Laksa atslēga
Ričards Gregors sēdēja pie sava rakstām¬galda putekļainajā AAA .Starpplanētu at¬tīrīšanas dienesta kantorī. Bija jau pēc¬pusdiena, bet viņa partneris Arnolds tā arī vēl nebija rādījies.
Beidzot AAA kantora durvis mazliet pa¬vērās, un pa to spraugu Arnolds pabāza galvu.
— Kur tu tik ilgi biji pazudis? — Gregors jautāja.
— Mums beidzot ir paveicies. — Ar¬nolds atvēra durvis līdz galam vaļā un dramatiski pamāja ar roku. — Nesiet iekšā, zēni!
-Četri nosvīduši strādnieki ievilka istabā Melnu kasti zilonēna lielumā.
— Nu, lūk! — Arnolds lepni teica. Viņš samaksāja vīriem par darbu, nostājās Murvīs un, rokas aiz muguras salicis, puspievērtām acīm sāka vērot savu jauno agregātu.
Gregors pastūma dokumentus malā un lēnām kā visu redzējis cilvēks piecēlās un Ipgāja apkārt mašīnai.
— Pasaki vien, kas tas tāds ir. Es nevaru fcnninēt.
— Tie ir miljoni dolāru mūsu rokās. Mi— Nu, protams. Bet kas tas ir?
— Tas ir bezmaksas ražotājs, — Ar-Ullds, lepni smaidīdams, atbildēja. — Šorīt kāju garām Džo Starpzvaigžņu antikvariā-ifeim un ieraudzīju to skatlogā. Nopirku faandrīz par velti, jo Džo pat īsti nezināja, kas tas tāds ir.
— Es arī to pagaidām nezinu, — Gregors [atsaucās. — Un tu pats?
Arnolds, nometies četrrāpus, mēģināja izlasīt uz mašīnas iegravēto uzrakstu. Ne¬pacēlis galvu, viņš teica:
— Tu taču būsi dzirdējis par tādu planētu [kā Meldža, vai ne?
Gregors piekrītoši pamāja ar galvu. Mel-iža bija neliela trešās šķiras planēta Galak-■ikas ziemeļu nogalē, diezgan tālu no tirdz¬niecības ceļiem. Agrāk uz Meldžas, patei¬coties tā sauktajai Vecajai zinātnei, bija neparasti attīstīta civilizācija. Vecā zinātne laja aizmirsta jau pirms daudziem gadsim¬tiem, taču reizēm šur tur uzradās pa kādam Senajam ražojumam.
— Un tas izgatavots Vecās zinātnes [laikā?
— Pareizi. Tas ir Meldžas bezmaksas ra¬žotājs. Šaubos, vai Visumā ir vairāk par čet¬riem pieciem tādiem agregātiem. Tos vairs ŗnav iespējams izgatavot.
— Un ko tas ražo?
— Kā lai es to zinu? — Arnolds nevaļīgi attrauca. — Vai tu neiedotu man mel-džiešu-angļu vārdnīcu?
Mēģinādams saglabāt pašsavaldīšanos, Gregors piegāja pie grāmatu plaukta.
— Tu pat nezini, ko tā ražo . . .
— Dod šurp vārdnīcu. Paldies. Vai nav vienalga? Galvenais, ka tas ir bezmaksas ražotājs. Tas ņem enerģiju no gaisa, no kosmosa, saules, no visa kā. To nevajag pieslēgt tīklam, uzpildīt ar degvielu un apkalpot vispār. Tas darbojas mūžīgi.
Viņš atvēra vārdnīcu un sāka meklēt va¬jadzīgos vārdus.
— Brīvā enerģija … Jā, tie zinātnieki
nav bijuši muļķi, — Arnolds teica, pie¬rakstīdams iztulkotos vārdus kabatas grā¬matiņā. — Sis ražotājs grābj enerģiju no gaisa. Tātad vienalga, kas tur vēlāk iznāks. Mēs vienmēr to varēsim atkal pārdot, un, lai arī ko tā ražos, mēs iegūsim tīru peļņu.
