Dažas stundas kantorī valdīja klusums.
Arnolds strādāja, lejot paraugam klāt ķimikālijas, filtrējot nogulsnes un salīdzinot rezultātus pēc grāmatām, kas atradās uz
galda. Gregors tikmēr atnesa sviestmaizes un kafiju. Paēdis viņš sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu, vērodams, kā pelēkais pulveris nepārtrauktā straumē plūst no mašīnas. Ražotājs sāka dūkt vēl skaļāk, un pulvera straume kļuva ātrāka.
Stundu pēc lenča Arnolds piecēlās kājās.
— Viss skaidrs, — viņš paziņoja.
— Nu, kas tad tas ir? — Gregors jau¬tāja, klusībā cerēdams, ka Arnoldam bei¬dzot ir izdevies dabūt kaut ko patiešām vērtīgu.
— Sī viela ir tangrīss. — Viņš nogaidoši skatījās Gregorā.
— Tangrīss, tu saki?
— Neapšaubāmi.
— Vai tādā gadījumā tu nebūtu tik laipns un nepastāstītu, kas tas tangrīss tāds ir? — Gregors nervozi iesaucās.
— Es domāju, ka tu to jau zini. Tangrīss ir meldžiešu galvenais pārtikas produkts. Pieaudzis meldžietis gadā patērē vairākas tonnas.
— Pārtika? — Gregors ar tādu kā bijā¬šanu skatījās uz pelēko pulveri. Mašīna, kas bez pārtraukuma divdesmit četras stundas diennaktī ražo pārtiku, var ienest lielu peļņu. īpaši, ja Jā nav jāapkalpo un ja tās darbošanās neko nemaksā.
Tikmēr Arnolds jau bija atšķīris tele¬fona grāmatu.
— Nu, lūk. — Viņš uzgrieza numuru. — Hallo! Starpzvaigžņu pārtikas korporā¬cija? Es vēlos runāt ar prezidentu. Ko? Viņa nav? Tad pasauciet viceprezidentu. Tas ir svarīgi. . .Klausieties. Es varu jums piedāvāt gandrīz neierobežotu daudzumu tangrīsa, Meldžas iedzīvotāju galvenā pār¬tikas produkta. Jā. Es zināju, ka jūs tas interesēs. Jā, protams, es pagaidīšu.
Viņš pagriezās pret Gregoru.
— Viņi domā, ka varēs . . . Jā? … Jā, ser, tieši tā, ser. Jums ir vajadzīgs tangrīss, jā? . . . Lieliski.
Gregors piegāja tuvāk telefonam, mēģi¬nādams sadzirdēt, ko runā vada otrā galā, bet Arnolds pagrūda viņu nost.
— Cena? Nu, cik tad tas parasti maksā? . . . Ak tā? Nu, ko lai dara. Pieci dolāri par tonnu gan nav pārāk daudz, bet es domāju . . . Ko? Pieci centi par tonnu? Jūs gribat mani izmuļķot? Labāk runāsim nopietni.
Gregors aizgāja prom no telefona un gurdeni atgāzās krēslā. Viņš apātiski klau¬sījās Arnoldā, kas runāja tālāk:
— Jā, jā. Es nezināju. Saprotu. Pateicos. Viņš nolika klausuli.
— Šķiet, ka uz Zemes pieprasījums pēc tangrīsa nav liels. Seit dzīvo tikai apmēram piecdesmit meldžiešu, un transportēšana uz ziemeļu nomalēm izmaksātu pārāk dārgi.
Gregors sarauca pieri un paskatījās uz ražotāju, kas acīmredzot bija sasniedzis maksimālo darbības ātrumu — tangrīss nāca no tā ārā kā ūdens no augstspiediena šļūtenes. Istabā visu klāja pelēkais pul¬veris. Mašīnas priekšā tā kārta bija sa¬sniegusi jau puspēdas biezumu.
— Nebēdājies, — teica Arnolds. — To noteikti var izlietot kaut kā citādi. — Viņš piegāja pie sava galda un atšķīra dažas grāmatas, kuras bija vēl lielākas par iepriekšējām.
