Izolde nevilcinājās. Viņa bija audzināta pildīt savu pienākumu lielajā mājsaimniecībā un izjuta pienākumu pret ļaudīm, kas dzīvoja uz Lukretili zemes. Viņa zināja, ka tēvs pili un zemes ir atstājis viņai. Šie cilvēki bija Izoldes pārziņā. Viņi gribēs redzēt meiteni galda galā, vēlēsies noskatīties, kā viņa ienāk lielajā zālē. Kaut arī Izoldes acis bija apsarkušas, viņai apraudot tik ļoti mīlēto tēvu, ļaudis gaidīs, lai meitene sēžas pie galda kopā ar viņiem. Tēvs pats to būtu gaidījis. Un Izolde nepievils ne ļaudis, ne viņu.
Kad meitene iegāja lielajā zālē, telpā iestājās pēkšņs klusums. Pie steķu galdiem sēdēja kalpi, klusām sarunādamies un gaidīdami, kad tiks pasniegtas vakariņas. Vairāk nekā divi simti bruņotu vīru, kalpu un grūmu piepildīja zāli, kur no galvenā kamīna augšup uz augsto griestu aptumšotajām sijām vijās dūmi.
Tiklīdz vīri ieraudzīja ienākam Izoldi, kurai sekoja trīs saimes sievietes, viņi piecēlās kājās, noņēma cepuri un zemu paklanījās, godinādami nelaiķa Lukretili lorda meitu un pils mantinieci.
Izolde bija uzvilkusi sēru tērpu piesātināti zilā tonī: no augstas konusveida galvassegas krita indigo krāsas mežģīnes, kuras apslēpa viņas gaišos matus; ap paaugstināto tērpa vidukli vijās cieša, nesamaksājami dārga josta no Arābijas zelta. Pie sāniem zelta ķēdē karājās pils atslēgas. Meitenei aiz muguras nāca viņas pavadones. Pa priekšu gāja Išraka, Izoldes bērnu dienu draudzene, tērpusies mauru sieviešu ģērbā garā tunikā, kas krita pāri platām biksēm. Galvu sedza garš plīvurs, kas vieglītēm krita pāri sejai tā, ka bija redzamas tikai Išrakas tumšās acis, kad viņa pārlūkoja zāli.
Abas pārējās sievietes viņai sekoja un, kamēr saime čukstus izteica Izoldei savus līdzjūtības apliecinājumus, ieņēma savas vietas pie dāmu galda blakus paaugstinājumam zāles galā. Izolde uzkāpa pa lēzenajām kāpnēm līdz lielajam galdam un novērsās, ieraudzījusi brāli
sēžam koka krēslā, tik lielā kā tronis, tā bija bijusi tēva vieta. Izolde zināja: viņai būtu vajadzējis paredzēt, ka brālis tur sēdēs, tāpat kā Džordžo zināja, ka māsa mantos šo pili un ieņems vietu lielajā krēslā, tiklīdz būs nolasīts tēva testaments. Taču Izolde jutās apstulbusi no skumjām, turklāt viņa nebija domājusi, ka no šī brīža vienmēr redzēs brāli sēžam tur, kur bija jābūt tēvam. Sēras meitenei bija kaut kas gluži nepierasts, un viņa vēl nebija pilnībā atskārtusi, ka nekad vairs tēvu neredzēs.
Džordžo mierinoši uzsmaidīja māsai un pamāja, lai Izolde ieņem vietu pie viņa labās rokas, kur meitene parasti sēdēja līdzās tēvam.
- Tu noteikti atceries princi Roberto. Džordžo norādīja uz tuklu vīru, kuram bija apaļa, sviedriem klāta seja un kurš sēdēja pa kreisi no Izoldes brāļa. Vīrietis piecēlās un apgāja apkārt galdam, lai paklanītos meitenei. Izolde pasniedza princim roku un jautājoši uzlūkoja brāli. Viņš ir ieradies izteikt mums līdzjūtību sakarā ar mūsu lielo zaudējumu.
Princis noskūpstīja Izoldes roku, un viņa centās savaldīties, lai neparautos projām no lūpu mitrā pieskāriena. Princis raudzījās uz meiteni tā, it kā gribētu viņai kaut ko pačukstēt, it kā viņiem abiem būtu kāds kopīgs noslēpums. Izolde atvilka roku un pieliecās pie brāļa auss. Esmu pārsteigta, ka tu uz vakariņām esi ielūdzis viesi, kaut gan tikai vakar nomira mūsu tēvs.
- Tas bija labi no viņa puses, ka viņš uzreiz ieradās, atteica Džordžo, pamādams ēdienu servētajiem, kuri nāca šurp pa zāli, plecu augstumā turēdami paplātes, piekrautas ar medījumiem, gaļas un zivju ēdieniem, milzīgiem maizes klaipiem, vīna krūkām un krūzēm ar elu.
