Meitene izklāja segu, notupās un nogludināja to. Tīkamais siltums nāca par labu — un vienlaikus uzdzina miegainību. Alienora jau gribēja izstiepties guļvietā, kad izdzirda šņācienu. Viņa pagriezās apkārt— un sastinga: viņu bija ielenkuši dzelteni indes ložņas! Ar atbaidošām pūķu galvām un skorpionu astēm apveltītie zvēri, kas augumā bija nedaudz lielāki par kaķi, bija pielavījušies pavisam klusu.
Alienora juta, ka, neraugoties uz karstumu, viņai piepeši kļūst salti. Ar vienu indes ložņu viņa vēl noteikti būtu tikusi galā — bet ne jau ar pusduci! Un muļķīgā kārtā duncis — vienīgais ierocis, ko viņa bija paņēmusi līdzi, bija piekārts pie segliem, kas gulēja zālē kādus desmit soļus no viņas.
Ļaunprātīgie dzīvnieki tuvojās. Saslēja astes, no kurām rēgojās dzelonis ar nāvējošu indi. Tomēr bīstamas bija ne tikvien šīs astes, bet ari garās, šķeltās mēles, ko tie spēja izšaut no mutes ar asajiem zobiem. Pie tām bija sīkas atkarpes, kurās atradās sekrēts,
ar ko indes ložņas paralizēja savu upuri, iekams deva nāvējošo dzēlienu.
Alienora ari tāpat nekustējās. Viņa kā pārakmeņota nekustīgi raudzījās zvēros. Vai tās bija beigas? Pirmais indes ložņa jau atvēra muti, lai izšautu mēli... kad ap meitenes augumu apvijās kaut kas lipīgs un stingrs un uzrāva viņu gaisā. Alienora izmisusi paskatījās augšup — un ieskatījās tieši milzīga lidojoša astoņkāja ļaunajā acī. Abi stiprākie, saķeršanai paredzētie taustekļi bija apvīti ap viņas krūtīm un nu vilka meiteni uz muti, kas atradās gļotainās galvas apakšdaļā. Vēl pirms kodiena Alienora jau sajuta pieskaramies papagaiļa knābi, kura malas bija asas kā nazis un ar kuru lidojošais briesmonis saplosīja savus upurus.
Pātera Dominika krūtīs rēgojās nazis — viņš bija noslēpkavots.
Kad Laura nedaudz bija atguvusies, viņa gribēja pataustīt pulsu, taču Persijs viņu atturēja.
— Neskarriēs klat! — viņš brīdināja. — Mēs nedrrikstam atstat nekādās pēdas, Laura, un līdzēt mēs nelaimigā karrta tapat vairrs nevarram. Lai tas Kungs apžēlojas parr viņa dvēsli!
Persijam bija taisnība. Te vairs nekas nebija darāms. Viņi, dziļi satriekti, metās uz ieejas durvīm, taču tās bija aizslēgtas. Dīvaini — vai gan tās nebija palikušas vaļā, kad viņi iegāja slepenajā pazemes arhīvā? Vai tās būtu aizkritušas pašas no sevis, kamēr viņi, aizrāvušies ar brīnišķās zvaigžņotās debess pētīšanu, bija klai-ņājuši starp plauktu rindām?
Laura nospieda rokturi, taču durvis neatvērās. Lai kā viņa tās raustīja — durvis nepakustējās ne par milimetru. Pat Persijam nākot talkā un velkot kopīgiem spēkiem, durvis nepadevās.
Kāds bija tās aizslēdzis.
Kāds bija viņus — ieslēdzis!
Laura knaši izvilka no kabatas mobilo tālruni, lai pasauktu kādu palīgā. Taču no pirmā displejam uzmestā skatiena viņai rezignācijā nolaidās rokas: “Nav zonas,” vēstīja uzraksts.
Johaidī!
Viņa izmisusi iebāza mobilo tālruni atpakaļ kabatā un kā jukusi sāka ar abām dūrēm vālēt pa durvīm.
— Beidz taču, Laura!
Meitene nepaklausīja. Viņa tik ilgi dauzīja durvis, līdz rokas sāka sāpēt. Tikai tad Laura beidza šo bezjēdzīgo nodarbi un neziņā paskatījās Persijā. — Un ko tālāk?
— Mēs nevarram darrīt neko citu kā vien nogaidīt un cerret, ka bibliotekāra prrombutni kads pamanīs un saks viņu meklēt. Citu iespejū es nesaskatu!
— Un ko tad, ja bez pātera Dominika neviens nezina par slepeno bibliotēku? Tad jau paies vesela mūžība, iekams mūs kāds atradīs.
Persijs savilka lūpas. — Tas nu irr pilnigī izslēgts. Vismaz vienam šī telpa bija zināma: slepkavam.
— Jā, lieliski! — Laura saviebās. — Un viņš, protams, uzreiz cels trauksmi un visiem pateiks, kas te lejā ir noticis.
