— Ak to tu domāji, Lūkas! — viņa sacīja pārlieku laipnā balsī. — Atvaino, ja esmu mazliet samulsusi, bet nebiju rēķinājusies, ka tava vecuma skolnieks varētu nodarboties ar tik zinātniskiem jautājumiem, kas pārsniedz pat mūsu abiturientu prāta spējas. Nāc līdzi, manu zēn, es parādīšu visu, ko vien tev vajag!
Laura paliecās uz priekšu un iebāza roku dziļāk caurumā, kas bija pavēries sienā. Pirksti iztaustīja dobumu — un piepeši kaut ko uzgāja. Kādu nelielu priekšmetu. Tas bija ciets un raupjš — kā akmens. Meitene to satvēra ar pirkstu galiņiem un uzmanīgi izvilka roku no atvēruma.
Tas patiešām bija akmens. Maza šķembiņa, augstākais, trīs centimetru diametrā, kas acīmredzot bija izlauzta no lielāka akmens. Viena puse bija gludena, taču pārējās skaldnes nelīdzenas. Gludajā pusē kaut kas bija iegravēts, ko Laura pirmajā mirklī nespēja atšifrēt. Turklāt viņai tagad nebija vaļas ar to nodarboties. Vajadzēja atrast miglu. Viņa vēlreiz iebāza roku spraugā un pamakšķerēja ar pirkstiem.
Amālija Brēzelzama laipni uzsmaidīja Lūkasam un norādīja uz plato plauktu, kas atradās viņiem priekšā. — Šeit, manu zēn, šeit tu atradīsi visu, ko vien kāro tava jaunā pētnieka sirds!
— Lieliski! — Lūkass staroja. — Un liels paldies jums!
— Nav par ko! Bet pasteidzies, lūdzu, mēs tūlīt slēgsim. Šī iemesla dēļ es tev šobrīd arī vairāk nevarēšu palīdzēt, man vēl jāsastāda atskaite par dienu. Bet, ja tu atnāktu rītdien, manu zēn, tad es varēšu tev nākt talkā!
Viņa paliecās pretī Lūkasam un veltīja viņam starojošu smaidu. Zēnam šķebināja no viņas salkanajām smaržām. Bibliotekāre atvadoties vēlreiz paplikšķināja viņam pa vaigu un aizlīgojās prom.
Lūkass noskurinājās. Tad no bikšu kabatas izvilka kabatlakatu un noslaucīja vaigu.
Sienas pulksteņa lielais rādītājs ar skaļu klikšķi pakāpās uz priekšu. Pulkstenis tagad rādīja bez vienas minūtes pieci.
Laura nepievērsa uzmanību pulkstenim. Viņas galva bija piekļāvusies cieši pie sienas, kamēr pati, meklējot miglu, piepūlē taustījās pa iedobi. Viņa jau domāja, ka ir pārbaudījusi katru milimetru un nupat grasījās mest mieru, kad pirkstu galiņi tomēr sataustīja vēl vienu priekšmetu. Tas bija gluds un vēss. Tikai ar ārkārtīgām pūlēm meitenei izdevās to satvert un izvilkt no slēptuves.
Viņai par vilšanos tā izrādījās tikai neuzkrītoša pudelīte no zaļa stikla. Tā nebija diez cik lielāka par mobilo telefonu, un to klāja putekļi un netīrumi. Tievais kakliņš bija aizbāzts ar korķīti.
No miglas nebija ne ziņas, ne miņas!
Viņa vīlusies nolika pudelīti līdzās akmens šķembai, lai vēlreiz iztaustītu caurumu. Tai brīdī aiz muguras atskanēja bibliotekāres soļi. Tie jau bija pavisam tuvu.
Laura steigšus iebāza abus atradumus bikšu kabatā. Viņa piespieda grīdlīsti pie sienas un gribēja piecelties. Taču Amēlija Brēzelzama jau bija pienākusi pavisam klāt.
18. nodaļa ČUKSTOŠĀ MIGLA
Kamīna liesmas uz Sirīnas nāves bālās sejas izzīmēja šaudīgām mēlēm līdzīgas ēnas. Veidolu mainītāja ar dze-lošu skatienu vērās Gaišredzīgajā kristālā, kas stāvēja uz galda viņai priekšā.
Caurspīdīgā lode, kas bija tik liela kā bērna galva, atmirdzēja uguns spīdumā. Tai iekšā mutuļoja necaurredzams melnās miglas mākonis. Migla savērpās spirālē, arvien straujāk un straujāk, un piepeši iegaismojās. Kad tā bija izklīdusi, skatienam pavērās sīciņa ainava. Sirīnas galva pašāvās uz priekšu, acis iemirdzējās kā drudzī, un šaurās lūpas savilkās ironiskā smīnā, norādot uz burvju akmeni.
— Gatavais āksts! Varbūt viņš iedomājas, ka spēs apvest ap stūri mūsu modrību?