— Vai nevajadzētu to pārmaiņas pēc iz¬slēgt? — Gregors iejautājās.
— Protams, ka nevajag, — Arnolds neie¬cietīgi attrauca. — Tā ir bezmaksas mašīna, kā tu to nesaproti? Tā taisa mums naudu.
Viņš atkal iegrima savās grāmatās. Gre¬gors sāka staigāt apkārt pa istabu, taču bija kļuvis grūti tikt uz priekšu. Kājas ' grima līdz potītēm tangrīsā. Viņš iesvempās krēslā, domādams par to, ka labāk būtu uzsācis daiļdārznieka karjeru.
Vakarā pelēkie putekļi jau bija pārklā¬juši istabas grīdu vairāku pēdu biezumā. Zīmuļi, pildspalvas, ādas mape un neliela dokumentu kārbiņa jau bija nozuduši biezajā tangrīsa kārtā, un Gregors sāka uztraukties, vai grīda neielūzīs zem pul¬vera svara. Viņam nācās ar papīrgroza palīdzību izrakt celiņu līdz durvīm.
Beidzot Arnolds noguris, bet apmieri¬nāts aizvēra savas grāmatas.
— Ir vēl viena izmantošanas iespēja.
— Kāda?
— Tangrisu izmanto arī kā būvmate¬riālu. Pēc dažu nedēļu saskarsmes ar gaisu tas kļūst ciets kā granīts. Tu taču to jau zini.
— Nezināju gan.
— Sazvani celtniecības kompāniju. Tūlīt pat sāksim ar viņiem sarunas.
Gregors piezvanīja Toledo-Marsa Celt¬niecības kompānijai un pastāstīja kādam misteram O'Tūlam, ka var gandrīz neie¬robežotos daudzumos piegādāt tangrisu.
— Tangrisu, jūs sakāt? Mūsdienās tas nav populārs būvmateriāls. Redziet, uz tā neturas krāsa. Zināt ko? Tangrisu ēd kaut kāda traka rase. Kāpēc gan lai jūs . . .
— ,Mēs labprātāk gribam pārdot to kā būvmateriālu.
— Labi, lai notiek. Domāju, ka varam to no jums iepirkt. Vienmēr jau būvējam arī kādu lētu un vienkāršu konstruk¬ciju. Dodu piecpadsmit par tonnu.
— Dolārus?
— Centus.
— Es jums paziņošu, ko esmu izlēmis, — teica Gregors un nolika klausuli.
Viņa partneris, dzirdēdams piedāvā¬jumu, tikai dziļdomīgi pamāja ar galvu.
— Labi. Pieņemsim, ka šī mūsu mašīna saražo desmit tonnas dienā, katru dienu, gadu no gada. Padomāsim … — Viņš ātri aprēķināja kaut ko uz sava lineāla.
— Iznāk gandrīz piecsimt piecdesmit do¬lāru gadā. Tas nepadarīs mūs bagātus, bet palīdzēs nomaksāt īri.
— Bet mēs nevaram atstāt to šeit, — Gregors teica, ar satraukumu skatīdamies uz tangrīsa kaudzi, kas kļuva aizvien lie¬lāka un lielāka.
— Protams, ka nevaram. Mēs atradīsim laukos brīvu zemes gabalu un sāksim darboties tur. Viņi varēs gādāt to draņķi prom, kad vien gribēs.
Gregors piezvanīja O'Tūlam un pazi¬ņoja, ka ir ar mieru noslēgt darījumu.
— Lai notiek* — O'Tūls teica. — Jūs jau zināt, kur atrodas mūsu rūpnīca. Vediet to mantu šurp, kad vien ienāk prātā.
— Vai tad tā jānogādā mums? Bet es domāju, ka jūs . ..
— Par piecpadsmit centiem tonnā? Nu nē. Mēs jums palīdzam, vispār ņem¬dami pretī jūsu draņķi. Jums atliek tikai atvest to šurp.