Gramars likās atvieglots. — Tad darījums noslēgts?
Melnais hercogs pamāja.
— Esmu bezgala iepriecināts! — Vīrietis raibi zalgojošajās drānās vēlreiz palocījās. — Tikai vajadzētu vienoties par vēl vienu sīkumu.
Borborons pārsteigts parāva augšup uzacis.
— Neuzskatiet mūs par alkatīgiem vai pat par nekauņām, — vēlmju iemānītājs turpināja, nemainīdams salīkušo pozu. — Taču mūsu prece šoreiz ir sevišķi izcilā kvalitātē, kā pats varējāt pārliecināties. Tālab domāju, ka vajadzētu nelielu piemaksu.
Melnā hercoga sarkanās acis iekvēlojās. — Piemaksa? — viņš nodārdināja šaušalīgā balsī. — Es gan biju domājis maksāt jums rikai pusi!
— Pusi? — Gramars nobāla. — B... be... bet kā tad tā, kungs? — viņš stomījās.
— Vai atceraties dāvanu par viesmīlību iepriekšējā reizē?
— Jūs domājat... to albīnu?
— Pareizi — to albīnu! — Borborons savilka šaurās lūpas briesmīgā smaidā. — Tas nožēlojamais suns bija izperinājis nodevību pret mani — un es te prātoju, vai tik jums tas nebija zināms!
Gramaram iepletās lielas acis. — Mums? Zināms? — viņš stostījās. — Nekādā ziņā, kungs, protams, ne! Mēs taču jūs nekad nenodotu, vai ne?
Viņš steigšus pagriezās pret pavadoņiem, kas nekavējoties piebalsoja, enerģiski mādami ar galvām.
Borboronu tas ne mazākajā mērā neietekmēja, un viņš nenovērsdamies skatījās viņu vadonī.
Gramaram uz pieres izspiedās sviedri. Ja viņš nespēs izkliedēt Melnā hercoga aizdomas, tad no dzīvības varēs atvadīties gan pats, gan viņa pavadoņi. — V... va... vai ziniet, ko, kungs? — viņš stomījās. — Uzskatiet šo piegādi vienkārši par dāvanu! Par mūsu vienotības zīmi! Kā jūs domājat? — Viņš glūnīgi pavērās Borbo-ronā, kura sejā nepakustējās ne vaibsts — līdz beidzot tā savilkās ņirdzīgā smīnā.
— Es jau zināju, ka jūs esat godājami ļaudis, kas ņem vērā nopietnus argumentus! — viņš sacīja, ir necenzdamies slēpt izsmieklu, kas skanēja viņa balsī. Tad ar mājienu pieaicināja tuvāk uzraudzi, kas dažu soļu attālumā bija gaidījusi viņa rīkojumus.
— Aizved vergus uz mitekli un tad pie kalējiem, — viņš pavēlēja.
— Un pēc iespējas ātrāk ieskaidro, ka no viņiem tiek gaidīta bezierunu paklausība.
— Protams, kungs!
— Kas pretosies rīkojumiem vai pat iedomāsies par bēgšanu, to gaida nāve, skaidrs?
— Pats par sevi saprotams, kungs!
Viņš ar mājienu lika sievietei iet. — Taisieties līdzi! — viņa strupi uzsauca bērniem un tiem pa priekšu devās uz pili. Te viņiem aiz muguras atskanēja spalga balss. — Stāt!
Bērni uz vietas apstājās. Alienora pārsteigta pagriezās un ieraudzīja melnmatainu sievieti smaragdzaļā tērpā, kas strauji pienāca tuvāk un Melnajam hercogam kaut ko iečukstēja ausī.
Kad Borborons pamāja, sieviete pienāca pie vergiem un nopētīja ikvienu no viņiem, līdz skatiens apstājās pie Alienoras — un dīvaini iemirdzējās.
— Kā tevi sauc? — viņa vaicāja.
— Alienora... ēē... kundze.
— Alienora? — sieviete piemiedza dzelteni zibošās reptiļa acis. — Vai mēs jau neesam tikušās, Alienora?
Meitene papurināja galvu. — Nezinu gan, kundze.
— Nē? — melnmates skatiens kļuva arvien glūnīgāks. — Vai tu nebiji uz Ēolona gaisa plosta?
Uz Ēolona gaisa plosta? Kā viņa to zina, Alienora slepus brīnījās un tad beidzot saprata: viņas priekšā stāvēja Sirīna, veidolu mainītāja! Viņa, pārvērtusies par vētras dēmonu, bija uzbrukusi gaisa plostam. Un Morvenas izskatā pat ielavījusies Blāzmo...
Alienorai aizrāvās elpa un šķita, ka sirds tūdaļ apstāsies. Nē! Ja Sirīna atcerēsies, ka viņa bija stāvējusi sardzē pie Eliziona gultas, kad viņš bija uz nāvi slims, tad ar viņu bija cauri!
