Выбрать главу

— Tad jau Atila Morduks varēs apstiprināt jūsu liecību. — Mērija arī šķita apjukusi. — Viņš taču jūs vizina it visur.

Trauslā skolotāja par atbildi saņēma tikai galvas papurināšanu. — Nē, — profesors nomākti atbildēja. — Nevarēs vis, jo es braucu pats! Jo mazāk cilvēku zinās par Alarika slēptuvi, jo drošāk, tā es toreiz domāju. Tāpēc arī izņēmuma kārtā atteicos no Atilas palīdzības.

Mis Mērija skaļi novaidējās. — Ak tu mīļo dieniņ!

— Tā, protams, bija kļūda, — Austrums drūmi turpināja.

— Kļūda ar smagām sekām, es pat teiktu.

Laura bikli pavērās visapkārt. — Tad jau atliek tikai Alariks, vai ne? — Bet tad viņa vienā rāvienā atskārta, ka šī doma bija uzreiz atmetama. Policija no katra liecinieka pieprasīs viņa personas datus. Alarika gadījumā tas izraisītu veselu notikumu lavīnu, kas uz jauno avanterrieti varēja atstāt tikai postošas sekas. Laikam gan neviens kriminālpolicijas ierēdnis par Avanterru neko nebija dzirdējis. Avanterra, noslēpumainā mītu pasaule! Tas taču izklausījās pēc tīrās mistērijas. Kāpēc lai Alarikam kāds noticētu? Un kas notiktu, ja prese uzostu par zēna mīklaino izcelsmi? Laurai ir domāt negribējās. Nē, pilnīgi izslēgts, ka Alariks uzstātos kā aizstāvības liecinieks!

Persijs tostarp bija pienācis cieši klāt profesoram un rādīja viņam avīzi ar trekno virsrakstu. — Rraksts nu gan ir visai miglains, — viņš sacīja. — Strrīds nav pieminēts ne arr pušplēstu var-rdiņu. Bet ir norrādīts iespējamais motīvs: jūs it kā esot grribējis piesavināties šo verrtīgo grrāmatu.

— Tās, protams, ir pilnīgas muļķības! — profesors atbildēja un gurdi apsēdās krēslā. Viņš vispirms ievilka elpu un tad turpināja: — Viņi to izzīduši no pirksta. Bet viens gan ir taisnība: šī grāmata, “Septiņu brālība”, neraugoties uz necilo ārieni, patiešām ir nenovērtējami dārga.

— Satura dēļ, vai ne?

Austrums Aureliāns papurināja galvu. — Ne tikai, Laura!

Daudznozīmīgā piezīme modināja klātesošajos ziņkārību, un visi vērīgi klausījās profesora paskaidrojumā.

— Sī grāmata reiz atradās leģendārās Aleksandrijas bibliotēkas krājumos, kur tika glabātas visas tālaika pasaules zināšanas. Tā bija viena no nedaudzajām, kas paglābās postošajā ugunsgrēkā, kurš trešā gadsimta beigās pārvērta pelnos bibliotēku ar visiem tās dārgumiem. Jau tādēļ vien šis foliants ir neiedomājami vērtīgs un kolekcionāru aprindās ārkārtīgi iekārots eksemplārs. — Viņš brīdi paklusēja, iekams turpināja. — Vispār jau toreiz radās aizdomas, ka uguni pielikuši tumsas piekritēji, kaut arī pierādīt to nav izdevies līdz pat šai dienai.

— Nekas, es toties ticu uz varrda! — Persijs iesprauda. — Pasaulē laikam gan nebūs tādas nekrrietnības, kur nerrēgotos viņu netīrro pirrkstu nospiedumi.

— Tev ir pilnīga taisnība! — profesors apstiprināja. — Taču atgriezīsimies pie grāmatas. Pēc ugunsgrēka to kādu laiku glabāja universitātes krātuvē. Taču nepagāja ilgs laiks, kad tā tika nolaupīta un caur visām iespējamajām rokām no Ēģiptes atgriezās Vidus-eiropā.

— Vienas no šīm rokām noteikti piederēja Rāvenšteinas pilskungam, — ieteicās Laura. — Par to mēs ar Persiju varējām pārliecināties paši savām acīm.

Austrums Aureliāns aizsapņojies pamāja. — Tad laika gaitā tā nonāca “Svētā akmens” klostera bibliotekāru rokās. Kopš Dominika slepkavības tā ir pazudusi bez vēsts — bet to jūs jau zināt.

— Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc jūs šajā sakarā tur aizdomās par slepkavību, — mis Mērija ieminējās.

— Pavisam vienkārši, Mērij: komisārs Rejmanis pārbaudīja arhīva materiālus un uzokšķerēja, ka es šo grāmatu biju lietojis visbiežāk — un kā vēl! Un, pazīdams manu mīlestību pret senām un vērtīgām grāmatām, viņš domā, ka es it kā esot gribējis to nozagt un pāters Dominiks mani pārsteidzis.

