Mani sagrāba paniskas bailes. Kā negudrs es metos pie mašīnas un pūlējos to nostādīt pareizi. Tikmēr caur pērkona gaisiem izlauzās saules šķēpi. Pelēkā gāzma aizvilkās sānis un izzuda kā spoka garais, vaļīgais tērps. Virs manas galvas dažas patumšas mākoņu driskas izgaisa vasaras debess košaja zilgmē. Spīdēdamas valgmē, lielās celtnes slējās skaidri un reljefi, un tām apkārt baltoja neizkusuši krusas graudi, kas bija sakrājušies gar sienām. Es jutos nespējīgs aizsargāties svešā pasaulē. Droši vien tāpat jūtas putns klajā gaisĢ, zinādams, ka vanags lidinās turpat augšā un metīsies tam virsū. Bailes mani darīja vai traku. Es atvilku elpu, sakodu zobus un, atspiedies uz ceļiem, atkal nikni saķēros ar mašīnu. Tā sakustējās no mana neprātīgā grūdiena un apsviedās atkal taisni, pie kam stipri sasita man zodu. Smagi elsdams, es stāvēju ar vienu roku pie segliem, ar otru — pie sviras, gatavs no jauna uzrausties uz mašīnas.
Bet līdz ar ātras atkāpšanās iespēju man radās arī drosme. Tagad es ar lielāku ziņkāri un mazākām bailēm lūkojos tālās nākotnes pasaulē. Pa kādu apaļu, augstu vaļumu tuvākās mājas sienā es ieraudzīju vairākas būtnes greznos siltas krāsas tērpos. Tās bija pamanījušas mani un skatījās šurp.
Pēc tam dzirdēju balsis tuvojamies. Krūmos pie baltās sfinksas parādījās skrejošu cilvēku galvas un pleci. Viens no viņiem uzņēma taku, kas veda tieši uz pļaviņu, kur stāvēju ar savu mašīnu. Tas bija mazs radījums, kādas četras pēdas garš, ģērbies purpura tunikā un apjozies ar siksnu. Viņš valkaja sandales vai puszābaciņus — es nevarēju skaidri izšķirt; viņa lieli bija kaili, galva nesegta. Visu to ievērodams, es pirmoreiz nomanīju, cik silts bija gaiss.
Viņš atstāja uz mani ļoti skaistas un graciozas, taču neaprakstāmi trauslas būtnes iespaidu. Viņa sejas pietvīkums man atgādināja diloņa sārtumu — to skaistumu, par kuru tik bieži gadās dzirdēt. Viņu uzskatot, es pēkšņi atguvu pašapziņu. Es atņēmu rokas no mašīnas.
V
ZELTA LAIKMETĀ
Pēc brītiņa es stāvēju vaigu vaigā ar šo vāro nākotnes radījumu. Viņš droši pieskrēja pie manis un draudzīgi iesmējās. Man uzreiz .dūrās acīs, ka viņš neizrādīja ne mazāko baiļu. Viņš pagriezās pret diviem citiem, kas sekoja viņam, un uzrunāja tos ļoti melodiskā un vijīgā svešā valodā.
Surp steidzās vēl citi, un drīz mani ielenca astoņi — desmit šādi glezni radījumi. Viens no viņiem uzrunāja mani. Kā par brīnumu, es iedomājos, ka mana balss viņiem izklausītos pārāk skarba un zema. Tāpēc es papurināju galvu, norādīju uz savām ausīm un atka-1 papurināju galvu. Viņš paspēra soli uz priekšu, mirkli vilcinājās un pēc tam aiztika manu roku. Es jutu vēl citus mīkstus tausteklīšus pieskārāmies pleciem un mugurai. Viņi gribēja pārliecināties, vai esmu reāla būtne. Tas nepavisam neuztrauca mani. Patiesi, šie jaukie, mazie cilvēciņi ar mīļu laipnību un tādu kā bērnišķīgu dabiskumu iedvesa uzticību. Turklāt viņi izskatījās tik trausli, ka šķita, es viens pats varētu viņus visus izsvaidīt kā ķegļus. Ar strauju kustību es tomēr viņus brīdināju, kad redzēju, ka sārtās rociņas tausta laika mašīnu. Par laimi, es īstajā brīdī atskārtu, kādas briesmas draudēja. Pārliecies pār mašīnas stienīšiem, atskrūvēju mazās sviras, ar kurām varēja to iedarbināt, un sabazu tas kabata. Pec tam atkal pievērsos šiem radījumiem, gudrodams, kā sazināties ar viņiem.