Fizkultūras skolotājs viņai uzmeta aizvainotu skatienu. — Ne-rredzū ne mazāko iēmeslu mani uzskatīt parr muļķi, Laura. Turr-klat krrišana panikā mums neko nelīdzēs. Frčre* vārtnieks noteikti sacels trauksmi, ja mēs neiziesim laukā no klostera. Mums tikai jāgaida paļavibā, ka mus drrizi atrradīs.
Alienora izmisumā spalgi iekliedzās. Viņa mežonīgi spārdījās un locījās kā zutis, taču nebija nekādu izredžu izkļūt no lidojošā astoņkāja spēcīgajiem taustekļiem. Tie bija apvijušies ap viņas ķermeni kā dzelzs važas. Meitene ar dūrēm dauzīja pa gļotaino kāju, kas viņu bija sažņaugusi tik stipri, ka trūka elpas, un lūkoja atsvabināties no tvēriena. Taču piesūcekņi turēja stingri, tostarp nezvērs sešus ar lidplēvēm savienotos taustekļus vēzēja kā putns, plivinādamies gaisā. Asais knābis tuvojās. Tūlīt tas sakapās gabalos savu laupījumu. Astoņkāja acīs dzalkstīja alkatība, bezpalīdzīgo upuri velkot arvien tuvāk mutei. Visbeidzot tas atvēra knābi.
Alienora apklusa. Tās bija beigas. Viņa vairs neredzēs brāli. It nekad.
Te gaisā pēkšņi kas nošņāca, un starp astoņkāja acīm ieurbās bulta. Nezvērs izgrūda spalgu skaņu, taustekļi atlaidās, un Alienora gāzās lejā.
Viņu vēl īsti nebija pārņēmušas bailes sašķīst pret zemi, kad meitene piezemējās uz pamīksta pamata, kas uzņēma triecienu. Alienora tikpat kā nesasitās. Viņa pārsteigta piecēlās sēdus un pavērās visapkārt. Meitene atradās uz platformas, kas, būdama varbūt desmit reiz divpadsmit soļus liela, sastāvēja no resniem, ar tauvām sasietiem baļķiem. Tajā bija iestiprināts masts, pie kura plandīja liela bura, darināta no zila auduma. Kopumā tā atgādināja plostu — tikai ar to atšķirību, ka šis braucamais nepeldēja pa upi, bet līgojās augstu gaisā!
Alienorai izbrīnā atpletās mute, kad viņa izdzirda klusu ķiķināšanu. Viņa pagriezās apkārt un ieraudzīja vīriņu, kas nebija lielāks par viņu pašu. Balonveida galva salīdzinājumā ar niecīgo rum-pīti izskatījās milzīga. Tā līgojās uz īsā kakliņa kā liels, dzeltens gaisa balons. Knirplītis nēsāja zilu tērpu un turēja rokā loku — acīmredzot šis dzeltenādainis viņu bija izglābis no astoņkāja ķetnām.
— Mute vaļā gan, ko? — Knirplītis atkal iespurdzās. — Nav jau j^ekāds brīnums. Laikam vēl nekad neesi redzējusi gaisa plostu. Un levatoru arī droši vien ne — kā tad ir?
Tad tikai meitene pamanīja, ka vīriņš nemaz nestāv uz gaisa plosta. Viņa kājas, ieģērbtas zilos ādas zābakos, šūpojās kādu plaukstas tiesu virs baļķiem.
Alienora vairs nesaprata vispār neko.
Laurai it nemaz nepatika doma, ka tagad jāsēž rokas klēpī salikušai. Tomēr nācās vien atzīt, ka viņi nevar darīt neko vairāk kā vien nogaidīt. Brāļi pamanīs bibliotekāra prombūtni, vēlākais, vakariņās. Kolīdz viņi sāks veco vīru meklēt, arī Laura un Persijs tiks atbrīvoti no piespiedu ieslodzījuma. Kādam visā klosterī taču vajadzēja zināt par slepeno bibliotēku. Pilnīgi izslēgts, ka tā būtu pazīstama tikai un vienīgi pāteram Dominikam.
Rūpīgi cenzdamies neizdzēst slepkavības pēdas, lai tādējādi neapgrūtinātu policijas darbu, Laura un Persijs pārmeklēja visu bibliotēku. Ieguvuši pirmo priekšstatu par apjomīgo grāmatu kolekciju, viņi saprata, kāpēc tā bija pieejama tikai iesvētītajiem: lielum lielā daļa veco sējumu, foliantu un pergamentu, kas bija savākti arhīvā, saturēja slepenus vai pat aizliegtus rakstus. Neskaitāmi Bībeles teksti, kuru pastāvēšanu oficiālā baznīca allaž bija apstrīdējusi; sacerējumi, kuru autori bija beiguši savas zemes gaitas sārtā kā ķeceri; ziņojumi no slepenajām brālībām, kuras bija centīgi nīdētas gadsimtiem ilgi, un aizliegtu pētnieku skandalozie traktāti.