Šis akts aizsargā arī Anglijas pavalstnieku tiesības:
a) brīvs cilvēks tiek sodīts samērīgi savamnpārkāpumam,
b) neviens ierēdnis nedrīkst no kāda kaut ko prasīt bez maksas,
c) pamata īpašums sodot paliek neaizskarams,
d) noteikta nevainīguma prezumpcija,
e) brīvie var netraucēti pārvietoties valstī un ārpus tās robežām.
Mantōgs - Vasaļu jeb lēņu vīru sapulce. Tās bija vasaļu sanāksmes kādā teritoriālā novadā. Livonijā pirmie mantāgos pulcējās Rīgas arhibīskapijas vasaļi. Mantāgos sprieda tiesu, pārrunāja svarīgākos saimnieciskos un politiskos jautājumus.
Monarha varas absolūtisms - Neierobežota monarha vara valstī (lat. absolūtus - neatkarīgs, neierobežots). Vienas personas rokās (parasti monarha) atrodas likumdošanas, izpildu un tiesu vara. Varas absolūtisma pirmsākumi atrodami dodžu valstiņās Itālijā 12. un 13. gadsimtā. Monarha varas absolūtisma uzplaukuma posms Eiropā bija 17. un 18. gadsimtos.
Valstī nepastāv varas dalīšana, monarhs par pieņemtajiem lēmumiem un to izpildi ir atbildīgs tikai savā priekšā, tāpēc veidojas monarha bezatbildība par savu darbību jeb vispārpieņemtais uzskats, ka monarhs par saviem lēmumiem nav atbildīgs.
Īpaši spilgti monarha varas absolūtisma ideja atspoguļojas Francijas karaļa Ludviķa XIV teicienā: "Valsts - tas esmu es."
Pagasts - Ciema kopiena un tās centrs Senajā Krievzemē. Ar 10. gs. vidu administratīvi teritoriālā vienība, kas kalpoja par nodokļu aplikšanas un ievākšanas vienību.
Latvijā jau pirms 13. gs. jēdzienu pagasts saprata kā nodokli, vai arī kā teritoriālo vienību, no kuras bija jādod noteikts nodokļu apjoms.
Jēdziens pagasts Latvijas teritorijā ienāca no Senās Krievzemes.
Pagānisms - Tradicionāls nekristīgo reliģiju kopapzīmējums. Galvenokārt katoļu teologi ar terminu "pagānisms" apzīmēja reliģiskus ticējumus, kas bija veidojusies un pastāvējusi pirms kristietības. Šim terminam nav zinātniska satura. Reliģijas agrīnās formas, ko dēvē par pagānismu bija visu vēlāko reliģiju pamatā.
Vārds "pagāns" ieviesās ap 4. gs. Ar vārdu "pagāns" apzīmēja personas, kuras nebija kristījušās.
Patriarhālā verdzība - Verdzības forma raksturīga Eiropas valstīm viduslaikos. Vergs (parasti - karagūsteknis) dzīvo patriarhālā ģimenē kopā ar saimniekiem. Vergam var būt ģimene, neliels īpašums, taču viņš nedrīkst aiziet no saimniekiem un vergam bija jāstrādā savu īpašnieku saimniecībā. Vergs varēja iegūt brīvību, piemēram, ja to viņam dāvā saimnieks, ja vergs aizstāv zemi pret iebrucējiem, ja vergs izpērkas.
Pilsētu tiesību ģimenes - Pilsētu tiesību ģimenes rodas jaundibināmajām pilsētām, pārņemot veco pilsētu tiesības jeb statūtus.
Pilsētas, kuru tiesības tika pārņemtas, sauca par pilsētām - mātēm jeb pilsētu tiesību metropolēm, bet pārņēmējas pilsētas par pilsētām - meitām jeb tiesību kolonijām.
Hanzas savienības pilsētām lielākoties bija Lībekas tiesības. Iekšzemes pilsētām - tirdzniecības centriem iecienītas bija Magdeburgas tiesības.
Ja pilsēta bija atkarīga, tad pilsētas kungs noteica, kādas tiesības pilsētai pārņemt.
Rīga ir Gotlandes un Hamburgas meita. Tallina ir Rīgas un Lībekas meita.
