Nu jau atvērās automobiļa durvis, un izkāpa divi vīrieši. Laura viņus tūdaļ pazina: komisārs Vilhelms Rejmanis un Antons, viņa jaunais asistents. “Kas, pie visiem jodiem, viņiem darāms Rāvenšteinas pilī,” meitene nodomāja, kad atvērās ēdamzāles divviru durvis un pa tām telpā ieskrēja Aleksandrs Hāze. Hopelim rokā bija avīze: “Svētdienas Ziņas”. Tas nebija nekas neparasts. Ja Aleksis nedēļas nogali pavadīja internātā, viņš katru svētdienas rītu ar velosipēdu brauca uz tuvīno ciemu, lai nopirktu jaunāko numuru, jo gribēja izlasīt aprakstus par pavalsts līgas spēlēm, īpaši, protams, par savu karsti mīļoto FC Bayem.
Taču šoreiz Aleksis šķita pilnīgi izsists no līdzsvara. — Ei! Ei! — viņš kliedza, balsij no uztraukuma gandrīz apmetot salto. — Iedomājieties, kas noticis! — To teikdams, viņš pacēla avīzi, lai visi rāvenšteinieši varētu ieraudzīt titullapu.
Kaut gan Laura atradās gandrīz desmit metru attālumā, viņa spēja skaidri salasīt kliedzošo virsrakstu, kas lieliem burtiem greznoja pirmo lappusi: “Uz Rāvenšteinu krīt ļaunas aizdomas. Profesors Aureliāns — slepkava?”
Laura, uztraukumā mēma, stingi skatījās uz profesoru. — Tā taču nevar būt taisnība! — viņa gandrīz bez skaņas izdvesa. — Sakiet taču, ka tā nav tiesa!
Taču Austrums Aureliāns, kurš pelnu bāls un sagumis sēdēja krēslā pie kamīna, tikai smagi pamāja ar galvu un raudzījās sargātājos, kas bija sapulcējušies viņa namiņa lielajā dzīvojamajā istabā. — Ļoti labi varu saprast jūsu izmisumu, un man ārkārtīgi žēl, ka jums to nācās uzzināt šādi. Es labāk būtu vēlējies izstāstīt personiski. Tas arī bija iemesls, kāpēc lūdzu jūs atnākt. Diemžēl prese man aizsteidzās priekšā.
— Tad tā nudien irr patiesība, ko rrasktā tie skrribelmaņi? — varēja manīt, ka Persijam tas bija gandrīz neaptverami.
Profesors, raižu mākts, savilka uzacis. — N... ja neņem vērā, ka viņi ārkārtīgi pārspīlē, man tomēr jāatzīst, ka pašos pamatos tur ir savs grauds patiesības: komisārs Rejmanis man tiešām paskaid' roja, ka mani tur aizdomās par pātera Dominika slepkavību.
Persijs un Mērija, kas sēdēja pie galda blakus Laurai, neticīgi saskatījās. Taču meitene piecēlās no krēsla un piegāja pie noskumušā direktora. — Bet jūs taču neesat slepkava, nekādā ziņā! — viņa enerģiski izgrūda.
— Protams, ka ne! — Profesors bija zaudējis spēkus un izskatījās tikpat paguris kā nelāgās slimības laikā ziemas saulgriežos.
— Taču kriminālpolicija acīmredzot domā citādi, kaut arī Rejmanis nepārtraukti uzsver, ka viņš tikai darot savu darbu un tāpēc viņam vajagot izpētīt visus iespējamos aizdomu aspektus.
Kamīnā skaļi nosprakšķēja malkas šķila, un uz akmens plāksnēm nolija kvēlošu dzirksteļu lietus. Persijs piecēlās un paņēma slotu, lai gruzdošos koka gabaliņus saslaucītu uz liekšķeres. Iemetis tās atpakaļ kamīna kveldē, viņš pievērsās profesoram. — Kā gan šiem kungiem piepešī ienāca prrātā tik savdabīga doma?
Aureliāns sāpīgi pasmaidīja. — Tik piepeši tas nemaz nebija, mīļais draugs. Drīzāk gan izmeklētāji loloja aizdomas jau krietnu laiciņu un tālab pagājušo pirmdien uzaicināja mani uz policiju.
Mērija Morgana pārsteigta paskatījās direktorā. — Pirmdien? Es domāju, ka jums ir tikšanās skolu valdē.
Vecais kungs samulsis saviebās. — Man ļoti žēl, bet tas bija rikai aizbildinājums. Es negribēju, lai kāds uztrauktos. Beigu beigās es cerēju, ka lieta drīz tiks izbeigta. — Viņa skatiens lūdza sapratni. — Man taču pat sapņos nerādījās, ka to uzodīs prese. Taču izskatās, ka esmu smagi maldījies.
Laura vairs nesaprata, kas notiek pasaulē. — Kādi pierādījumi tad policijai ir pret jums?