— Kāds stulbums! — Laura iesaucās un mulsi paraudzījās Persijā. — Un tieši mēs pievērsām viņa uzmanību tai pazudušajai grāmatai!

Sporta skolotājs noplātīja rokas. — Kā gan mēs būtu varrējuši nojaust, ka mūsu augsti godajamais prrofesorrs irr iejaukts šai brriesmigajā notikumā? Turrklāt pēc Austrruma paskaidrrojumiem vairrāk nekā jebkad esmu parrliecināts, ka grramatā nudien ir bijusi slepkavības iemesls!

Direktors smagi pamāja. — Esmu gluži tādās pašās domās, Persij, — un tāpēc drīz vien pierādīsies, ka esmu nevainīgs. Gan jau grāmata uzvedīs kriminālpoliciju uz pareizajām pēdām, par to es esmu gluži drošs.

— Kāpēc tad Rejmanis un viņa asistents nupat bija iegriezušies pie jums? — Laura vēlējās uzzināt.

— Tāpēc, ka viņi domāja tāpat un gribēja pārmeklēt manu māju un kabinetu.

— Un?

— Kas — un?

— Vai viņi kaut ko atrada?

— Skaidrs, ka ne — jo es neļāvu veikt kratīšanu. Viņiem jau nebija pat kratīšanas ordera!

Laura neizpratnē pavērās profesorā. — To gan es nesaprotu. Jums taču nav ko baidīties? Jums taču nav tās grāmatas, ko viņi meklē!

— Kā lai man tā būtu! — Direktora seja sašutumā piesarka.

— Tomēr policija nedrīkst vienkārši ņemt un darīt, kas tai ienāk prātā. Galu galā, mēs dzīvojam tiesiskā valstī, kur indivīds nav pakļauts valsts iestāžu patvaļai!

— Ļoti labi, prrofesorra kungs! — sporta skolotājs, pacēlis balsi, piekrita. — Ņedrrikst pieļaut tadū prrecedentū! Turrklāt šis irr rikai pavisam vieglu aizdomū gadījums, un tās pašas vēl irr aiz matiem pievilktas!

— Nomierinies, Persij! Gan viss drīz vien aizmirsīsies.

Persija vaibsti atslāba paļāvīgā smaidā.

Laura turpretim skeptiski sarauca pieri. — Vai esat pārliecināts?

— Pavisam pārliecināts! — profesors apstiprināja. — Rejmanis gan pa šo laiku bija konstatējis, ka nazis, ar ko tika nodurts Dominiks, neapšaubāmi ir nācis no internāta virtuves...

— Ak Dievs! — mis Mērija ievaidējās un aizsedza plaukstām seju.

— Bet nemieram tomēr nav iemesla, — Aureliāns turpināja.

— Proti, kā man pavēstīja komisārs, tad uz slepkavības ieroča roktura viņi esot atraduši daļu no pirksta nospieduma. Tas gan nav visai liels, taču ar mūsdienu kriminālistikas tehnoloģijām vajadzētu būt pietiekami, lai identificētu noziedznieku. Kolīdz rezultāti būs rokā, tā visas aizdomas no manis būs noveltas.

Mērija Morgana skaļi uzelpoja, arī Laura un Persijs atviegloti pasmaidīja. Viņi nevarēja nojaust, ka Austrums Aureliāns bija pamatīgi maldījies.

20. nodaļa NEPRĀTĪGS LĒMUMS

Drūmās domās iegrimusi, Alienora vilkās pa tumšajiem gaiteņiem. Šķita, ka viņa nemaz īsti neapzinās, ka tur rokā vīna krūku.

Meitene atradās tuvu izmisumam. Septiņās dienās, ko viņa jau bija pavadījusi Tumsas cietoksnī, nebija uzietas ne mazākās Alarika pēdas. Turklāt Alienora bija izmeklējusies it visur un izvandījusi katru milzīgā cietokšņa stūrīti. Tas, ka Sirīna viņu bija izvēlējusies par savu personisko verdzeni, izrādījās nenovērtējama priekšrocība. Viņai ļāva visur iet un labprāt sniedza paskaidrojumus; turklāt ne tikai kalpi un kalpones, bet arī sargi izturējās laipni un šad tad pat deva iespēju ieskatīties citādi aizliegtās vietās, ja vien viņa spēja atrast pārliecinošu pamatojumu. Pat negantie trioktīdi, kam bija uzticēts dienests cietumā, neliedza viņai apmeklēt pazemi. Acīmredzot visi baidījās no neaprēķināmās burves dusmām. Tādēļ viņi izturējās ārkārtīgi laipni pret tās verdzeni, lai nedotu meitenei iemeslu pažēloties kundzei.