Ciešāk ieskatīdamies viņu sejās, es pamanīju vēl citas īpatnības šinī skaistumā, kas atgādināja Drēzde- nes porcelānu. Mati, kas viņiem visiem bija vienādi cirtaini, krasi izbeidzās pie kakla un vaigiem; sejas .nemanīja ne zīmes no bārdas, un ausis bija gaužām miniatūras. Mutes bija maziņas, ar paplānām, koši sārtām lūpām un sīkie zodi smaili. Acis bija lielas un samtainas, un — droši vien jums liksies, ka esmu iedomīgs — tūlīt nospriedu, ka tanīs neatspoguļojas gluži tāda interese, kādu es varētu gaidīt.
Es iesāku sarunu, jo viņi nemaz necentās sazināties ar mani, bet tikai stāvēja man apkārt, smaidīdami un savā starpā čalodami maigās, glasainās balsīs. Norādīju uz laika mašīnu un pats uz sevi. Pēc tam, brītiņu minstinājies neziņā, kā izteikt laika jēdzienu, es norādīju uz sauli. Kāds dīvaini skaists, mazs radījums sarkanbalti rūtainā tērpā uzreiz atkārtoja šo žestu un pēc tam, izbrīnīdams mani, imitēja pērkona grāvienu.
Uz mirkli es apmulsu, kaut arī viņa žesta nozīme bija pilnīgi skaidra. «Vai esmu nokļuvis pie nejēgām?» man pēkšņi iesitās prātā. Diezin vai varat iedomāties, kā sajutos. Es taču biju vienmēr cerējis, ka astoņi simti otrajā gadu tūkstotī cilvēki būs neticami progresējuši zinātnē, mākslā — visur. Un tagad viens no viņiem piepeši uzdeva man jautājumu, kas liecināja, ka intelektuālais līmenis viņam nav augstāks kā mūsu bērniem piecu gadu vecumā: patiešām, viņš jautāja, vai es negaisa laikā esot nokritis no saules! Tagad man derdzās viņu drānas, gleznie vaibsti un trauslie, mazie locekļi. Es biju pievīlies savās cerībās. Uz brītiņu es sajutu, ka esmu veltīgi taisījis laika mašīnu.
Es pamāju ar galvu, norādīju uz sauli un tik veiksmīgi atdarināju pērkona grāvienu, ka viņi satrūkās. Visi atkāpās pāris soļu un paklanījās. Pēc tam kāds smiedamies pienāca klāt un uzkāra man kaklā viju no skaistām puķēm, ko nemaz nepazinu. 3o iedomu uzņēma ar melodisku atzinību; un drīz visi tekāja apkārt, plūca puķes un smiedamies pušķoja mani, līdz beidzot es gandrīz vai nosmaku aiz ziediem. Jūs neesat redzējuši nekā tamlīdzīga un diezin vai varat iedomāties, kādas greznas, brīnišķīgas puķes bija ieaudzētas pa neskaitāmiem gadiem. Tad kāds ierosināja, ka viņu rotaļlietu vajadzētu nogādāt tuvākajā mājā, un viņi veda mani_ uz pelēku, gigantisku apdrupušu akmens ēku, garām baltajai marmora sfinksai, kas visu laiku likās vērojam mani un smaidām par manu izbrīnu. Iedams viņiem līdzi, es nevaldāmā jautrībā atcerējos, cik stingri biju ticējis dziļi nopietnām un intelektuāli attīstītām nākamajām paaudzēm.
Minētajai celtnei bija milzīga ieeja un vispār kolosāli apmēri. Protams, manu uzmanību visvairāk saistīja mazo cilvēciņu augošais pūlis, kā arī ēkas lielie vaļējie portāli, kas rēgojās pretim drūmi un noslēpumaini. Skatīdamies pār viņu galvām, es redzēju pla- šotni, kur juceklīgi auga skaisti krūmi un puķes, sen nekoptu un tomēr tīru dārzu, — tāds bija kopiespaids. Redzēju svešādas, baltas puķes, kuru ziedi bija sakārtoti vārpveidīgos čemuros un droši vien veselu pēdu plati. Tās auga kur kurā starp dažādiem krūmiem, gluži kā savvaļā, taču tobrīd es cieši tās nenopētīju. Laika mašīna palika maurā starp rododendroniem.
Ieejas arka bija bagātīgi ciļņota, bet, protams, es nepaguvu to vērīgi aplūkot; taču, kad devos tai cauri, man šķita, ka bareljefi atgādina seno feniķiešu orna- mentiku, un es nobrīnījos, ka tie bija pagalam apdru- puši un laika zoba saēsti. Vēl citi koši tērpušies cilvēciņi mani sagaidīja durvju ailē, un mēs gājām iekšā. Man apkārt virmoja drūzma, kur ņirbēja drānas košās, siltās krāsās, zibēja balti locekļi, skanēja melodiski smiekli un jautras čalas. Ģērbies tumšās deviņpadsmitā gadsimta drēbēs, apkrauts ar puķu vijām, es droši vien izskatījos gaužām grotesks.