Austrums Aureliāns saknieba lūpas un vēl brīdi turpināja tās kodīt. Viņu acīm redzami kaut kas nomocīja. Viņš dziļi ievilka elpu, iekams atbildēja. — Nu, viņi konstatēja, ka es tieši pirms slepkavības klosterī tikos ar Dominiku!
— Ko?! — Laura satriekta iepleta acis, un arī mis Mērija un Persijs uzreiz izskatījās visai noraizējušies.
Austrums Aureliāns nolieca galvu un aizlauztā balsī piemetināja: — Bet tas vēl nav viss. Viņi apgalvo, ka mēs ar Dominiku esot nopietni sastrīdējušies.
Laura neviļus tvēra pēc gaisa. Sejā parādoties Jaunām aizdomām, viņa paspēra vēl soli tuvāk profesora krēslam. — Un vai tā ir taisnība?
Direktors vilcinājās atbildēt. Varēja dzirdēt sprakšķam pagales ugunī, un mokošajā klusumā nez no kurienes skanēja pulksteņa tikšķēšana.
Beidzot Austrums pacēla sirmo galvu. — Jā, tā ir taisnība. Es nudien sastrīdējos ar Dominiku. — Viņš ar pūlēm, it kā uz pleciem nestu milzīgu svaru, piecēlās no krēsla. Lēnām staigādams pa istabu, viņš sāka stāstīt: — Tas notika tai pašā dienā, kad gribēju Alariku aizvest no klostera, lai nomitinātu viņu pie Nikodēma Dītriha. Iekams kopā ar zēnu devos prom, apraudzīju bibliotēkā Dominiku. Kāds no mūkiem mani ieraudzīja pa cejam uz turieni un vēlāk pastāstīja kriminālpolicijai.
Persija sejā parādījās skeptiska izteiksme. — Kāpēc tad jums vajadzejā strrideties arr pāterru? Es domāju, jūs taču bijāt labu labie drraugi.
Austrums Aureliāns apjucis paskatījās sporta skolotājā. — Protams, ka mēs tādi bijām! Tomēr dažreiz mums gadījās atšķirīgi uzskati... pat ļoti atšķirīgi. īpaši attiecībā uz Septiņu mēnešu zīmogu. — Aureliāns elpoja tik smagi, it kā viņu vēl joprojām mocītu doma par nelāgo ķildu. — Dominiks it nemaz negribēja atteikties no ašās idejas, ka Laura pēc iespējas ātrāk jāuzvedina uz zīmoga pēdām. Uzzinājis, ka viņa atpūšas Hintertūrā, viņš izmantoja izdevību — pretēji manai gribai! Un tādējādi nodarīja ļaunumu ne tikai sev pašam un Laurai, bet arī Alarikam. Tumsas piekritēji pēc neveiksmīgā trieciena sāka slepus novērot klosteri. Acīmredzot viņi gribēja uzzināt, vai Laura vēl sazināsies ar Dominiku. Tādēļ zēns tur vairs nebija drošībā. Man vajadzēja viņam atrast jaunu slēptuvi. Tāda vajadzība nebūtu radusies, ja Dominiks būtu ievērojis manus norādījumus un nebūtu rīkojies pārsteidzīgi.
— Un tālab jūs ar viņu sastrīdējāties? — Laura gribēja zināt.
— Jā. Es viņam pārmetu. Raizēdamies par Alariku un, protams, par tevi, Laura! Var jau būt, ka mazliet pāršāvu pār strīpu. Katrā ziņā vienam vārdam sekoja cits, un tā mēs pēkšņi bijām ne pa jokam saķildojušies.
— To drroši vien izdzirda kāds no mūkiem?
— Droši vien mūs varēja saklausīt pa gabalu, un tā, protams, kriminālpolicija ātri vien to uzzināja.
— Kas notika pēc tam? — Mērijas balsī skanēja lielas raizes.
— Es domāju, pēc strīda ar Dominiku.
— Nekas sevišķs. Es pārskaities izskrēju no bibliotēkas un devos uz bijušo saimes ļaužu mājiņu klostera dārzā, kur tagad mita Alariks. Paņēmām viņa mantību un devāmies pie Nikodēma.
— Patiešām? — Persijs likās visai apjucis. — Tad man nepavisam nav skaidrrs, kālab policija jūs vēl joprrojām turr aizdomās. Brrālis varrtzinis taču varr apliecināt, ka kopā arr zēnu esat izgājis no klosterra!
Austruma Aureliānā vaibstos parādījās mulsums. — Tur jau tā lieta: neviens neredzēja, kā mēs izgājām no klostera. Un bija arī iemesls: es taču darīju visu, lai tumsas aizstāvji nekādā gadījumā neuzzinātu par Alariku. Tāpēc kopā ar viņu izlavījos no abatijas pa to pašu ceļu, pa kuru bijām atnākuši: pa slepenām durtiņām aizmugurējā mūrī. Mans auto bija novietots tieši tām blakus.