Gregors pētoši raudzījās uz savu kustīgo kompanjonu, un viņa garā, bēdīgā seja kļuva vēl bēdīgāka.
— Arnold, — viņš teica, — es gribētu tev kaut ko atgādināt. Pirmkārt, tu esi ķīmi¬ķis, bet es — ekologs. Mēs nekā nezinām par mašīnām, it īpaši par komplicētām, citu civilizāciju ražotām mašīnām.
Arnolds, neklausīdamies viņā, tikai pa¬māja ar galvu un pagrieza kādu no svirām. Ražotājs klusi iedūcās.
— Vēl vairāk, — Gregors turpināja, pa¬kāpies pāris soļus atpakaļ. — Mēs esam planētu attīrītāji. Tu taču to zini. Mums nav nozīmes . . .
Ražotājs sāka dīvaini sprauslāt.
— Nu, skaidrs, — Arnolds iesaucās.
— Tur rakstīts: «Meldžas bezmaksas ražo¬tājs ir vēl viens Glotena laboratoriju sasniegums. Sis ražotājs nav iznīcināms vai sabojājams, tas nevar iegūt nekādus de¬fektus. Nav vajadzīga pieslēgšana pie enerģijas avota. Ieslēgšanai lietot pogu 1, izslēgšanai — Laksa atslēgu. Jūsu Meldžas bezmaksas ražotājam ir mūžīga garantija pret jebkuriem bojājumiem. Ja atrodas kāds defekts, lūdzam nekavējoties nosū¬tīt atpakaļ Glotena laboratorijām.»
— Varbūt neesmu paskaidrojis pietie¬kami saprotami, — Gregors atkal ierunā¬jās. — Mēs taču galu galā esam starp¬planētu . . .
— Nekļūsti apnicīgs, Gregor! Kad iedar¬bināsim šo mantu, varēsim mierīgu sirdi iet prom no darba. Tā, šeit ir poga 1.
Mašīna sāka draudīgi klakšķēt, tad klak-i šķi pārgāja nepārtrauktā dūkoņā. Dažas minūtes nekas nenotika.
— Tai jāiesilst, — Arnolds paskaidroja. Bet pēc brīža no atveres mašīnas apakš¬daļā sāka birt ārā pelēks pulveris.
— Droši vien kaut kāds blakus¬produkts, — Gregors pie sevis nomurmi¬nāja. Taču pulveris turpināja birt, un piec¬padsmit minūtes viņi tā arī nekā cita ne¬sagaidīja.
— Mums veicas! — iesaucās Arnolds.
— Kas tas tāds ir?
— Nav ne jausmas. Vajadzēs izdarīt pā¬ris izmēģinājumu.
Uzvaroši smaidīdams, Arnolds iebēra pulvera paraugu mēģenē un piesteidzās pie sava.galda.
Gregors tikmēr stāvēja ražotāja priekšā un vēroja, kā birst pelēkais pulveris. Beidzot viņš teica:
— Vai nevajadzētu to izslēgt, pirms uz¬zināsim, kas tas īsti ir?
— Protams, ka ne, — Arnolds atsaucās.
— Lai arī kas tas būtu, tam jābūt pietiekami dārgam. — Viņš aizdedzināja Bunzena degli, piepildīja mēģenīti ar destilētu ūdeni un turpināja darbu.
Gregors paraustīja plecus. Viņš jau bija pieradis pie Arnolda muļķīgajām idejām.
Jau kopš AAA nodibināšanas Arnolds bija sācis meklēt ceļus, kas varētu ātri novest pie bagātības. Viņa «īsākie ceļi» parasti prasīja vairāk pūļu nekā vecmodī¬gās metodes, bet Arnolds to ātri aizmirsa.
«Nu, labi,» nodomāja Gregors. «Tā darbs vismaz kaut cik ies uz priekšu.» Viņš apsēdās pie rakstāmgalda un sāka likt kādu sarežģītu pasjansu.