Lielā aile veda uz plašu zāli ar brūnām, iztapsētām sienām. Tās griesti slēpās ēnā, un vājināta gaisma plūsmoja no logiem, kuru krāsainās rūtis bija pa daļai izdauzītas. Grīda bija likta nevis no plātnēm vai flīzēm, bet no masīviem ļoti cieta balta metāla blokiem un izvagota dziļām iegrobām, ko, domājams, agrākās paaudzes ieminušas vietās, kur biežāk jāstaigā. Šķērsām stāvēja ļoti daudzi apmēram pēdu augsti galdi, kas bija darināti no slīpētām akmens plāksnēm un apkrauti augļiem. Redzēju it kā milzu avenes un apelsīnus, bet lielāko tiesu šo augļu es nepazinu.
Starp galdiem bija izsvaidīti neskaitāmi spilveni. Mani pavadoņi sasēdās uz tiem un deva man zīmi darīt tāpat. Bez kādām ceremonijām viņi sāka ēst ar rokām augļus un mest mizas, kātiņus un citas atliekas apaļos caurumos galdu sānos. Es labprāt sekoju viņu piemēram, jo jutu slāpes un izsalkumu. Mielodamies es lēnā garā aplūkoju zāli,
Laikam gan mani visvairāk pārsteidza tās novecē- jušais izskats. Krāsainās rūtis, kur redzēja tikai ģeometriskus rakstus, bija izsistas daudzās vietās, un aizkarus, kas dibengalā nodalīja telpu, sedza bieza putekļu kārta. Tāpat man dūrās acīs, ka marmora galda tuvējais stūris bija atlūzis. Tomēr palika sevišķi grezns un gleznains kopiespaids. Zālē pusdienoja kādi divsimt cilvēki, un, sasēdušies pēc iespējas tuvāk pie manis, viņi ar interesi vēroja mani, ēzdami augļus, ka mazās actiņas vien zibēja. Visi valkāja to pašu mīksto, taču stipro zīdaino drānu.
Jāpiebilst, ka viņi ēda tikai augļus. T.ālās nākotnes cilvēki bija stingri veģetārieši, un, kamēr uzkavējos pie viņiem, man vajadzēja būt tikpat pieticīgam, kaut arī sirds kāroja pēc gaļas. Patiesi, es vēlāk atklāju, ka zirgi, govis, aitas, suņi izmiruši tāpat kā ihtiozauri. Tomēr augļi bija ļoti gardi, it sevišķi kāda šķirne, kas šķita nogatavojamies visu manu uzturēšanās laiku, un šis miltainais mīkstums trīsmalu čaulā kļuva par manu galveno barību. Sākumā mani mulsināja visi šie nepazīstamie augļi un svešās puķes, ko redzēju, bet pēcāk es jau varēju tanīs orientēties.
Taču es patlaban stāstu par savām veģetārajām pusdienām tālajā nākotnē. Mazliet apremdejis izsalkumu, nolēmu, ka visādā ziņā jālūko mācīties valodu, ko runā šie svešie ļaudis. Acīm redzot, nākamo soli vajadzēja spert šinī virzienā. Augļi likās ērti uzskates līdzekļi, pie kuriem ķerties sākumā, un, rādīdams vienu no tiem, es atkārtoju jautājošas skaņas un žestus. Nebija viegli ieskaidrot, ko gribu. Pirmajā laikā manus pūliņus uzņēma ar izbrīnu vai nebeidzamiem smiekliem, bet vēlāk kāds gaišmatains mazs radījums šķita sapratis manu nodomu un vairākas reizes izrunāja vienu un to pašu vārdu. Viņi čaloja, gari un plaši klāstīdami cits citam savu uzdevumu, un mani pirmie mēģinājumi atdarināt viņu valodas smalkās, īsās skaņas sacēla vētrainu, gandrīz jāsaka, nepieklājīgu jautrību. Es tomēr jutos kā skolotājs starp bērniem, neatlaidīgi centos panākt savu, un drīz manā rīcībā jau bija vismaz pārdesmit substantīvu; un pēc tam_ apguvu demonstratīvos pronomenus un pat verbu «ēst». Bet tas vilkās gausi, mazie cilvēciņi ātri nogura un vairs nevēlējās atbildēt uz maniem jautājumiem, tāpēc gribot negribot nolēmu gaidīt, līdz viņiem patiks sniegt savas stundas mazās devās. Un drīz vien pārliecinājos, ka tās bija gaužām maziņas, jo pirmo reizi redzēju tik slābanus un piekusīgus cilvēkus.
VI
CILVĒCES RIETS
Vēlāk nobrīnījos par to, cik mazu interesi parāda sīkie cilvēciņi, pie kuriem ciemojos. Viņi ar nepacietīgiem pārsteiguma saucieniem kā bērni pieskrēja pie manis, taču drīz novērsās un aizklīda meklēt citu rotaļlietu. Kad beidzās pusdienas un mani pirmie vingrinājumi viņu valodā, es ievēroju, ka palicis tikai retais no maniem agrākajiem aplencējiem. Dīvainā kārtā es pats ātri kļuvu vienaldzīgs pret šiem mazajiem cilvēciņiem. Apmierinājis izsalkumu, devos uz portālu un izgāju saules gaismā. Visu laiku es sastapu vēl citus tādus pašus nākotnes cilvēkus. Viņi čalodami un smiedamies panācās man līdzi un, draudzīgi pamājuši un uzsmaidījuši, atstāja mani, lai daru, ko gribu.