— Kas tev pēkšņi notika, Alienora? — Veidolu mainītāja gandrīz vai caururba meiteni ar skatienu.
Viņa grib nolasīt manas domas, meitene atskārta, tūdaļ pat parūpēdamās, lai galvā būtu vienīgi tukšums.
Tas it nemaz nemodināja Sirīnā aizdomas. Viņa bija pieradusi, ka vēlmju iemānītāju atvestajiem vergiem nebija savas gribas un savu domu. — Man vajadzīga jauna verdzene, Alienora, — viņa sacīja pārsteidzoši laipnā balsī un uzmundrinoši pasmaidīja. — Manām personiskajām vajadzībām. Vai vēlies būt mana jaunā verdzene?
— Nēēē! — mežā atskanēja Lauras kliedziens. Vilks izbijies aizjoņoja prom, tā ka milzīgais medību ierocis netrāpīja. Šķēps, kas spēja nonāvēt pat milzīgas mežacūkas, par mata tiesu paskrēja garām tā galvai un, kātam džinkstot, ietriecās priedes stumbrā. Taču vilks gariem stiepieniem atrada skrajāku apvidu un jau pēc dažām sekundēm bija pazudis.
Lateris, nevaldāmi rēkdams, ieplēta spārnus un metās bendem virsū. Kalsnais vīrelis ar baiļu izķēmotu seju, sarkanajiem matiem stāvot gaisā, atkāpās, paklupa pār sakni un nogāzās uz dibena.
Lidojošais dzīvnieks vēlreiz norēcās, atvēzēja priekšējo ķepu un jau grasījās saplosīt bendi.
— Nē! Nē taču, Lateri, lūdzu, nevajag! — Laura iesaucās, pēkšņi izjuzdama līdzcietību.
— Viņš arī neapžēlojās par vilku, — Lateris pārmetoši rūca.
— Viņš gribēja to nonāvēt, neaizmirstiet, madamel — Tomēr ķepa noslīga zemē, un lauva izklaidējās, ar savu draudīgo izskatu biedēdams bendi, kurš sēdēja kā paralizēts.
Laura, riebuma mākta, noskatījās galvu cirtējā. — Nekad tā vairs nedari! — viņa uzsauca. — Un tagad pazūdi!
Vīrelis lēnām pietrausās kājās, brīdi pastāvēja blakus kokam, raudzīdamies Laurā ar drudžainu skatienu. Likās, viņš nevar saprast, ko īsti lai dara. Pateikties meitenei, kas viņam bija izglābusi dzīvību, — vai nolādēt to, jo viņas dēļ bendem gar degunu aizgāja divdesmit sudraba gabalu lielā asinsnauda, kuru bende jau bija uzskatījis par savējo.
— Taisies beidzot! — Laura viņu paskubināja. — Pazudi vienreiz no acīm!
Bende noklepojās un nicīgi saviebās. Zaļās acis atriebīgi iedzalkstījās. — Mūsu ceļi vēl krustosies, ielāgo to! — viņš norūca, ar pūlēm apspiezdams dusmas. Tad nospļāvās, pagriezās un steidzās prom.
Laura domīgi pavērās viņam pakaļ. Šis teiciens viņai šķita dīvaini pazīstams: “Mūsu ceļi vēl krustosies, ielāgo to!” To taču viņa jau vienreiz bija dzirdējusi. Bet kur? Un no kā?
Persijs šai prātošanai darīja galu. — Pasteidzies, mademoiselle, nu irr pēdējais laiks. Mums jādodas atpakaļ!
Laura norāpās no lidojošā lauvas muguras un kopā ar Persiju pateicās Latusam un Laterim par palīdzību. Kamēr pie apvāršņa lēca saule, sargātāji devās fantastiskajā ceļā cauri gaismai, kura tos aizveda atpakaļ uz tagadni cauri laikiem, kas, ilgdami tikai mirkli, tomēr bija bezgalīgi.
Kad Laura atvēra acis, viņu apžilbināja spoža gaisma, un ausis sasniedza jautra mūzika. Viņa samirkšķināja acis, izbrīnīta apsēdās — un ievēroja, ka viņai mugurā ir pidžama un viņa pati atrodas gultā. Jocīgi — kā gan viņa šeit bija nokļuvusi? Un galvenais — pa kuru laiku? Pa atvērto logu bija redzams rīts. Saule staroja, un aizkari piepūtās maigā vēsmiņā. Modinātājs uz Kajas naktsskapīša rādīja bez divdesmit astoņus. Radio skanēja veca “Bītlu” dziesma: “We ali live in a yellow submarine, yellow submarine, yellou> submarine. We ali live...”* No draudzenes nebija ne ziņas, ne miņas.
Laura nometa segu, izkāpa no gultas un uzāva čības. Ceļgali drusciņ drebēja, bet citādi meitene jutās gluži labi. Viņa dažas reizes dziļi ieelpoja un izstaipījās, iekams piegāja pie loga un paskatījās laukā.