Persijs izvilka no kabatas šķiltaviņas, aizdedzināja resno vaska sveci, kas svečturī stāvēja uz pults, un iespīdināja gaismu spraugā — te viņiem pavērās metāla vītņu kāpnes, kas veda lejup.
Turēdams rokā sveci, Persijs devās pa priekšu. Pretim plūstošais gaiss bija negaidīti svaigs. Nebija manāma ne mazākā putekļu vai trūdu smaka. Drīzāk gan deguns sajuta patīkamu pavasara vēsmu. Šaudīgā gaisma meta rēgainas ēnas uz kāpņu šahtas vecajiem akmens mūriem; dobji skanēja abu ciemiņu soļi, uzmanīgi nokāpjot pagrabstāvā. Nepagāja ilgs laiks, un viņi bija lejā. Ceļu viņiem aizšķērsoja varenas durvis, ko pilnībā sedza dzelzs apkalumi.
Atri izlēmis, Persijs nospieda rokturi. Tai pašā mirklī durvis atvērās bez mazākā troksnīša. Lauras un Persija priekšā pavērās milzīga, pārsteidzoši augsta telpa. Neskaitāmie grāmatplaukti liecināja, ka tā ir bibliotēkas turpinājums. Zāles izmēri gandrīz atbilda pirmā stāva bibliotēkai, vienīgi griesti bija daudz augstāki. Telpa staroja maigā, sidrabainā gaismā, kaut arī gaismas avots nekur nebija redzams.
Kā tad tas ir iespējams?
Laura izbrīnīta iegāja pa durvīm un pavērās visapkārt. Persijs nopūta sveci un sekoja viņai. Pievērsusi skatienu griestiem, kas pletās pāri zālei kā milzu baldahīns, meitene pārsteigta ievēroja, ka velvi rotā zvaigžņotā debess. Tik precīzu nakts debesu atveidojumu Laura vēl nekad nebija redzējusi. Turklāt bez mitas iemirgo-jās arvien jaunas zvaigznes un radās iespaids, ka debesjums ir īsts. Tas taču nevar būt, Laura nodomāja.
Es noteikti kļūdos!
Te viņas uzmanību piesaistīja jauna detaļa: pie mirguļojošajām debesīm bija uzausuši vienlaikus divi mēneši. Austrumos stāvēja tas pats bālais Zemes pavadonis, ko Laura bija ieraudzījusi virs kalnu robotā apvāršņa, jau ierodoties klosterī. Taču netālu no tā pie velves debesīm nepārprotami spīdēja starojoši zilga planēta — Zeme!
— Fantastīski! — Persijs, kuram no izbrīna bija aizrāvusies elpa, komentēja brīnumaino ainu. — Nudiēn, pilnigī fantastīski!
— Tev taisnība. Un vēl fantastiskāk: gandrīz izskatās, ka šīs zvaigznes apgaismo telpu! Bet tā taču ir tikai ilūzija — vai ne?
Skolotājs pavērsa skatienu pret griestiem un paskatījās skolniecē gandrīz vai ar dusmām. — Ak, Laura! — Viņš vīlies nopūtās un noguris nogrozīja galvu. — Es domajū, ka pēc pagājušā gada notikumiēm esī izdarrijusī parreizos secinajumūs. Taču liekās, ka diemžell bušu vis maldījiēs. Kad tu beidzot saprratisi, ka mūsu pasaulē irr liētas, kas atrrodas viņpus cilvēka prrata spējam un tālab nav izprrotamās tikai arr ta palidzibu, hein?
Laurai pietvīka vaigi. — Atvaino, Persij, — viņa tik tikko dzirdami nomurmināja. — Bet man tas viss ir tik jauns — un turklāt tik grūti aptverams.
Viņa brīnīdamās pastaigājās starp plauktu rindām, nenovērsdama acis no griestiem, lai nepalaistu garām ne mazāko sīkumu. Tad viņa pamanīja neredzētu zvaigznāju. To veidoja septiņas zvaigznes, un viena no tām staroja spožāk par pārējām!
— Paskat tik! — Viņa ar labo roku norādīja uz zvaigznāju.
— Brīnumskaisti, vai ne? Vai nezini, kā ro zvaigznāju sauc?
— Man žēl, Laura, bet šo zvaigznajū es veli nekad neesmu rredzejīs. Kaut gan — liekas, ka turr irr kada līdzība ar Sietiņu, ko dēvē arrī parr Plejādēm.
— Plejādes? — Laura brīnījās. — Pirmoreiz dzirdu. — Viņa pagāja uz šī zvaigznāja pusi, kad paklupa pret kādu lielu priekšmetu, kas gulēja pie kāda grāmatplaukta. Zaudējot līdzsvaru, viņai nācās pieturēties pie plaukta, lai neizstieptos visā garumā. Meitene pārsteigta paskatījās zemē — un šausmās iekliedzās. Uz akmens plāksnēm viņas priekšā gulēja nedzīvs cilvēka ķermenis: pāters Dominiks. Viņa aklās acis bija plaši ieplestas, mute sastingusi mēmā kliedzienā. Krūtīs rēgojās duncis. No brūces lāsoja asinis un tecēja tumši sarkanā lāmā, kas bija izveidojusies zem viņa ķermeņa augšdaļas.