Borborons, kas stāvēja aiz viņas krēsla, paliecās pār Sirīnas plecu un arī ieskatījās kristālā. Kaut gan viņš jau neskaitāmas reizes bija pārliecinājies par Sirīnas spēkiem, viņš ikreiz no jauna brīnījās, cik precīzi un uzskatāmi Gaišredzīgais kristāls spēja atainot pat jūdzēm tālu notikumu.
Ainava, kas pavīdēja kristāla centrā, Melnajam hercogam bija labi pazīstama — tā bija Zelta zemes pierobeža. Zēns, no kura drānām varēja spriest, ka tas ir Blāzmoraldas ieročnesējs, auļoja uz dienvidiem, turēdams kursu tieši uz Sēra purvu.
Borborona elles sarkanās acis iekvēlojās, uzlūkojot veidolu mainītāju, un viņa piesmakušajā balsī bija dzirdami draudi. — Vai tu nudien domā, ka viņš pret mums kaut ko perina?
— Protams! — Sirīna pacēla zodu un savilka seju nicinošā grimasē. — Kālab gan viņam vajadzētu rosīties pa šo apvidu, no kura viņš un viņam līdzīgie parasti vairās kā no melnā mēra?
Borborona seja satumsa, un viņš domīgi berzēja zodu. — Baidos, ka tev būs taisnība, Sirīna, — viņš pēdīgi bilda. — Izsūtīšu savus jātniekus, lai viņi tam nodrošinātu cienīgu uzņemšanu!
Sirīna pielēca no krēsla, it kā viņai būtu iedzēlis tarantuls.
— Nē! — viņa iešņācās, un balss tagad skanēja kā mežonīgai kaķei. — Atstājiet viņu man! Es pati personiski parūpēšos par zēnu. Un apsolu: kad būšu izrēķinājusies ar viņu, šis āksts vēlēsies, kaut nekad nebūtu piedzimis. Protams, ja vien izdzīvos pēc satikšanās!
Veidolu mainītāja uzmeta Borboronam ļaunu skatienu. Tad viņa izplūda spalgos smieklos, kas telpā atbalsojās tik šausminoši, ^ ka Melno hercogu pēkšņi sagrāba bailes. I
Laura aizturēja elpu. Bibliotekāre pārsteigta skatījās uz ceļos nometušos meiteni. Viņas maitu lijas skatiens atkal pielipa Lauras sejai.
— Un ko gan, sasodīts, tu tur lejā dari?
— Eēē, — Laura novilka. — Vai jūs... jūs ar mani runājat?
— Jā! — Amālija Brēzelzama stingri atbildēja. — Vai arī tu vēl kādu vari saskatīt? Ko tu tur dari, Laura? Tas taču nav normāli!
— Eē, — Laura novilka otrreiz. — Es... ēēē... — Viņa drudžaini meklēja izskaidrojumu, kamēr bibliotekāre viņu pētīja ar arvien lielāku neuzticēšanos.
Beidzot Laurai ienāca prātā piemērots aizbildinājums. — Es... Nu... Man bija attaisījusies kurpju aukla, un tad... tad es to aizsēju!
Meitene vērās Brēzelzamas jaunkundzē ar pārspīlēti laipnu smaidu.
Bibliotekāri šis vienkāršais izskaidrojums bija pilnīgi izsitis no sliedēm. Viņa pārsteigta paskatījās Laurai sejā, tad pievērsās viņas kurpēm un visbeidzot atkal meitenes sejai. — Nu tā! — viņa neskanīgi noteica, pagriezās un devās atpakaļ savā vietā.
Lielais pulksteņa rādītājs noklakšķēdams apstājās uz divpadsmitiem.
— Viss! — Amālija Brēzelzama sacīja. — Slēdzam ciet.
Kaja vīlusies saviebās. Viņa, galvu grozīdama, skatījās uz abiem atradumiem, ko Laura bija nolikusi uz sava rakstāmgalda.
— Un vairāk neko tu neatradi?
Laura gandrīz rezignēti paraustīja plecus. — Diemžēl nekā vairāk slēptuvē nebija.
— Ko tu īsti biji cerējusi atrast? — Lūkass vaicāja un pētoši viņā paskatījās. Viņam atkal pierē bija iegriezusies dziļā rieva.
— Hmm, — Laura novilka un pārsteigta paskatījās brālī.
— Kāpēc tu tā jautā?
— Vienkārši — ru man nevarēsi iestāstīt, ka visus šos manevrus, lai novirzītu Brēzelzamas uzmanību, sarīkoji par baltu velti. Tev vajadzēja būt konkrētam iemeslam — un to es tagad gribētu uzzināt, Laura.
Laura vilcinājās. Viņa piepūta vaigus un tad skali izpūta gaisu.
— Ak! Tas bija... tas viss bija... tikai tēta dēļ!