Vai starp slepkavību un pazudušo grāmatu bija kāda saistība? Varbūt pāters Dominiks bija pieķēris zagli nozieguma vietā, un tas bija varējis aizbēgt, tikai nogalējot bibliotekāru?
Vai viņu pieņēmums ir pareizs, gan varēs noskaidrot tikai policija. Vienīgais jautājums, kad tā ķersies pie darba.
Rīt? Vai varbūt tikai parīt?
Iedomājoties vien, ka nāksies pavadīt nakti tieši blakus mironim, Laurai pārskrēja viegli šermuļi. Par laimi, viņi apakšzemes velvju zālē atrada ērtus krēslus lasīšanai. Abi sargātāji iekārtojās tajos, cik nu labi bija iespējams. Tā kā zālē turklāt bija pārsteidzoši patīkama temperatūra — ko Laura spēja izskaidrot tikpat maz kā fantastisko zvaigžņoto debesi pie griestiem —, viņus drīz vien pārmāca nogurums, un abi iemiga.
Ak nē — fizikas kontroldarbs!
Pamostoties tā bija Lauras pirmā doma. Kā viņa bija varējusi to aizmirst! Meitene kā šokā skatījās savā pulkstenī: bez piecpadsmit astoņi! Pēc stundas ceturkšņa Rāvenšteinā sāksies mācības. Vēl tikai piecpadsmit minūtes, un Rebeka Taksa ienāks klasē, lai iedotu Kajai un Laurai uzdevumus — un, vēlākais, tad Rozija konstatēs, ka viņas, Lauras, tur nav. Laura pārāk labi varēja iztēloties tumsas piekritējas reakciju: Rozijas sejā atplauks ironisks smīns — viņa burtiski redzēja skolotājas ļaunā priekā sašķobīto seju. Taksa slepus berzēs rokas, jo tādējādi viņa tuvosies savam mērķim. Laura par vēlreiz nokavēto kontroldarbu saņems “neapmierinoši” — un ar to viņas liktenis būs apzīmogots. Pat Austrums Aureliāns viņu nespēs glābt no nesekmības gada beigās.
Ar viņu bija cauri. Gada beigās nāksies pamest Rāvenšteinu — glābiņa vairs nebija.
Fizkultūras skolotājs bija atgāzis galvu un, acis nenovērsdams, raudzījās debesīs. Laura, kļuvusi ziņkārīga, darīja tāpat. Pie slepenās bibliotēkas augstajiem griestiem bija atausušas starojošas rīta debesis. Nakts zvaigznes un mēneši bija pazuduši, to vietu pie aus-trumu horizonta steidza ieņemt blāva ziemas saule. Radās iespaids, it kā bibliotēka būtu zem klajas debess, kaut arī tā atradās dziļi zem zemes, varenu mūru ieskauta.
Brīnišķā aina Laurai uz kādu brīdi lika aizmirst rūpes. Tomēr jau pēc dažām sekundēm viņu atkal pārmāca raizes.
— Ko man tagad darīt, Persij? — meitene bija tuvu izmisumam. — Nevar taču būt, ka šiem tumsas aizstāvjiem uzvara iekritīs tieši rokās! Vai tad mēs neko nevaram...
Šai brīdī viņai kas ienāca prātā.
Kā tad! Tas bija risinājums!
Cik stulbi, ka viņa agrāk nebija iedomājusies!
Albīns saīdzis satvēra dakšas un sāka mēzt mēslus. Pār bālo seju straumēm plūda sviedri, jo zirgu stallī bija karsts. Varēja dzirdēt, kā zemi kārpīja pakavi un sacirtās žokļi, kad melno karotāju zirgi, kas gandrīz visi bija ērzeļi, alkatīgi metās virsū sienam, ko baltmatainais vīrs ar asinīm pierietējušajām acīm bija iemetis viņu aizgaldos.
Albīns lamājās, darīdams savu darbu. Nolādētie vēlmju iemā-nītāji! Kā viņi varēja viņam to nodarīt? Vienkārši ņemt un atstāt Melnajam hercogam! Ja viņš vēlreiz satiks tos izdzimteņus, tad visus nositīs! Jo viņi nebija pelnījuši neko citu kā mirt.
Ja nu bija kaut kas tāds, ko Boroks ienīda kā rūgtu nāvi, tad tie bija zirgi. Jau tos iedomājoties vien, viņam palika slikti, un, ieraugot kādu zirglopu, visu ķermeni pārklāja sasodīti niezoši izsitumi. Un tieši viņam Melnais hercogs bija licis kalpot stallī!