Pils priesteris noskandēja galda lūgšanu, un servētāji .ir troksni nolika paplātes ar ēdienu; vīri izvilka savus dunčus, kas bija aizbāzti aiz siksnas vai iestūķēti zābakos, ņēmās atgriezt savu tiesu gaļas un apkrāva biezās, brūnās maizes šķēles ar zivīm vai sutinātu brieža gaļu.
Izoldei bija smagi vakariņot lielajā zālē tā, it kā nekas nebūtu mainījies, kamēr viņas mirušais tēvs, savu bruņoto vīru apsargāts, gulēja, gaidot, kad viņu nākamajā dienā apglabās. Meitene atskārta, ka asaras joprojām aizmiglo skatu un viņa tikai neskaidri redz kalpus, kuri ienāca zālē, katram galdam nesot vēl ēdienu un noliekot uz galdiem krūzes ar vieglo elu, bet labākos ēdienus un smalkāko sarkanvīnu nogādājot uz saimnieku galda. Tur Džordžo un viņa viesis princis izvēlējās labāko, bet atlikušo sūtīja uz zāli tiem vīriem, kuri viņiem dienā bija labi kalpojuši. Princis un Izoldes brālis mielojās un sauca vēl pēc vīna. Izolde paknābāja ēdienu un palūkojās lejup uz sieviešu galdu; tur viņa sastapa Išrakas mēmo, līdzjūtīgo skatienu.
Kad visi bija pabeiguši ēst un cukurotie augļi un marcipāns piedāvāts saimnieku galdam un aiznests projām, Džordžo pieskārās māsas rokai. Vēl neej uz savām istabām, viņš ieteicās. Gribu ar tevi parunāt.
Izolde ar galvas mājienu atlaida Išraku un dāmas no vakariņu galda un aizsūtīja tās atpakaļ uz dāmu istabām, tad izgāja cauri mazajām durvīm aiz zāles paaugstinājuma un iegāja saimnieku telpā, kur Lukretili ģimene mēdza sēdēt pēc vakariņām. Pretī sienai kurējās kamīns, bet tam apkārt bija novietoti trīs krēsli. Vīrus jau gaidīja vīna krūka, bet Izoldi vieglā ela glāze. Kad viņa ieņēma savu vietu, telpā kopā ienāca abi vīrieši.
- Vēlos aprunāties ar tevi par tēva novēlējumu, ierunājās Džordžo, kad visi bija apsēdušies.
Izolde pameta skatienu uz princi Roberto.
- Roberto ar to ir tiešs sakars, Džordžo paskaidroja. Kad tēvs jau bija tuvu nāvei, viņš sacīja: viņa lielākā cerība esot zināt, ka tu būsi drošībā un laimīga. Viņš tevi ļoti mīlēja.
Izolde piespieda pirkstus pie saltajām lūpām un samirkšķināja acis, lai novaldītu asaras.
- Es zinu, brālis maigi turpināja. Zinu, ka tu skumsti. Tomēr tev jāsaprot, ka tēvam attiecībā uz tevi bija savi nodomi un viņš man svēti uzticēja tos piepildīt.
- Kādēļ tad viņš pats man to nepateica? Izolde noprasīja. Kādēļ viņš nerunāja ar mani? Mēs taču vienmēr par visu aprunājāmies. Es zinu, ko tēvs bija man iecerējis. Viņš teica: ja izvēlos palikt neprecēta, es dzīvoju šeit un mantoju šo pili, bet tev paliktu viņa pils un zemes Francijā. Mēs tam piekritām. Mēs visi trīs par to vienojāmies.
- Mēs vienojāmies tad, kad tēvs bija vesels, Džordžo pacietīgi stāstīja. Tomēr tad, kad viņš savārga un viņu pārņēma bailes, tēvs mainīja domas. Un viņš nevarēja paciest domu, ka tu varētu viņu redzēt tik ļoti slimu un ciešam tādas sāpes. Tēvs par tevi iedomājās tad, kad viņa priekšā jau atvērās nāves vārti, un pārdomāja savu sākotnējo ieceri. Viņš gribēja būt pārliecināts, ka tu būsi drošībā. Un tad tēvs izlēma, kas tev būs labāk: viņš ieteica, lai tu šeit apprecies ar princi Roberto, un piekrita, ka mēs no dārgumu glabātavas paņemam tūkstoš kronu tavai pūra tiesai.
Tā bija niecīga maksa sievietei, kas bija audzināta uzskatīt sevī par šīs pils, auglīgo ganību, biezo mežu un augsto kalnu mantinieci. Izoldei palika mute vaļā.
Kāpēc tik maz?
- Tādēļ, ka princis ir parādījis mums godu, ļaujot noprast, ka viņš būs mierā ar tevi tieši tādu, kāda esi, ar ne vairāk kā tūkstoš kronām kabatā.
- Un jūs to visu paturēsiet, princis apgalvoja, paspiežot Izoldes roku, kas gulēja uz krēsla paroces. Visa ši nauda paliks jums, un jūs varēsiet to iztērēt, kam vien vēlaties. Skaistām lietām skaistai princesei.