Postglosatori jeb konsiliātori - Juridiska skola Dienviditālijā no 13. gs. līdz 15. gs, kuras pārstāvji, ņemdami par pamatu glosatoru darbus, pielāgoja romiešu tiesības sava laika tiesiskajām attiecībām. Tā kā viņi darbojās pēc glosatoriem un uz glosatoru darba pamata (plaši tika izmantots, piemēram, Akursija darbs "Glossa Ordinario"), tad tika nodēvēti par postglosatoriem jeb vēlīnajiem glosatoriem, uzsverot pēctecību romiešu tiesību pētīšanā. Taču mūsdienu zinātnieki (H. Hatenhauers, E. Anners, u.c.) izmanto jau jaunu terminu, kurš precīzāk raksturo postglostatoru darbību - konsiliātori (consilium - padome, konsiliōtors - padomnieks, konsultants). Konsiliātori tika pieaicināti kā padomnieki juridiskos jautājumos vai kā arbitri strīdos. Viņi pārstrādāja romiešu civiltiesības, lai varētu tās izmantot sava laika privāttiesiskajās attiecībās. Kā ievērojamākie šī novirziena pārstāvji būtu minami Sinus de Pistoja (Ciņus de Pistoio 1270. - 1339. g.), Bartolo de Sassoferato (1313. - 1357. g.), kurš uzrakstīja komentāru Justiniāna kodifikācijai "Opera omnia" un Baldus de Ubaldis (1327. - 1400.g.), kurš jau 17 gadu vecumā ieguva tiesību zinātņu doktora grādu.
Privilēģijas jeb žēlastība - Zemes kunga izdots normatīvs akts, kas kādai personai vai personu grupai (parasti lēņu vīriem) piešķīra priviliģētu stāvokli attiecībā pret vispārējām zemes tiesībām vai pieņemto kārtību.
Livonijā pirmā privilēģija, šā vārda nozīmē, saistās ar Ziemeļigaunijas vasaļiem. 1397. 13. VII Vācu ordeņa virsmestrs Konrāds fon Jungingens kopā ar Voldemāra -Ērika tiesībām Harijas un Virijas bruņiniecībai piešķīra t.s. Jungingena žēlastību, privilēģiju atstāt savus lēņus mantojumā arī sieviešu kārtas pēcnācējiem un pat radiniekiem sānu līnijās, kas bija pretēja kārtība ordeņa zemēs pastāvošajām t.s. vīra lēņa tiesībām. 1457. 6 II Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers līdzīgu privilēģiju pēc satura, t.s. Silvestra žēlastība, piešķīra Rīgas arhibīskapijas vasaļiem.
Rāte - Viduslaiku Eiropas pilsētu pašpārvaldes institūcija -pilsētas padome jeb dome, jeb rāte.
Rāte spriež par pilsētai būtiskiem jautājumiem - par svara un mēru sistēmu, par tirdzniecības kārtību pilsētā u.tml. jautājumiem. Rāte pilsētas robežās, ja pilsēta atbrīvojusies no feodālā senjora virsvaras, veica leģislatīvo funkciju un pārstāvēja augstāko (jeb apelācijas) tiesu varu. Rātes locekļi - rātskungi tika vēlēti uz noteiktu laiku vai visu mūžu, atkarībā no regulējuma pilsētas tiesībās.
Rīgā rāte darbojas no 1226. līdz 1889. gadam ar pārtraukumiem 1585. - 1589. un 1787. - 1797. gados.
Romiešu tiesību recepcija - Romiešu tiesību pārņemšana un pielietošana praksē kontinentālās Eiropas valstīs, (veidojas romāņu - ģermāņu tiesību sistēma).
Romiešu tiesību recepcija (kontinentālajā) Eiropā norisinājās trīs posmos:
I - līdz 13. gs. Eiropas dienvidos saglabājās romiešu tiesiskās kultūras elementi. Tiek izmantoti vienkāršoti Cbarbarizēti") romiešu tiesību avoti (piem., 5. gs. rietumgotu karaļa Alarika pieņemtais "Alarika breviārijs").
II - 13. - 17. gs. Universitāšu posms. Ziemeļitālijas universitātēs pēta un pasniedz romiešu tiesības, pamatojoties uz Justiniāna kodifikāciju. Izveidojas romiešu tiesību skolas.
14. - 15. gs. romiešu tiesības kontinentālajā Rietumeiropā atzīst par spēkā esošām, tās vai nu pielāgo (postglosatori) vai pārņem pilnībā (kā Vācijā).
III - pēc 17., 18. gs. revolūcijām Eiropas valstu tiesībās tiek pārņemti romiešu tiesību institūti (piem., Napoleona civilkodeksā 19. gs. sākumā.).
Arī Livonijā jau 13. gs. viens no tiesību avotiem bija romiešu tiesības. Tā bīskapa Alberta 1211. gada privilēģijā Gotlandes tirgotājiem Rīgas statūtos bija citēta vieta no Corpus iuris civilis, Plašāka romiešu tiesību recepcija Livonijā sākās pēc Vācijas valsts augstākās tiesas nodibināšanas 1495. gadā, kura tiesāja pēc romiešu tiesībām un(vai) impērijas tiesībām. Šajā laikā strauja romiešu tiesību recepcija vērojama arī Rīgas pilsētas tiesībās.