Šie sātana kumeļi gandrīz nebija valdāmi un izcēlās ar neap-rēķināmību. Boroks jau sen bija pārstājis skaitīt spērienus, ko bija saņēmis kopš ierašanās Tumsas cietoksnī. Kaut gan viņš traki uzmanījās un tuvojās šiem bestijām tikai ar ārkārtīgu piesardzību, viss ķermenis jau bija kā nosēts ar zilganiem plankumiem. Turklāt viņš vēl varēja uzskatīt, ka viņam paveicies. Vienam citam zir-gupuisim kāds satrakojies lops nule bija sašķaidījis galvaskausu! Un kādu algu viņš saņēma par šo darbu, kas bija tikpat bīstams, cik smags? Plānu kāpostu zupu un sakaltušu maizi!
Albīns atkal nolādējās un tad izdzirda sev aiz muguras sievietes balsi:
— Kuš, Borok! Borok!
Viņš pagriezās un ieraudzīja druknu kalponi, kas stāvēja pie ejas uz šķūni. Viņa pavērās uz visām pusēm un steigšus viņam pamāja. Albīns iegrūda dakšas mēslu kaudzē, ko bija iekrāvis koka ķerrā, un piegāja viņai klāt.
Kalpone nebija nekāda skaistule. Uzblīdušo seju aizsedza acīs krītoši sataukojušies gaiši mati, un mugurā viņai bija netīras drānas. Viņa vēlreiz paskatījās apkārt. Ieraudzījusi, ka viņi ir vieni, sieviete pieliecās albīnam pie auss un pačukstēja: — Vai esi izdomājis, Borok?
Vīrietis pasmīnēja. — Nūjā, — viņš sacīja. — Tu no manis prasi bīstamas lietas.
— Kas tad tur tik bīstams: paslēpt vīrus siena ratos!
— Ne jau tas, muļķadesa! Skaidrs, ka nav grūti viņus paslēpt zem siena. Grūti ir izdabūt ratus cauri pils vārtiem. Sargi ir ļoti aizdomīgi.
— Bet viņi taču tevi pazīst. Tu bieži ved sienu uz Tumsas cietoksni. Kāpēc lai viņiem tieši šovakar rastos aizdomas?
— Tāpēc, ka Borborons sardzē pieņēmis tikai savus labākos vīrus, kā esmu dzirdējis. Un, ja viņi mani pieķers, tad man galva nost.
— Bet saproti jel, Borok! Tas ir labas lietas vārdā! Tu taču pazīsti Borboronu un viņa pakalpiņus tikpat labi kā es. Ja mēs nepalīdzēsim baltajiem bruņiniekiem slepus iekļūt Tumsas cietoksnī, tad šai tirānijai nekad nepienāks gals!
Albīns apsvērdams pašūpoja galvu. — Nūjā, — viņš novilka.
— Un neaizmirsti par algu: divdesmit sudraba gabali! Vairāk, nekā tev jebkad dzīvē ir piederējis. Nu, piekrīti taču!
Boroks pārdomāja un nopētīja kalponi no galvas līdz kājām.
— Labs ir, bet es gribu vairāk!
Kalpone bija satriekta. — Vēl vairāk? Tas nav iespējams! Man vairs nav neviena sudraba gabala!
Boroks pasmīnēja. — Vai tad es runāju par to?
— Nē? — Kalpone neizpratnē viņā paskatījās. — Par ko tad?
Kad viņas augumam pielipa albīna neķītrais skatiens, viņa
beidzot saprata. — Lai būtu, — viņa nopūtās.
Vīrieša seja atplauka jēlā smaidā. — Es jau zināju, ka mēs sapratīsimies. Kur sudrabs?
Kalpone izvilka no azotes lina maisiņu un iespieda Borokam saujā. — Te būs. Vari pārskaitīt, ja vēlies.
Vīrietis apmierināts pasvārstīja maisiņu rokā. — Gan jau nebūs tādas vajadzības, — viņš smīnēdams sacīja. — Un kad būs pārējā alga?
— Tūlīt, — kalpone atbildēja. — Tu tūlīt pat saņemsi, ko esi pelnījis.
Viņa pēkšņi iešņācās kā mežonīga kaķe. Ledainā dvesma, kas strāvoja no viņas mutes, sasaldēja Boroka smaidiņu. Šņākdama un sprauslādama kalpone saliecās līkumā, raustīdamās, it kā viņas ķermenī būtu iemājojis dēmons. Neglītā seja pārvērtās, tajā iedzalk-stījās dzeltenas rāpuļa acis. Cīsiņiem līdzīgie pirksti pārvērtās putna nagos — trīcošā albīna priekšā stāvēja Sirīna.