Kad izkļuvu no lielās zāles, vakara miers bija nolaidies pār pasauli un ainava margoja rieta siltajā blāzmā. Sākumā apkārtne mulsināja mani. Viss, pat puķes, tik ļoti atšķīrās no pasaules, ko zināju. Lielā celtne stāvēja nogāzē, ko veidoja plata upes ieleja, bet Temza bija pārvietojusies kādu jūdzi tālāk no savas tagadējās gultnes. Es nolēmu uzkāpt pakalnā, līdz kuram bija apmēram pusotras jūdzes, un no virsotnes palūkoties uz mūsu planētu astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmajā gadā. Man jāpaskaidro, ka taisni šo skaitli rādīja laika mašīnas mazās ciparnīcas. * Ejot es kāri uztvēru katru iespaidu, gribēdams izskaidrot gruveklīgā greznuma stāvokli, kādā atradās pasaule, — jo tas patiešām bija gruveklīgs greznums. Mazliet augstāk atkalnē, piemēram, bija granīta un alumīnija krāsmatas, milzīgs labirints ar stāvām sienām un gruvešu kaudzēm, starp kurām biezos puduros zēla ļoti skaisti, pagodām līdzīgi augi — tādas kā nātres, taču šīs lapas nedzēla, un tam bija brīnišķīgi iebrūngana nokrāsa. Acīm redzot, tur bija palikušas drupas no kādas ēkas, taču es nevarēju izdibināt, kādam nolūkam tā celta. Tieši tanī vietā man vēlāk gadījās dīvains piedzīvojums, kas drīz saistījās ar vēl dīvaināku atklājumu, bet par to pastāstīšu, kad pienāks laiks.
Apsēdies uz kādas terases brīdi atpūsties, es lūkojos apkārt un pēkšņi nojēdzu, ka nemana nevienas mazas mājas. Acīm redzot, savrupmājas un laikam pat savrupa mājsaimniecība vairs neeksistēja. Sur un tur starp zaļumiem slējās pilīm līdzīgas celtnes, bet bija nozudušas tās mājas un kotedžas, kas tik raksturīgas mūsdienu Anglijas ainavai.
«Komunisms,» es teicu pats sev.
Un tūlīt man uzausa vēl cita doma. Paskatījies uz pieciem sešiem mazajiem cilvēciņiem, kas nāca pa manām pēdām, es uzreiz atskārtu, ka visiem vienādi piegrieztas drēbes, vienādi gleznas sejas bez bārdas un vienādi apaļi meitenīgi locekļi. Var likties dīvaini, ka netiku agrāk ievērojis šo vienādību. Bet viss bija tik svešāds. Tagad tas dūrās man acīs. Starp nākotnes vīriešiem un sievietēm nebija to atšķirību apģērbā, augumā un izturēšanās veidā, kuras mūsu dienās nosaka dzimums. Un bērni izskatījās pēc saviem vecākiem miniatūrā. Tad nospriedu, ka tālaika bērni brīnum agri attīstās, vismaz fiziskajā ziņā, un vēlāk manas domas pilnīgi apstiprinājās.
Redzēdams, kādā vieglumā un drošībā šie ļaudis dzīvo, es atzinu, ka galu galā šī dzimumu tuvā līdzība saprotama, jo vīrieša stiprums un sievietes maigums, ģimenes institūts un darba diferenciācija ir tikai barga nepieciešamība fiziskā spēka laikmeta. Kur iedzīvotāju skaits līdzsvarots un kupls, liela dzimstība kļūst drīzāk par ļaunumu nekā par svētību valstij; kur varu lieto vienīgi retumis un pēcnācēji ir drošībā, tur mazāka vajadzība — pat nav nekādas vajadzības pēc ciešas ģimenes un zūd vīrieša un sievietes īpatnības, kas saistītas ar vecāku gādību par bērniem. Sāda procesa aizsākumi vērojami pat mūsu dienās, un šinī na-
kotnes laikmetā tas bija pilnīgi noslēdzies. Man jāatga- dina jums, ka toreiz es tā prātoju. Vēlāk aptvēru, cik ļoti biju maldījies.
Kad gudroju par visu to, manu uzmanību saistīja jauka maza celtne, kas līdzinājās akai zem kupola. Uz mirkli man iešāvās prātā, ka būtu dīvaini, ja akas vēl joprojām pastāvētu, un pēc tam es atkal uzņēmu savu domu pavedienu. Pret pakalna virsotni nebija nekādu lielu ēku, un, tā kā, acīm redzot, kāpu brīnum ātri, tad drīz mani pirmo reizi atstāja vienu. Ar svešādu brīvības un riska sajūtu es trauktin traucos uz galotni.