Alienora tikai ar pūlēm turējās seglos, stepju ponijam smagiem soļiem klunkurojot lejup pa nogāzi. Maigais meitenes augums zvalstījās šurpu turpu. Viņa bija pārgurusi un bada nomocīta. No Blāzmoraldas līdzi paņemtie pārtikas krājumi jau sen bija izlietoti. Galu galā viņa bija ceļā jau ilgāk par nedēļu. Taču vēlmju iemā-nītājus viņa vēl joprojām nebija atradusi. Ne Karūnas plakankalnē, kur viņa bija sākusi meklējumus, ne pie Atmiņu ezera krastiem. Mazā zvejnieku ciematiņā pie milzīgā ūdens klaja viņa gan bija uzzinājusi, ka meklētie atrodas upes ļaužu zemē, kurp meitene uzreiz arī nolēma doties.
Kopš tā laika viņa pārtika no lauka un meža veltēm. Niecīgais ēdiena daudzums sākumā nebija traucējis. Ilgas pēc brāļa dzina viņu uz priekšu, neatstājot vietu sevis žēlošanai. Taču tostarp par sevi atgādināja vajadzība pēc kārtīgas maltītes. Jau iedomājoties vien, vēders iesāka burkšķēt.
Te pēkšņi ponijs apstājās, nosprauslojās un sāka purināt galvu.
— Kas noticis, bērīt? Kas tev ir?
Ponijs tramīgi iezviedzās. Alienora pavērās visapkārt. Plašajā zemienē, kas stiepās līdz pat apvārsnim, abu Avanterras mēnešu naksnīgajā gaismā atmirdzēja neskaitāmu upīšu izvītās cilpas — viņa gandrīz jau bija sasniegusi upes ļaužu zemi, kaut arī noteikti vēl vajadzēja vairākas stundas, lai nokļūtu līdz pirmajai apmetnei. Varbūt beidzot paveiksies un viņa tur sastaps vēlmju iemānītājus? Alienora bija rūpīgi sagatavojusi savu plānu: viņa pievienosies raibajiem pavedinātājiem un izliksies, ka ir noticējusi viņu neīstajiem solījumiem. Kādēļ lai šie vīri no Deziristānas turētu viņu aizdomās? Galu galā viņiem taču noteikti ir vienalga, kāpēc viņiem kāds seko. Galvenais, ka viņi varēs sagādāt Borboronam vēl kādu paklausīgu palīgu. Viņiem nemūžam neienāks prātā, ka meitene ir labprātīgi ļāvusies viņu varai, lai Tumsas cietoksnī sameklētu brāli.
Bērīša zviedziens izrāva viņu no domām. — Būs jau labi, — viņa lūkoja nomierināt zirdziņu. — Man liekas, es zinu, ko tu vēlies: tev vairs negribas doties tālāk, vai ne? Tu arī esi piekusis un izbadējies, tāpat kā es.
Meitene palūkojās apkārt, lai atrastu vietu nometnei. Pavisam tuvu atradās neliela ieplaka, kas bija apaugusi grīšļa kumšķiem. To ieskāva krūmi, un, ja Alienora nemaldījās, bija dzirdama pat avota urdzēšana — labāku vietu nometnei nevarēja vēlēties!
Bērītis pēdējos soļus spēra drīzāk negribīgi. Nudien likās, ka viņa spēki ir galā. Pie avota Alienora nokāpa zemē un atbrīvoja poniju no segliem un iemauktiem. — Labu apetīti, — viņa smaidīdama noteica un paplikšķināja uzticamā dzīvnieka kaklu. — Zāle izskatās sulīga. Tev noteikti garšos!
Bērītis nosprauslājās un nekustējās ne no vietas. Dīvaini, meitene nodomāja. Vai varbūt viņš ir noguris tik ļoti, ka nespēj pat paēst?
Meitene domīgi atsēja no segliem segu. Pieiedama tuvāk krūmiem, lai to izklātu zemē, viņa ar katru soli juta pretim strāvojam arvien lielāku karstumu. Šķita, ka tas nāk tieši no krūmiem. Alienora pārsteigta nopētīja krūmāju. Vai tie būtu ugunskrūmi? Viņa bieži bija dzirdējusi par šiem neparastajiem augiem, kuru dzimtene bija nelāgu slavu ieguvušie ugunsmeži, taču nekad nebija tos redzējusi pati savām acīm. Tie izskatījās kā gluži parasti krūmi ar zaļām un leknām lapām, kuru forma atgādināja mazas liesmiņas.
Vai, cik labi, Alienora atvieglota nodomāja, tad man vismaz nevajadzēs uguni. Tā arī tāpat nebija iekurināma, jo posa, ko viņa bija paņēmusi līdzi, nebija lietojama. Kad izslāpusī meitene iepriekšējā dienā bija pārliekusies pār strautu, lai padzertos, tā iekrita ūdenī un samirka.